Category Archives: Latviešu literatūra

Trīs zvaigznes. Valdis Rūmnieks, Andrejs Migla

Man vienmēr ir patikušas biogrāfijas romānu veidā, tādas, kur neviens neraksta “tādā un tādā gadā viņš pabeidza skolu, tādā un tādā gadā uztaisīja šito pieminekli”, bet gan kur ir varoņi, kas runā, strādā un dzīvo. Tieši šādas biogrāfijas man vislabāk paliek atmiņā un sniedz pilnīgāku ieskatu apskatāmās personas dzīvē.

“Trīs zvaigznes” ir Kārļa Zāles biogrāfija, kas aptver laikaposmu no viņa studiju gadiem līdz nāves mirklim. Lasītājs Kārli Zāli iepazīst kā ļoti spēcīgu mākslinieku, kam neviens šķērslis nav par grūtu savu darbu radīšanai, viņš spēj karot gan ar nebeidzamu birokrātiju un sabiedrības ķengām, gan savu veselību, un pa vidu vēl uzdzīvot jautrā bohēmā.

Galvenais, kas par šo grāmatu ir jāsaka- tā ir sarakstīta fantastiski, brīnišķīgi skaistā un dzīvā valodā. Valoda un izteiksmes stils lasītāju iemet tā laika noskaņā, liek just laikmeta elpu un domāšanas veidu. Autoriem ir izdevies šo grāmatu tik brangi sarakstīt, ka šķiet- lasītājs pats dzird visu, kas tiek teikts, te katrs vārds ir izgaršojams un izbaudāms.
Man bija ļoti interesanti vairāk uzzināt par latviešu slaveno tēlnieku, jo jāatzīst, ka neko daudz par viņa dzīvi un darba tapšanu es nezināju. Un te ir tik daudz, ko uzzināt! Es, piemēram, nezināju ne to, ka Zāle Brīvības piemineklī ir iekļāvis savu pašportretu, ne to, ka Zāle patiesībā ir pseidonīms- viņa īstais uzvārds bija Zālītis. Un tagad šķiet tik dīvaini lasīt kā latviešu lielākais svētums- Brīvības piemineklis- tika tapšanas procesā nomelnots, kā pret to vērsās un cīnījās, var tikai apbrīnot Kārļa Zāles izturību un spēju palikt pie sava, novest savu ideju līdz galam.

Man gan bija žēl, ka autori Kārli Zāli ir attēlojuši visai vienpusēji- grāmatā ir perfekti jūtamas viņa milzīgās darbaspējas un neatlaidība, bet es šai grāmatai nespēju atrast emocionālu piesaisti, jo Zāles raksturs tā pa īstam atklāts netiek. Grāmatai cauri vijas nojausma par to, cik ļoti viņš mīl savu ģimeni un ir aizrāvies ar mākslas filozofiju, bet tas viss ir nobīdīts malā, un šķiet, ka lasītājs iepazīst nevis pašu Kārli Zāli, bet gan viņa darbu. Man būtu gribējies vairāk emocionālo pusi, jo mākslinieku gadījumā tas daudz atklāj par viņu darbiem.
Par spīti grāmatas raitajai valodai un ritējumam man grāmata lasījās lēni, vai pareizāk sakot- dīvaini. Grāmatas pirmo pusi es muļļāju kādu pusotru mēnesi, palasīju pa vienai nodaļai un liku nost, ilgstoši pie tās pieķerties nevarēju. Savukārt pēdējās divsimt lapaspuses piepeši izrāvu cauri viena vakara laikā. Nezinu, kas tieši pie vainas- greizs noskaņojums vai nepareizās mēness fāzes- bet viena no problēmām varētu būt grāmatas pieblīvējums ar it kā pašsaprotamiem tēliem. Grāmatā nemitīgi tiek nosaukti nebeidzami latviešu mākslinieku, politiķu un literātu vārdi un uzvārdi, kas īpaši paskaidroti netiek, tiek pieņemts, ka kārtīgs latviešu lasītājs jau pats viņus visus zina un pazīst. Bet es nezinu un jutos dumja. Patiesībā grāmatas pilnīgai izbaudīšanai būtu nepieciešamas apjomīgas kultūrvēstures zināšanas par konkrēto laika posmu, bet kaut kā jau galā izkūlos.

“Trīs zvaigznes” ir brīnišķīga un īsti latviska grāmata, kas ir saņēmusi nepelnīti maz uzmanības. Šo grāmatu noteikti vajadzētu izlasīt visiem, kas interesējas par Latvijas kultūrvēsturi un Latvijas spilgtākajām personībām, jo šī grāmata sniedz burvīgu ieskatu gan apskatītajā laikmetā, gan Kārļa Zāles izcilajā darbā.

Vērtējums:
8/10

P.S.- ar šo grāmatu no grāmatu bingo svītroju lauciņu “A book with a number in the title”
P.S.2- vai kāds man, lūdzu, var pastāstīt, kas ir tas gardais Rucavas rausis, ko Zāles māte gatavo un kur tādam atrast recepti? Ja man neviens neatzīsies, man nāksies rakstīt dusmīgu e-pastu autoriem un recepti pieprasīt no viņiem.

Advertisements

Zivju gripa Šmitostā. Jānis Valks

Grāmatu ar šādu vāku un anotāciju es nekad dzīvē nebūtu lasījusi, ja vien jau iepriekš nebūtu izlasījusi citu šī autora grāmatu- “Rakstu vācēja ceļš”. Arī šī grāmata vilties nelika, lai arī žanrs pavisam cits, un ir skaidrs, ka Valka grāmatas es lasīšu vēl, jācer, ka pie trim izdotām grāmatām viņš nedomā apstāties.

Gvido un viņa jaunais pārinieks Gustavs izmeklēšanai saņem šķietami pavisam garlaicīgu uzdevumu- Šmitostā pazudis jauns vīrietis. Negribīgi abi izmeklētāji dodas uz Šmitostu un drīz vien atklāj, ka aiz pazušanas gadījuma slēpjas kaut kas krietni lielāks un nepatīkamāks par cilvēka nozušanu.

