Es beidzot izlasīju pirmo Muminu grāmatu un tagad es zinu, kā ir iemīlēties no pirmā acu skatiena.
Es gan vienmēr esmu zinājusi, ka Mumini man noteikti patiks, bet kaut kādu neizskaidrojamu iemeslu dēļ nevienu Muminu grāmatu līdz šim lasījusi nebiju, bet nu nolēmu, ka šī muļķība ir jālabo, un esmu sākusi iepazīšanos ar Muminiem.
(Vispār internetos ir atrodamas daudzas Tūves Jansones bildes, bet šī mani kaut kā ļoti uzrunāja.)
“Mazie troļļi un lielie plūdi” nav visslavenākā Muminu grāmata, tomēr tieši šeit sākas brīnišķīgais piedzīvojums. Tūve Jansone šo grāmatu sarakstīja 1945. gadā, jo 2. Pasaules karš viņu bija padarījis depresīvu un viņa vēlējās radīt kaut ko naivu un tīru, kas autorei irbrīnišķīgi izdevies. Lai arī mūsdienās Tūvi Jansoni vairāk atpazīst kā rakstnieci, viņa pati sevi vienādā mērā uzskatīja par rakstnieci un mākslinieci- bez Muminiem viņa ir radījusi arī citu grāmatu ilustrācijas.
Man personīgi šķiet, ka autorei daudz tuvāka gan būs bijusi māksla, jo viņas Muminu zīmējumi ir neaprakstāmi brīnišķīgi- tik smalki un it kā bērnišķīgi, bet vienlaikus dziļi un aizkustinoši. Es laikam gan vairāk laika pavadīju pētot ilustrācijas, nekā lasot pašu tekstu un tieši zīmējumi ir tie, kas šo grāmatu padara maģisku.
Teksta šai grāmatiņā nav daudz un izlasīt to var stundas laikā, bet tas nekādā mērā nemazina šīs grāmatas pievilcību, lai arī, protams, man būtu gribējies šobrīnumaino piedzīvojumu pastiept garāku. Bet ir jau vēl pārējā Muminu sērija un visdrīzākajā laikā es noteikti ļaušos arī pārējo grāmatu valdzinājumam.
Noskaņas ziņā Muminus mazliet gribas salīdzināt ar Vinniju Pūku- tas pats gaišais vieglums un nevainība, lasot abas šīs grāmatas tā vien gribas smaidīt.
Un Tūve Jansone rada tik pievilcīgus tēlus! Tulpīte ar dzirksteļojošajiem, zilajiem matiem un Muminmamma, kurai, protams, negaršo šokolāde, ja tā ir pēdējā, kas sadalāma starp trollīti Muminu un Mazo dzīvnieciņu, un Mumintētis, kas dodas meklēt piedzīvojumus, bet galu galā ir vien tāds nelaimīgs trollītis Mumins, kas plūdu laikā sēž visaugstākajā kokā un gaida, kad viņu izglābs. Viņi visi ir tik pievilcīgi un viegli iemīļojami, ka grāmatas beigās ir grūti no viņiem šķirties.
Vai es jau teicu, cik ārprātīgi mani sajūsmināja šī grāmata?
Mumini gan jebkurā gadījumā ir klasika un nevienam bērnam šai platuma grādos nevajadzētu uzaugt, neiepazinušam Muminus vārdos un zīmējumos. Bet Spīgana jau tāds bērns vien ir. Un tagad Spīgana apmierināti murrā un nemaz nedomā atgriezties šinī realitātē, pārāk jau vilinoša tā Muminu pasaule.
Vērtējums:
10/10
P.S.- ar šo grāmatiņu ar milzu apmierinātību sejā no Grāmatu Bingo svītroju lauciņu “The first book by a favorite author”
Grāmatu Spīgana par grāmatām 
April 28th, 2014 at 4:45 pm
Tūvei Jānsonei šogad tāpat kā mūsu Margaritai Stārastei ir 100 gadi, kam par godu Helsinkos ir liela viņas mākslas darbu izstāde. Man šķiet tā izstāde būs vēl diezgan ilgi, tā, ka ja nu pēkšņi sanāk ietrāpīt Somijas galvaspilsētā, no sirds iesaku visiem Muminu faniem.
Viņa ir bijusi ārkārtīgi talantīga māksliniece, eksperimentējusi ar dažādiem glezniecības stiliem, un, protams, rakstījusi grāmatas, zīmējusi komiksus. Apbrīnojams talants.
Un to Tu biji pareizi piefiksējusi, ka tuvāka viņai tomēr laikam bija māksla (lai gan man tā agrāk nekad nebija šķitis), tagad viņas izstādē es arī tieši par to pašu padomāju, skatoties uz milzīgo apjomu ar brīnišķīgajiem, talantīgajiem darbiem.
April 30th, 2014 at 8:26 pm
Ak, tev tik daudz smuku grāmatiņu priekšā 🙂 Man patika arī viņas autobiogrāfija “Tēlnieka meita”.