Lasot šo grāmatu, mani mēreni mulsināja krimiķim neierastā sižeta uzbūve- lasītājam lielā nozieguma aina ir skaidra jau no paša sākuma un tas, ko atklāj abi izmeklētāji lasītājam nav nekāds pārsteigums. Tomēr nevar apgalvot, ka tas traucētu. Valks ir veiksmīgi sabrūvējis veselu sazvērestību un izdarījis to gana ticami, nekam notikumu izklāstā piekasīties neprasījās.
Bet par galveno grāmatas trumpi ir nosaucama nevis sazvērestība, bet gan autora fantastiskā valoda. Ja Rakstu vācēja ceļā man valoda šķita par daudz piezemēta, tad šeit tieši valoda sajūsmina un apbur visvairāk. Valkam ir izdevies grāmatu sarakstīt absolūti ticamā un kolorītā sarunvalodā, nevairoties no miljons žargoniem un ne tiem pieklājīgākajiem izteicieniem. Valoda ir tik sulīga, ka brīžiem jau bija vienalga, ko tie varoņi dara, galvenais lai tik turpina runāt. Pie kam, ir skaidrs, ka autoram arī humora izjūta ir vislabākajā darba kārtībā un pa nelielam satīriskam jociņam te ir uz katra soļa. Mazliet melni humoristisko noskaņu lieliski papildina arī Gata Šļūkas lieliskie zīmējumi, kas šai grāmatā perfekti iederas.

Es krimiķus neesmu lasījusi jau gadiem ilgi un īsti nevaru šo grāmatu salīdzināt ar citām žanra pārstāvēm, bet šķita, ka intrigas neesamība grāmatu tomēr neuzlabo. Es visu laiku gaidīju, kur tad būs tas lielais pavērsiens sazvērestībā un kas tad vēl lasītājam nav zināms, bet nekā- viss ir lasītājam zināms un grāmatas vienīgie pavērsieni ir ļoti akšonīgi– visādas pakaļdzīšanās, šaušanas un spridzināšanas. Šai jomā gan viss ir labākajās kases grāvēju tradīcijās.

Kopumā grāmata man patika un brīnišķīgā valoda viennozīmīgi izvelk visu šo pasākumu. Sazvērestību brūvēšana acīmredzami ir Valka stiprā puse un šo grāmatu varētu nosaukt par simpātisku eksperimentu krimiķu lauciņā. Un ja reiz Lata romānu sērijā izdod šādas grāmatas, es sākšu pārskatīt savu viedokli par šo sēriju un varbūt pat sākšu uz to skatīties grāmatnīcās.
Ak jā, un autoram bonuspunkts par lielisku poligāmo attiecību dinamikas izpratni.

Vērtējums:
7/10


Karstā ziema. Kaspars Misiņš

Kaspara, Unas un Viestura veloceļojumam pa Indiju es visai pavirši sekoju jau no pirmajiem soļiem, jo jau sen atpakaļ biju piesekojusi Kaspara twitter profilam. Tiesa gan, viņu blogu ierakstus lasījusi nebiju nevienu pašu. Kad Kaspars paziņoja, ka ir pats saviem spēkiem publicējis e-grāmatu par viņu ceļojumu, es jutos mazliet ieientriģēta par spīti tam, ka ceļojumu apraksti absolūti nav mans žanrs. Mana interese gan tobrīd apstājās pie grāmatas cenas- 10 eiro. Secināju, ka tik ļoti grāmata mani neinteresē, pie kam bija aizdomas, ka man tā nemaz nepatiks. Bet tad Kaspars grāmatu blogeriem piesūtīja īpaši glītu atlaidi un tad nu gan es vairs nešaubījos par to, ka grāmatu jāpērk uzreiz un jāķeras tik klāt, jo summa bija gana neliela, lai to noziedotu nelielam literāram eksperimentam.

Kaspars, Una un Viesturs ir trīs latvieši, kas met pie malas drūmo ikdienu, pārdod visu lieko un nolemj ar velosipēdiem šķērsot Indiju. Un dara viņi to absolūti burvīgā veidā- ar brīnišķīgu vieglumu, bez īpaši konkrētiem plāniem, vienkārši brauc un bauda dzīvi. Kā joko paši ceļojuma varoņi: “Maršruts? Kas tas tāds?”

Tieši viņu attieksme pret šo ceļojumu bija tā, kas mani pamudināja lasīt šo grāmatu- es jau zināju, ka te nebūs nekāda pseidofilozofija un sevis meklēšana teiksmainajā Indijā un man nebūs jālasa Zuargusa tipa sviests. Šeit cilvēki izvēlējušies Indiju praktisku apsvērumu dēļ- tur ir lēti un tur ir silts. Iepriecināja arī vēsturisko faktu iztrūkums šinī grāmatā, jo es esmu tas briesmīgais cilvēks, kuru vairāk interesē tas, kas redzams, sagaršojams un sataustāms, nevis tas, kas tur noticis pirms pāris gadsimtiem.
Kad sāku lasīt grāmatu, jutos pārsteigta. Ar 100 eiro vērtu dampi pāri pusindijai? Es jau alkatīgi saberzēju savas drāmas alkstošās roķeles un iekārtojos ērtāk uz sirdi plosošiem aprakstiem par velosipēdu ķibelēm, kas ik uz soļa draud izjaukt ceļotāju plānus. Ne jau tāpēc, ka man būtu ļauna acs uz Kasparu, kārtīgai grāmatai vienkārši ir nepieciešami konflikti un sižeta saasinājumi, nopietnas tehniskās ķibeles tam būtu lielisks pamats. Bet tie sasodītie velosipēdi lika man vilties- kā nelūzt, tā nelūzt, laiku pa laikam tik atmet man kādu mazu tehnisku ķibelīti, kuras diemžēl nav gana dramatiskas, lai apdraudētu visu plānu, un tiek risinātas ar to pašu apbrīnojamo vieglumu, ar kādu ceļotāji vispār pieiet šim pasākumam.
Nu neko, ja velosipēdi mani ir pievīluši, gaidu dramatiskas Indijas ainas ar necilvēcīgiem apstākļiem. Bet rietumnieciskais snobs manī atkal dabū krietni trūkties- izrādās, ka Indija ne tikai var nebūt katastrofāli bīstama vieta, bet piedevām tur vēl atrodas arī superlabi ceļi.
Savu drāmu tā arī nedabūju, kas, protams, iepriecina no cilvēcīgā viedokļa.

Diemžēl ar foršo ceļojuma ideju un paša ceļojuma izpildījumu lasītāja prieks arī beidzas. Lai arī piekrītu Asmo, ka uzreiz ir jāsaprot, ka no šīs grāmatas nekādu dižo mākslu vai literāro līmeni gaidīt nevajag, es tomēr lielākoties lasīju grāmatu ar šim bloga ierakstam līdzīgām domām (nu, ja nu vienīgi mazliet maigākā formā).
“Karsto ziemu” ir grūti nosaukt par grāmatu, tas ir vairāk tāds neapstrādāts un nepieradināts garš bloga ieraksts, grāmatas izstrādājums tā teikt.
Pirmkārt, krietni klibo autora valoda un stils. Protams, ir patīkami lasīt grāmatu, kas rada sajūtu, ka nekas tur nav piepušķots un var nodomāt- nu ja, tā taču cilvēki runā, tomēr kas der sarunvalodai un pat bloga ierakstam, neder grāmatai. Vietām teikumu konstrukcijas ir ārprātīgi neveiklas un pāris vietās bija pat grūti saprast, ko tad Kaspars tur tikko mēģināja pateikt.
Otrkārt, man ļoti, ļoti pietrūka ceļojuma emocionālās un kolorītās puses. Šoreiz apraksts ir sanācis vairāk tehnisks- kādi ceļi, kas noticis ar velosipēdu, cik kilometri nomīti. Indijas daba un redzētās ainas tiek pieminētas tikai garāmejot, bet es jūtos mazliet aplaupīta.

Vispār man Kasparam būtu daži ieteikumi turpmākai literārai darbībai (par spīti kritikai, ceru, ka plinte krūmos vēl gluži nelidos, kā jau visiem zināms- pirmie slīcēni jākucina).
1. Grāmatu vajag rediģēt. Pašam savas kļūdas un neloģismus pamanīt ir grūti, tāpēc rediģēt grāmatu vajadzētu dot kādam citam. Protams, atrast labu redaktoru arī ir māksla un būtu žēl, ja rediģēšanas gaitā izzustu ceļojuma vieglā un pirmatnējā garša, bet rediģēt vajag, citādi tas lasāmais sanāk tāds nebaudāms.
2. Ir jāsaprot, kāpēc grāmata vispār tiek rakstīta. Ar tehniskiem aprakstiem un ceļotājiem noderīgām lietām pietiek bloga ierakstam, bet grāmatai ar to ir krietni par īsu, grāmatai vajag arī emocionālo pusi, kaut ko personīgu, kaut kādus iespaidus.
3. Jāatceras, ka lasītājs nav redzējis to, ko ir redzējis autors. Ja grāmatā ieraksta, ka tur vai tur bija elpu aizraujošs skats vai ka tika novērots kaut kas neparasts, nepietiek ar to, ka tā arī pasaka- šite bija smuki, a šitais bija interesanti. To visu vajag aprakstīt, nodot lasītājam, lai tak pats izfunktierē, ka tas tiešām bija iespaidīgi.
4. 10 eiro par pašpublicētu e-grāmatu ir krietni sālīti un neadekvāti, jo īpaši šādā kvalitātē.
5. Ir lietas, kas būs interesantas tuviniekiem un draugiem, bet lasītājam neko neizsaka. Īpaši grāmatas ievadā bija jūtamas vairākas liekas detaļas, no kurām vajadzēja atbrīvoties. Arī ceļotāju dialogi lielākoties šķita no grāmatas izmetami.

Es ilgi šaubījos par to, kādu vērtējumu gribu dot šai grāmatai- 4 vai 5 balles, bet beigās nosvēros uz 5 ballēm no 10, jo ceļojums tomēr bija ļoti simpātisks un aizraujošs (un es pati nekad dzīvē ne uz ko tādu neparakstītos) un vispār ir jūtams, ka Kasparam ir iekšā rakstīt, vietām apraksti bija pavisam jauki un interesanti, man arī grāmatas nosaukums šķiet ļoti simpātisks. Es ceru, ka kādreiz šis ceļojums pārvērtīsies īstā ceļojuma grāmatā un tad es to ļoti labprāt izlasīšu.

P.S.- ar šo no grāmatu bingo svītroju lauciņu “A book written by someone under thirty”


Satori “Nepareizie stāsti”

Laiku pa laikam ir ļoti veselīgi un aizraujoši izlasīt pa kādai bērnu grāmatai un es ar to regulāri arī nodarbojos, īpaši kopš brīža, kad atklāju, ka “pieaugušie” ir tikpat mītiskas būtnes kā pūķi un vienradži un ne ar ko daudz neatšķiras no bērniem, ja vien neskaita regulāru nespēju saredzēt lietas savā degungalā.
Es, protams, nevarēju pretoties kārdinošajam Satori piedāvājumam- 13 stāstu krājumu “Nepareizie stāsti” var saņemt bez maksas un tā kā Ilmārs Šlāpins ar savu grāmatas aprakstu jau bija mani sakārdinājis uz grāmatas lasīšanu, vakar devos tai pakaļ un viena vakara laikā arī izbūros tai cauri.

Šlāpins saka, ka grāmatas autoru mērķis bija radīt nepareizus stāstus bērniem, tādus, kuru pieaugušie gribētu slēpt no bērniem, bet bērni gribētu pa kluso lasīt. Varu tikai piekrist domai, ka lielākā daļa bērnu literatūras ir paredzēta bērnu audzināšanai un sevī iekļauj pareizo morāli un pareizās stāsta beigas pat tad, ja tās ir klajā pretrunā ar pašu stāstu, un mani aizrāva doma par kaut ko citādu, stāstiem, kas darbojas pēc stāstu likumiem, nevis morāles dzīti.

Jāatzīst, ka neko nepareizu šinī grāmatā gan tā arī neatradu, un nespēju iedomāties nevienu pašu iemeslu, kāpēc kādam pieaugušajam gribētos šo grāmatu slēpt no bērniem. Patiesībā vairākiem stāstiem pat bija pareiza un jauka morāle, savukārt pārējie izklausījās pēc dikti moderniem apcerējumiem, kas nekur neved un nevirzās, kuru stāsts sastāv vai nu no asprātīgas vēstures interpretācijas vai vienkārši humoristiska apraksta par kādu nelielu gadījumu.

Vissimpātiskākie man noteikti šķita stāsti “Kurmis” (Lilija Berzinska) un “Pija negrib augt liela” (Luīze Pastore). “Kurmis” ir burvīgs stāsts par bērna ziņkārību un pārspriedumiem par nāvi, un pieauguša cilvēka nevēlēšanos klausīties un saprast, šinī stāstā perfekti notverta bērnības noskaņa un es pilnīgi spēju sevi iedomāties Alekša vietā. Savukārt “Pija negrib augt liela” ir sirsnīgs stāsts par bērna vēlmi ātrāk būt pieaugušam un atklāsmi, ka tas varbūt nemaz nav tik jautri, jo izrādās, ka pieaugušie arī nemaz tā nevar darīt visu, kas ienāk prātā. Un tad visādu pārdomu un nelielu notikumu rezultātā Pija nonāk pie perfektas pieauguša cilvēka definīcijas un, ja vien viņai izdosies pieturēties pie šīs domas, no viņas iznāks brīnišķīgs pieaugušais. (Pēc šī stāsta pārliecinājos arī, ka ir pēdējais laiks beidzot izlasīt “Maskačkas stāstu”.)
Pārējie stāsti lielākoties bija mīļi un amizanti un ir skaidrs, ka bērniem tie patiks. Lielākā daļa autoru ir spējuši perfekti iejusties lielāku un mazāku bērnu ādās, neatstājot iespaidu, ka šos stāstus pieaugušie rakstījuši bērniem, lai pastāstītu, kādiem bērniem ir jābūt, bet gan rakstījuši par dzīviem bērniem un izstāstījuši visu, kā nu dzīvē tas ir. Tāds laikam gan bija arī grāmatas mērķis, bet es patiešām joprojām nesaprotu, kas tur nepareizs. Arī ikdienišķu valodu autoriem stāstos izdevies veiksmīgi iepīt un stāstu dialogi izklausās kā tieši no dzīves paņemti, nevis kā pāris vecūkšņu mēģinājums iztaisīties jauniem.

Bija gan pa vidu arī pāris stāsti, kas pierē ievilka nelielu neizpratnes rievu. Piemēram, Rasas Bugavičutes stāsts “SOS Pilna pļava gulbju” bija kaut kas, ko man līdz galam izprast tā arī neizdevās. It kā samērā humoristiski parādīts divu dažādu personu skatījums uz vienu un to pašu notikumu, bet pārāk mani tas viss neaizrāva. Bet laikam jau neskaitās pieklājīgi apsūdzēt autoru par to, ka es viņa garadarbu nesapratu. Otrs stāsts, kas sākotnēji mazliet samulsināja, bija Ilmāra Šlāpina “Nepareizie dzīvesstāsti”, jo radās zināmas šaubas par šī stāsta auditoriju- ir aizdomas, ka lielākā daļa bērnu varētu neatpazīt Nīči ar viņa mirušo Dievu vai Freidu un viņa “baigos murgus”, bet neatpazīstot piecus aprakstītos tēlus, šim stāstam iespējams nav nekādas jēgas (lai gan es īsti tomēr nespēju iztēloties, kā šis stāsts skanētu, ja attēlotie varoņi būtu nepazīstami). Pie šī stāsta gan visu laiku atcerējos domu, ko Ieva Melgalve pauda par “Adu Gotu un peles rēgu”– ka šāda “ačgārna” vēsturisku tēlu iepazīšana varētu būt ļoti aizraujoša un, iespējams, padarītu mācību procesu aizraujošāku un dotu bērniem spēju uz to visu paskatīties caur citu prizmu. Nu, kas to lai zina.

Vispār stāsti bija atmiņā paliekoši un asprātīgi, izlasīju ar prieku, tikai bija žēl, ka biju sasapņojusies par kaut ko krietni nepareizāku un atšķirīgāku. Toties esmu diezgan ļoti pārliecināta, ka bērniem šie stāsti patiks, un arī pieaugušajiem nebūs vajadzības no šīs grāmatiņas bīties.

Vērtējums:
7/10


Princeses bērnība. Helēna Dāle

Atklāti sakot, grāmatu ar šādu nosaukumu un vāku es pati nebūtu ņēmusies lasīt, bet tā kā Atēnas Andris mani pārliecināja, ka man patikšot, ņēmu un izlasīju ar. Nez kāpēc biju iedomājusies, ka šī ir skandināvu autores grāmata, bet šo maldīgo domu laboju jau pirmajās grāmatas lapaspusēs- nekā, grāmata ir latviešu autores radīta, kas iepriecina, jo grāmata bija laba un dzīvespriecīga.

Lila nav nekāda parastā meitene, tas nu ir skaidrs. Pirmkārt, viņa nevar izlemt, kāds vārds viņai labāk piederētos. Vai dzīve būtu citāda, ja viņa būtu Ingeborga vai Lilita? Kas gan to lai zina, bet ir skaidrs, ka vārdos mājo spēks. Lai nu kurš, bet Laurijas princese Pona Kaīkaī gan jau nu to zina.
Lilai ir arī neparasti mūsdienīga mamma- īsta dāma, kas tomēr Lilai ļauj pilnīgi brīvu vaļu, jo talantu iegrožot nevajag. Un Lila jau arī neiegrožo, viņa ir īsts pašpuika un pret pieaugušo muļķīgajiem likumiem īpašu cieņu neizjūt. Kā saka pati Lila: “Man nepatīk iet skolā, patīk līķi un paklausība neiederas manā ikdienā.”
Grāmatu papildina pašas Helēnas Dāles bērnības un jaunības fotoportreti, kas vēl vairāk paspilgtina Lilas duālo dabu- ārēji taču šķiet tāda kārtīga, paklausīga (un garlaicīga) meitene, bet iekšā mutuļo dzīve un vēlme atklāt visu pasauli.

Romāns sarakstīts mazliet neierastā formā- miniatūrās. Katru notikumu, katru domu attēlo neliels stāstiņš un tie kopā veido lielāku kopainu par Lilas dzīvi, kas rit skarbajā pēckara laikā, kad šim aktīvajam bērnam nākas iemācīties pirmo Padomju bausli: “Klusēt!”. Lasot grāmatu, šķiet, ka tā ir autobiogrāfija, bet pilnībā pārliecināta es par to gan neesmu, jo par pašu Helēnu Dāli nekur informāciju neatrodu.
Tomēr stāstījums ir tik ekspresīvs un dzīvs, ka pārāk lielas šaubas mani nemaz nemāc. Un galu galā- nav jau arī nekādas nozīmes tam, vai tā ir autobiogrāfija vai nav. Stāstījums rit kā domu plūdums- tas apraujas un pārlec pāri teikumiem, un izsaukuma zīme noteikti ir autores mīļākā pieturzīme. Lila lasītājam kļūst pavisam tuva un pazīstama, viņas domas simpātiskas un domu gājiens aizraujošs, savukārt viņas pirmā lielā iemīlēšanās patiesi aizkustina. Lilai piemīt apbrīnojams iekšējais spēks un apņēmība panākt savu un aiz pašpuiciskās izturēšanās slēpjas ārkārtīgi inteliģenta un jūtīga būtne. Arī savu nabadzību Lila uztver pavisam viegli un nepiespiesti un padomju okupācijas fons grāmatā ieskanas pavisam minimāli, galvenokārt dodot vietu Lilas pašas izdarībām.
Autorei pienākas uzslava par bērna uztveršanu nopietni, par nesmīkņāšanu par bērna problēmām, kas tobrīd ir tikpat nopietnas, cik no pieaugušā skatu punkta tās varbūt izskatās nenozīmīgas. Autorei ir veiksmīgi izdevies aprakstīt pasauli tādu, kāda tā izskatās bērna acīm, parādot to , cik daudz bērni saprot, zina un redz. Brīžiem gan mulsināja sajūta, ka caur Lilas vārdiem skan pieauguša cilvēka filozofija, bet kas gan to lai zina, kas tādam trakam meitēnam notiek galvā un man neceļas roka apstrīdēt bērna iespējas (un tiesības) nonākt pie secinājumiem, kas izklausās pārsteidzoši dzīvesgudri. Mēreni jocīga šķita arī atklāsme, ka Lila ir iemanījusies izlasīt iespaidīgu klasikas daudzumu vēl pirms skolas, bet arī šo punktu apstrīdēt es negrasos, attiecībā uz bērniem un grāmatām ne tādi vien brīnumi ir dzirdēti.

“Princeses bērnība” ir ekspresīva un pat trakulīga grāmata, kas lasītāju rauj līdzi savos mutuļos, tomēr vienlaikus tā ir arī ļoti viegla un nepiespiesta grāmata ar vieglu humora dvesmu. Visu viena piegājienā izraut cauri gan man neizdevās, jo grāmata ir tik piesātināta, ka ik pa mirklim gribas apstāties un kārtīgi ievilkt elpu, atrauties no mūžam kustībā esošās Lilas; sākumā arī ielasīties nebija viegli, jo pie tik ekspresīva izteiksmes veida pieradusi īsti neesmu.
Grāmata bija visnotaļ laba un negaidīta, arī gana oriģināla, lai atstātu paliekošas pēdas atmiņā. Iesaku tiem, kam patīk lasīt par dauzonīgiem, interesantiem un inteliģentiem bērniem, kas spēj pārsteigt ar savām idejām vien.

Vērtējums:
8/10

P.S.- ar šo grāmatu no grāmatu bingo svītroju lauciņu “A book of short stories”


Rakstu vācēja ceļš. Jānis Valks

Šī ir kārtēja grāmata, ko paņēmu lasīt, vispār neizlasot ne grāmatas anotāciju, ne kādu atsauksmi (nu labi, atsauksme pagaidām ir tikai viena- no Asmodeus). Pavilkos uz to, ka šis ir latviešu fantāzijas darbs, grāmatas nosaukums un vāks ieintriģēja un bildes, kur pats autors pozējis kā galvenais varonis ar dikti patika.

Pēc 8000 gadiem Zeme izskatīsies pavisam savādāka- atomkarš no zemes virsas noslaucījis gandrīz visu civilizāciju, dažādu dabas katastrofu ietekmē ir mainījušies kontinenti un arī politiskā situācija ir pavisam citādāka.
Dažādās Zemes vietās civilizācija nu attīstās atšķirīgos tempos un eksistē gan primitīvas mednieku ciltis, kurām pat rakstības vēl nav, gan attīstītas valstis ar dzelzceļu un elektrību.
Tago ir rakstu vācējs no lielas impērijas, kura par savu galveno mērķi ir izvirzījusi vākt zināšanas no visas pasaules un tad nobāzt tās lielā bibliotēkā, lai bremzētu progresu, paliekot apmēram viduslaiku attīstības līmenī.

Pirmām kārtām gribas slavēt autora izveidoto pasauli- viss ir sīki un smalki izdomāts, arī ideja oriģināla un Tago ceļojuma laikā pasaule atklājas diezgan niansēti. Un pasaule ir patiešām interesanta- ir gan slepenie ordeņi, gan tehnoloģijas, gan interesantas politiskās ideoloģijas. Pat lidojošas pilsētas šeit ir sastopamas. Vienīgi varētu piekrist Asmodeus, ka grāmatā krietni prasījās pēc kartes, un šķiet, ka šoreiz tā nemaz nebūtu bijusi tik milzīga problēma- pats autors pēcvārdā raksta, ka grāmatu radot, esot spēlējies ar atlantu un kontinentus bīdījis turpu šurpu un radījis jauno karti. Varēja jau ar lasītājiem ar padalīties. Un vēl autors varētu ar mūsu zemes gudrajiem padalīties portālu tehnoloģijas noslēpumos, mums noderētu.
Galvenais varonis ar tāds visnotaļ simpātisks- nav nekāds svētais gars, sava uzdevuma vārdā darīs teju jebko un ja kāds nu pagalam pa kājām maisīsies, nepakautrēsies arī novākt no ceļa. Bet vispār gudrs, aizrautīgs cilvēks, kuru interesē pasaule, arī ar problēmām un šķēršļiem visnotaļ efektīvi tiek galā. Starp citu, man ļoti patika tas, ka pasaulē atklājas jauni un jauni brīnumi pat tik mācītam vīram kā Tago un grāmatā bija ļoti veiksmīgi aprakstīts cilvēka domu gājiens un tas, kā cilvēks vispār risina problēmas, man jau patīk grāmatas, kurās uzmanība pievērsta šādiem jautājumiem. Bet mans galvenais iespaids par Tago bija- nu, tāds varētu būt pieaudzis Kvouts (no “Vēja vārda”). Mācībās tikpat izcils, ar problēmām tikpat asprātīgi tiek galā un ir tikpat bezjēdzīgs attiecībā uz sievietēm, arī dzīves uzskati apmēram tādi, kādi varētu būt Kvoutam pēc 25 gadiem. Ar to vien man Tago šķiet pievilcīgs, jo Kvoutā jau biju līdz ausīm samīlējusies.

Grāmata izvirza ārkārtīgi interesantu jautājumu- vai cilvēki vispār ir spējīgi dabīgā gaitā attīstīties, beigās neiznīcinot paši sevi? Biedējošs jautājums, uz kuru grāmata piedāvā biedējošu atbildi un dara to visnotaļ aizraujošā veidā. Interesanti arī, ka Tago būtībā savā dzīvē iziet cauri visiem cilvēces attīstības posmiem- piedzimis mednieku ciltī, nonācis impērijā kā vergs, ar savu talantu un spējām mācīties pacēlies līdz augsti mācīta vīra statusam un vēlāk nonāk augsti attīstītā zemē. Autoram izdevusies ļoti simpātiska paralēle un šoreiz caur galveno varoni un viņa piedzīvojumiem atklāta visa pasaule.

Vienīgais, kas šinī grāmatā man raisīja pamatīgus iebildumus, ir autora rakstīšanas stils. Tik episkam ceļojumam tik fantastiskā pasaulē būtu piedienējusi teiksmaināka un poētiskāka valoda. Var jau būt, ka autors ar nolūku ir romānu sarakstījis tik ikdienišķā un vienkāršotā valodā, bet šai grāmatai tā vienkārši nepiestāv un šī pretruna starp brīnumaino pasauli, episko ceļojumu un paprasto valodu mēreni grāva manu spēju patiešām izbaudīt šo grāmatu, jutos tā, it kā man būtu laupīta daļa stāsta.

Bet vispār jau stāsts ir patiešām interesants un izlasījās pavisam ātri, arī pasaule visnotaļ simpātiska. Patiesībā šī grāmata mani vilināt vilināja doties kādā ceļojumā un brīžiem jau bija pagalam grūti nosēdēt mājās, lasot grāmatu.
Domāju, ka patiks episko ceļojumu cienītājiem un fantāzijas/fantastikas sakausējumu mīļotājiem, bet vispār šī grāmata varētu iet pie sirds arī tiem, kas ar fantāzijas grāmatām īpaši neaizraujas, jo šeit tā fantāzijas daļa ir samērā “maiga”, bez milzum daudz pārdabiskām būtnēm, arī maģija nemaz tik lielu lomu šeit nespēlē.

Vērtējums:
7/10

P.S.- ar šo grāmatu no grāmatu bingo izsvītroju brīvo lauciņu, ko sev biju pārdēvējusi par “A book about books”.


Zīme. Raksts. Nozīme. Inese Krūmiņa

Par Zvaigznes izdoto grāmatu “Zīme. Raksts. Nozīme” man interese radās adīšanas dēļ- latviešu zīmes ir ārkārtīgi glītas un es tās labprāt izmantoju gan cimdu, gan zeķu, gan jaku adīšanā, bet internetā latviešu raksti ir atrodami samērā maz un meklēšana arī aizņem laiku, tāpēc nolēmu, ka būtu jauki, ja man mājās būtu grāmata, kurā laiku pa laikam ielūrēt un pasmelties iedvesmu. Bonusā vēl grāmatas anotācija solīja arī zīmju skaidrojumus/tulkojumus, kas šķita visnotaļ interesanti, jo tam esmu pievērsusies pavisam minimāli.

Priekšvārds vēsta, ka Inese Krūmiņa šinī grāmatā ir apvienojusi savu skaisto aizraušanos ar jostu aušanu un augstāko izglītību matemātikā, mēģinot atšifrēt latvju rakstus un to vēstījumus. Grāmata ir bagātīgi ilustrēta ar Ineses Krūmiņas austajām jostām un dažādiem rakstu paraugiem, iekļautas arī tautasdziesmas un pāris pasakas, kurās parādās pētāmā zīme.

Cilvēkiem vienmēr ir bijis raksturīgi praktiski izmantojamās lietas padarīt arī estētiski baudāmas un senlatviešu tradīcijas tam ir ārkārtīgi skaists un spilgts piemērs, itin nekas nav vienkāršs un parasts, viss izrakstīts ar zīmēm un ornamentiem, kas atbilstoši konkrētajam gadījumam. Starp citu, dažkārt šī priekšmetu rotāšana iegūst arī praktisku nozīmi- piemēram, krāsaino rakstu cimdi ir siltāki, nekā vienkrāsainie, jo dzijas pārstaipi cimdiem rada oderi- sanāk divkārtīgi vai dažkārt pat trīskārtīgi cimdi, kuros rokas nekad nenosals.
Ja ar rakstiem un zīmēm šai grāmatā viss bija kārtībā- man tur pietiks iedvesmas vismaz trim jakām- tad rakstu nozīme gan ir palikusi kaut kur tālu otrajā plānā. Pirmkārt, grāmatā ir iekļauti tikai vienkāršākie ģeometriskie raksti un diezgan maz parādās to atvasinājumi (tas gan skaidrojams ar aušanas specifiku), otrkārt, to solīto matemātisko pieeju es grāmatā neatradu- lai atpazītu trijstūri vai kvadrātu nudien nav nepieciešama augstākā izglītība matemātikā, treškārt, arī paši zīmju skaidrojumi šķita tādi samērā virspusēji un, atklāti sakot, par zīmēm neko jaunu šeit neuzzināju. Protams, interesanti palasīt tautasdziesmas un to interpretācijas, bet es kaut kā biju gaidījusi dziļāku un plašāk izklāstītu pētījumu par zīmju lietojumu un to nozīmēm. Skaidrs, ka ne visas nozīmes mūsdienās ir iespējams atjaunot un rakstu pētīšana nav nekāda vienkāršā lieta, bet tomēr ar ieskatu tautasdziesmās un pāris ieražās man īsti nepietika. Es būtu priecājusies par biezāku grāmatu un vairāk informācijas.
Savukārt raksta veidošanas daļa gan man šķita interesanta, jo tas bija jautājums, kuru pētījusi nebiju, un skaidrojums par to, kā rodas zīmes un raksts bija aizraujošs. Man īpaši patika arī grāmatā ievietotais rakstraudzis, ar kura palīdzību no viena pamata var izveidot vairākus rakstus, arī šie pamati grāmatā doti vairāki. Šo es diezgan ilgi pētīju un sajūsminājos, te nudien ir plašas iespējas, kur izvērsties. Vienu piemēru arī nobildēju (ar telefonu bildējot gan kvalitāte ir kāda nu ir) un saliku kopā- pirmais attēls ir pamats, bet abi pārējie- raksti, kas radušies uzliekot rakstraudzi un pēc tam to nedaudz pabīdot. Grāmatā šie raksti ir skaistā, sarkanā krāsā, bet, lai vieglāk būtu uztvert, šeit ieliku melnbaltu versiju.

Rakstraudzis

Galā mans secinājums ir tāds, ka solītie raksti un zīmes grāmatā bija papilnam, bet nozīmes daļa gan tāda pašvaka iznākusi. Tomēr par spīti paplānajiem skaidrojumiem, es priecājos, ka manā kolekcijā nu ir arī šī grāmata, jo nu būs jauks materiāls, kur lūkoties pēc iedvesmas adījumu rakstiem.

Vērtējums:
6/10

P.S.- ar šo grāmatu no grāmatu bingo izsvītroju lauciņu “A book by female author”.


Mirušie nepiedod. Ieva Melgalve.

Man ar latviešu literatūru sanāk diezgan maz saskares, bet, kad Zvaigzne paziņoja, ka drīzumā gaidāma Melgalves jaunākā grāmata “Mirušie nepiedod”, es nevarēju vien to sagaidīt. Un patiesībā šādai nepacietībai bija īpatnējs iemesls- tas nebija tāpēc, ka iepriekš būtu lasījusi kādu autores garadarbu (tā nu ir izgadījies, ka patiešām neesmu), bet gan tāpēc, ka pirms kāda laika lasīju interviju ar Ievu Melgalvi un par katru frāzi man likās, ka to būtu varējusi teikt es pati. Nu kur var diviem svešiem cilvēkiem tik ļoti sakrist uzskati par dzīvi? Zinu, ka mēreni dīvains iemesls, lai ļoti gaidītu kādu grāmatu, bet Spīganas galvā jau ne tādas vien idejas dzimst.

“Mirušie nepiedod” ir īstens fantāzijas romāns, kura darbība risinās pavisam izdomātā un interesantā pasaulē- katra pilsēta ir tāda maza valstiņa, kuru pārvalda magi un karalis. Īpašā cieņā šeit ir saplūšana vienā kopīgā apziņā- visi pilsētas iedzīvotāji ar maga maģijas palīdzību tiek sapludināti vienā lielā domājošā masā, tāpēc pilsētās valda apbrīnojama vienprātība.
Un tad pasaulē, kur maga griba ir likums, kam pretoties nav iespējams, bet karalis ir neaizskarams, pie sudrabraktuvēm tiek atrasts nogalināts mags, bet viņam blakus noslēpumainā svešiniece Vega, kuru jau tā iedzīvotāji ne īpaši mīl….

Visa darbība tad arī tiek risināta no Vegas skatupunkta, pirmajā personā un viņa nenoliedzami ir šīs grāmatas centrālais tēls. Vega ir dzīves salauzta, neparasti gara rudmate, kas nekad nav nekur iederējusies, nekad nav piedalījusies nevienā pilsētas saplūsmē un nekad nevienam nav uzticējusies. Tāds ārkārtīgi stiprs, svabads un savdabīgs raksturs, kas ļoti ātri iekaroja manas simpātijas, un es viņai vēlēju laimīgas grāmatas beigas.
Ar tām grāmatas beigām vispār bija tā interesanti- šī bija tā retā reize, kad es pat attāli nebiju uzminējusi īsto vainīgo šinī īpatnajā detektīvromānā, un man tas ir patiešām rets gadījums, attiecīgi mani tas ļoti sajūsmināja. Pie kam, vismaz reizes 3-4 grāmatā likās, ka nu jau gan autore ir visu pateikusi priekšā un ka viss ir acīmredzams, bet beigās izrādījās, ka viss ir nevis vienkārši ačgārni, bet pat pavisam savādāk, nekā izskatījās. Apmēram līdz pusgrāmatai man likās, ka autore pārāk ātri atklāj varoņu noslēpumus un parāk maz spēlē paslēpes ar lasītāju, bet tad beigās izrādījās, ka tā patiesībā ir tikai smalka galvas jaukšana lasītājam un es biju absolūtā sajūsmā par šo slēpšanos acīmredzamās vietās un lietās.

Tiktāl par sižetu, kas bija gana interesants un aizraujošs, bet manā skatījumā grāmatai ir kāds nopietns trūkums. Man grāmatas ritms un valoda šķita tādi kā smagnēji un raupji, priekš tik savdabīga un dzīva sižeta tomēr prasījās krāšņāku un vijīgāku valodu, plūdenāku skanējumu.
Otra lieta, kas mani galīgi nesajūsmināja- autore ir radījusi tik interesantu pasauli, bet grāmatā tā parādās tikai virspusēji. Manuprāt šai pasaulei bija milzīgs potenciāls, ko ielikt grāmatā, un man ļoti žēl, ka autore to nebija izmantojusi. Vienīgi varētu vēl cerēt, ka autore rakstīs vēl kādu grāmatu, kas risināsies šinī pašā pasaulē.

Kopumā- ļoti interesanta grāmata par brīvību un izvēli, par to, kas ir cilvēka brīva griba un kas- gļēvulība. Lai arī šķita, ka grāmata nav līdz galam nostrādāta un izpētīta visos dziļumos, tomēr bija aizraujoša un lasījās viegli. Ja autore izdos vēl kādu grāmatu- noteikti lasīšu.

Vērtējums:
7/10


Meitene, kas nogrieza man matus. Kristīne Želve

Mansards gana nesen atkārtoti izdevis Kristīnes Želves grāmatu “Meitene, kas nogrieza man matus”, kura mani pievilka ar ļoti glīto un gaumīgo noformējumu, un vāka fotogrāfiju es mierīgi varētu nodēvēt par izcilu. Tiesa gan, tā fotogrāfija manī iedveš mērenas šausmas, jo jau vīzija vien par to, ka kāds varētu ņemt un nogriezt manu bizi-līdz-jostasvietai, rada vēlmi sarauties kamoliņā un palīst zem segas, bet tas nekādā veidā nav saistīts ar šo grāmatu.

Neesmu pārliecināta, cik tehniski pareizi ir šo nelielo grāmatiņu saukt par stāstu apkopojumu, jo paši stāsti man nemaz pēc stāstiem neizklausījās, es drīzāk tās dēvētu par dzīves miniatūrām vai portretējumiem, dažus varbūt par skicēm, tomēr diez vai tehniskiem žanra apzīmējumiem šeit ir liela nozīme.
Grāmatā apkopoti septiņi stāsti, kuru vienojošā tēma ir dzīve 90. gadu Latvijā. Stāsti nav rakstīti ar domu par grāmatu vai to apkopošanu, tomēr tiem cauri nenoliedzami vijas unikāls autores stils un noskaņas vienotība.

Kā es paņēmu rokās šo grāmatu, tā arī izrāvu cauri vienā elpas vilcienā un tam par iemeslu kalpo ne tikai grāmatas nelielais apjoms, bet arī dzirkstošā un dzīvīgā nots uz kuras ieturēti visi stāsti. Tiem cauri vijas vieglums, ironija, brīnišķīga humora izjūta un spēja pasmaidīt par sevi, kas man šķita vissimpātiskākā autores rakstura īpašība.
Stāsti ne tikai ieskicē dažādas 90. gadu ainiņas, bet arī izcili portretē jaunu meiteni/sievieti ar visām viņas domām, cerībām, sapņiem, mīlestībām un pirmajām neveiksmēm. Vispār man vienmēr šķiet, ka ir vajadzīga zināma drosme, lai publiski sevi tik tieši atklātu.
Bez lieliskas humora izjūtas, dziļa psiholoģiska portretējuma un neaptverama viegluma šinī grāmatā uzslavas vērts ir arī veiksmīgais slenga lietojums- tas šajos stāstos ir ieplūdis tik dabiski, ka bieži to pat nemana, kas nebūt nav bieža parādība literatūrā.

Kopumā šī ir brīnišķīga, dzirkstoša un viegla, bet ne sekla grāmata, kuru noteikti ir vērts lasīt kaut vai tikai kā pamācību, kā viegli, ar humoru un bez drāmas uztvert reālo dzīvi, pie kam vēl ikdienā atrodot stāstīšanas vērtus stāstus. Nedomāju, ka kāds varētu nožēlot to laiku, kas būtu veltīta šīs grāmatas izlasīšanai.
Pēc šīs grāmatas man gribas teikt: “Dodiet vēl!”

Citāti no grāmatas:

“Revoļena vārds nozīmēja: Revoļucionnij Vožģ ĻEŅin*. Vecāki, kuri ir ielikuši zēnam šādu vārdu, pilnīgi noteikti ir spējīgi no viņa iztaisīt zemūdens inženieri.”
*Revolūcijas vadonis Ļeņins

“Pasaule gatavojās karam un, cik es atceros pasauli, tā vienmēr gatavojās karam. Protams, tajos brīžos, kad nekaroja.”

“Ļoti ilgi nezināju, ko īsti iesākt ar savu jaunību. Man gribējās to kaut kur likt. Un ilgu laiku es to liku mierā.”

Vērtējums:
9/10


Dramatika. Lauris Gundars

Uzreiz jāsaka, ka es šo grāmatu nekad dzīvē nebūtu lasījusi (vai pat uzzinājusi par tādas eksistenci), ja vien Lauris Gundars nemācītu man dramaturģijas pamatus. Un lai arī parasti mani visai neinteresē pasniedzēju sarakstītās grāmatas, šo man sagribējās uzreiz divu iemeslu dēļ- pirmkārt, Lauris Gundars ir kolorītākais cilvēks, ko savā dzīvē esmu redzējusi, un tā nu es izdomāju, ka viņa sarakstītai grāmatai arī ir jābūt labai, otrkārt, mani pievilka grāmatas burvīgais dizains.

Dramatika ir grāmata par to, ar ko sākt jebkura dramaturģijas izstrādājuma radīšanu, proti, ar raksturu izveidi. Daudziem, protams, šķiet, ka jebkura darba radīšanu taču būtu jāsāk ar Lielo Ideju vai vismaz sižeta radīšanu, bet Lauris Gundars šinī grāmatā uzskatāmi pierāda, kāpēc tieši raksturi jebkurā darbā ir galvenais un kāpēc tieši ar to ir jāsāk.

Man šķiet, grāmatas nosaukums ir apzināti tāds, lai atgādinātu vārdu gramatika, jo tāda arī ir visa grāmatas būtība- iemācīt pašus dramaturģijas pamatlikumus, lai pēc tam ar šo likumu palīdzību varētu būvēt mākslas darbus. Gramatikas uzdevums jau būtībā tāds arī ir. Un lai arī kopumā dramaturģijai nav iespējams radīt nekādus likumus vai shēmas, kuriem, rūpīgi sekojot, varētu radīt šedevru, tomēr ir dažas pamatlietas, ko autors dēvē par rīkiem, kuru iemācīšanās palīdz radošajam garam lidot, nevis to iesloga krātiņā.
Grāmata ir sarakstīta aizraujoši, ar humoru un interesantiem piemēriem, kas veiksmīgi ilustrē izteiktās domas. Mani gan mazliet kaitināja autora paradums visu laiku rakstīt frāzes no sērijas „un tagad visi lasītāji domā šito”, „un tagad jebkurš teiktu to”. Man personīgi ne reizi neizdevās iekļauties tanīs domās, ko nu visiem būtu jādomā, lai gan vispār es tīri labi saprotu, ka vairumā gadījumu aprakstītā reakcija patiešām būtu pierastākais variants. (Atkārtoti pārlasot šo bloga ierakstu, atklāju, ka esmu no Laura Gundara piesavinājusies šo nelāgo paradumu. Kaut kā muļķīgi sanāca.)

Grāmatas ievadā autors apgalvo, ka šī grāmata ir paredzēta visiem. Visiem tiem, kuri vēlas atvēlēt savu laiku dramaturģijas fenomena aplūkošanai. Šeit gan es atļaujos kategoriski nepiekrist, jo šī grāmata tomēr ies pie sirds tiem, kas patiešām mēģina rakstīt dramaturģijas darbus vai vismaz mācās/strādā lauciņā, kas kaut attāli ar to saistīts. Bet pārējiem? Nu varētu jau kādam būt interesanti ielūrēt dramaturģijas aizkulisēs, un šī grāmata pat ir aizraujoša, bet vai tiešām piemērota skatītājam parastajam? Diez vai. Galu galā- lai cik labi un pat filozofiski šeit nebūtu apskatīts jautājums par raksturu nozīmīgumu, tas ir tikai pirmais solis dramaturģijā un vispārēju ieskatu tajā nesniedz. No otras puses gan- taisnība vien ir, ka citas dramaturģijai veltītas grāmatas raksturiem nemaz tik ļoti nepievēršas. Tā ka ej nu sazini, varbūt ir interesanti arī skatītājam parastajam.

Mani šī grāmata aizrāva. Un droši vien visvairāk man tā patika viena vienkārša iemesla dēļ- Lauris Gundars atkal un atkal gan lekcijās, gan grāmatā uzsver vienkāršu faktu par kuru laikam gan katrs filologs būtu gatavs viņu nolinčot, proti, dramaturģija nav literatūra. Patīk man tas tāpēc, ka es pati personīgi jau sen saku, ka lugas nav paredzētas lasīšanai. Un vispār filologi ar savu literāro pieeju daudzas lugas cilvēku apziņā ir neglābjami samaitājuši. Lauris Gundars par šo jautājumu izsakās trāpīgi:

„Dramaturģija ir tuvāka ledusskapja instrukcijai, nekā literatūrai.”

Jo dramaturģijas darba pieraksts vārdos jau ir tikai instrukcija par to, kā uzvest lugu, un tikai luga ir īstais gala produkts.
Vispār man bija interesanti lasīt un ne reizi nenācās nožēlot šīs grāmatas nopirkšanu.

Vērtējums:
7/10


%d bloggers like this: