Category Archives: Grāmatas

The Reader. Bernhard Schlink

The Reader jeb Priekšlasītājs ir viena no manām mīļākajām grāmatām, ar kuru pirmo reizi iepazinos vēl Humberta laikos. Toreiz gan grāmatu izlasīju turpat Humbertā un nezkāpēc nenopirku, un pēc tam vairs nav izdevies atrast iespēju iegādāties latvisko versiju. Bet mani jau kādu laiku māca vēlme pārlasīt šo burvīgo grāmatu un tā kā šo gadu galvenokārt esmu veltījusi tam, lai atgrieztos pie pārbaudītām literārām vērtībām, nevis iepazītu kaut ko jaunu, nolēmu, ka ir pēdējais brīdis šo grāmatu iegūt savā īpašumā un iepirku tulkojumu angļu valodā ir ļoti skaistu vāku.

Mihaels ir piecpadsmit gadus vecs jauneklis un Hanna ir divreiz vecāka par viņu. Viņš viņai lasa priekšā, viņi mīlējas, viņš iemīlas. Bet tad Hanna aizbrauc, Mihaelam ne vārda nesakot, un atkārtoti Mihaels Hannu ierauga vien tiesas zālē, kur Hanna tiek tiesāta par kara noziegumiem, un pamazām Mihaels apjauš, kas ir tas lielais noslēpums, ko Hanna tik rūpīgi sargāja.

Ne velti šo grāmatu iekļāvu savā 10 grāmatu sarakstā, kas ietekmējušas manu dzīvi. Šī grāmata man pavēra absolūti jaunu skatījumu uz holokaustu un morāles jautājumiem bez viennozīmīgām atbildēm un piedevām vēl aina, kurā Mihaels pa durvju spraugu nolūkojas, kā Hanna nesteidzīgi velk zeķes, uz mani atstāja tikpat lielu iespaidu kā pašu Mihaelu- tieši ar šo grāmatu es visspēcīgāk atklāju to, ka erotika ir ikdienas sastāvdaļa, nevis kaut kādi speciāli un mākslīgi radīti apstākļi un situācijas.
Tomēr erotika grāmatā figurē ļoti nemanāmi un neuzbāzīgi, šī patiesībā ir grāmata par morāles dilemmām un katra cilvēka rīcības vai ne-rīcības sekām. Jo nerīkoties ir precīzi tāda pati izvēle kā rīkoties un vēsturē ir sastopami vairāki laika periodi, kad visa sabiedrība kopīgi izvēlas nerīkoties (šādā periodā dzīvojam arī šobrīd), un autors caur šo grāmatu mēģina vismaz daļēji atklāt iemeslus, kas liek veselai sabiedrībai vienkārši pakļauties pavēlēm, neprotestēt, nerīkoties.

Otra nozīmīgā doma šai grāmatā ir par analfabētismu, par to, kā tas ietekmē cilvēka dzīvi, par kaunu, kas to pavada. Man jāatzīst, ka pirmajā lasīšanas reizē atklāsme, ka Hanna neprot ne lasīt, ne rakstīt, man nāca kā sitiens ar bomi pa galvu un es to nebiju spējusi uzminēt. Un tagad, atkārtoti pārlasot grāmatu, es centos analizēt vai šoreiz būtu to uzminējusi jau iepriekš un man nācās atzīt sev, ka nē nebūtu vis, es būtu tikpat pārsteigta. Jā, protams, kā jau lieliskai grāmatai pienākas, par to ir doti mājieni un izmanīgs lasītājs droši vien spētu šo noslēpumu atklāt pats, bet manu modrību iemidzina mana dziļā saikne ar literatūru un doma, ka 20. gadsimta Eiropas iedzīvotājs varētu neprast lasīt, man ir pilnīgi sveša un neizprotama.

Par spīti grāmatas smagajai tēmai pati grāmata nav ieturēta smagnējās noskaņās- tā ir ļoti liega, maiga un nesteidzīga grāmata, kam pāri klājas neizdzēšamas skumjas. Pie kam, šo grāmatu var lasīt ļoti dažādi- pirmajā reizē es to teju vai apriju pāris stundu laikā, jo grāmata mani neaptverami fascinēja, bet šoreiz es to baudīju pa maziem gabaliņiem, jo grāmata mani joprojām tur savos valgos, bet šoreiz sižets man jau bija zināms.

Pēc šīs grāmatas motīviem ir uzņemta arī lieliska filma ar Keitu Vinsletu Hannas lomā un šis nu reiz ir gadījums, kad filma ir tikpat brīnišķīga kā grāmata. Vinsleta Hannu attēlo nepārspējami un, tā kā grāmata ir īsa, filmā nav nācies kaut ko īpaši mest ārā no grāmatas sižeta. Protams, joprojām iesaku grāmatu lasīt vispirms, bet baudāmi ir abi- gan grāmata, gan filma.

The Reader ir grāmata, kas atbalsojas dvēselē un atstāj neizdzēšamas pēdas atmiņā, šī mazā grāmatiņa runā par tik lieliem un neatbildamiem jautājumiem, ka par to nākas domāt vēl krietni ilgi pēc grāmatas izlasīšanas.
Briesmīgi konservatīvi noskaņotiem cilvēkiem šī grāmata nepatiks un tiem, kam nepatīk, ja kaut kas mēģina sagraut viņu pierasto pasaules skatījumu un kārtību, arī ne, bet visiem pārējiem silti iesaku izlasīt šo grāmatu.

Vērtējums:
10/10

Advertisements

10 grāmatas, kuras visvairāk ietekmējušas tavu dzīvi

/Gleznas autore ir Amy Judd/

Kopš Daiņa ierosinātās somu atrādīšanas blogos nav uzpeldējusi neviena jauna akcija un vispār kā jau uz vasaru, blogi ir mazliet pieklusuši, tāpēc Spīgana izdomāja, ka šis būtu ļoti labs brīdis vienai jaukai akcijai par grāmatu tēmu.
Ideju atklāju feisbukā un doma ir pavisam vienkārša- katrs nosauc 10 grāmatas, kas visvairāk ir ietekmējušas vai izmainījušas viņa dzīvi, grāmatas, kurām ir bijusi liela emocionāla nozīme, un varbūt pie katras ieliek nelielu komentāru par to, kāpēc un kādā veidā, bet pēc tam nominē trīs citus blogerus, kas dara to pašu.

Šī ideja man šķita simpātiska tāpēc, ka ikdienā mēs grāmatas vairāk apskatām no laba/slikta vai patika/nepatika viedokļa, bet grāmatām piemīt arī krietni lielāks spēks- tās spēj veidot raksturus un palīdzēt izdarīt izvēles, tās paver plašāku skatījumu uz dzīvi un atklāj jaunas, dažkārt pārsteidzošas idejas. Es domāju, ka būtu interesanti (un kaut kādā mērā nozīmīgi) runāt par to, kā grāmatas mūs ietekmē un maina mūsu dzīves.

Pārsteidzošā kārtā šo sarakstu sastādīt bija sarežģīti. No vienas puses ir tā, ka dažkārt mēs nemaz neapzināmies to, ka kāda grāmata mūs ir ietekmējusi. No otras puses ir grūti izvērtēt, kuras patiesi ir pelnījušas vietu šai sarakstā. Savu sarakstu es galvā esmu veidojusi jau divas dienas un atkarībā no garastāvokļa tas ir sarucis līdz trim grāmatām (pirmās trīs pozīcijas bija nešaubīgas un nemainīgas) līdz vismaz trīsdesmit grāmatām. Bet es beidzot saņēmos un šeit nu ir manas 10 grāmatas, kuras visnopietnāk ir ietekmējušas manu dzīvi līdz šim.

1. Vinnijs Pūks. A. A. Milns

Vinnijs Pūks mani iepazīstināja ar grāmatu maģiju un ir bijis uzticams kompanjons visu manu dzīvi. Pie Pūka esmu meklējusi mierinājumu neskaitāmas reizes un šis brīnišķīgais lācis ar zāģu skaidām galvā ne reizi nav mani pievīlis.

2. Anna no Zaļajiem jumtiem (visa sērija). L. M. Montgomerija

Ja man būtu jāizvēlas 10 mīļākās grāmatas, Anna šai sarakstā neiekļūtu, bet tas nemaina faktu, ka Anna ir mana visu laiku mīļākā grāmatu varone un, nesen pārlasot šo sēriju, es atklāju, ka tā manus uzskatus ir ietekmējusi teju vai neaptveramos apmēros un es šinīs grāmatās atradu ārkārtīgi daudz ideju, kuras līdz šim vienmēr biju uzskatījusi par savējām.

3. Vēja vārds (visa sērija). Patriks Rotfuss

Samērā nesena iepazīšanās, kas izvērtās nepārspējami maģiska. Ne tikai es līdz ausīm samīlējos tai neciešamajā, dumjajā un lieliskajā Kvoutā, bet arī nebeidzu sajūsmināties par to, kā šī sērija sasaucas ar manu dzīves filozofiju par to, kā katrs veido leģendu par sevi un nēsā to kā bruņas. Nekad dzīvē neesmu tik nepacietīgi gaidījusi nākamās grāmatas kā šai sērijai.

4. Priekšlasītājs. Bernhards Šlinks

Humberta laiku grāmata, kas man pavēra jaunu skatījumu pārsteidzoši daudzās jomās. Caur šo grāmatu es sāku citādi lūkoties gan uz holokaustu, gan morāles dilemmām, gan erotiku kā dzīves sastāvdaļu. Absolūti lieliska grāmata.

5. Nams, kurā… Mariama Petrosjana

Grāmata, kas nekad nelaiž vaļā. Nams man atkal un atkal atgādināja to, kāds spēks piemīt grāmatām, un kārtējo reizi apliecināja to, ka grāmatas ir jālasa ar atvērtu prātu. Un atklāsme, ka šī grāmata ir pats Nams, bet lasītājs- jauniņais Namā, kuram ir jāizcīna savu vietu Namā, norāva jumtu.

6. Nakts cirks. Erina Morgensterna

Šī grāmata sagādāja pārsteidzošo atklāsmi, ka grāmatas darbības vieta var kļūt par spēcīgāku tēlu, nekā paši grāmatas varoņi. Viņi tai brīnumainajā melnbaltajā cirkū varētu iesākt absolūti jebko, bet es vienalga melnbalto cirku dievinātu tikpat lielā mērā.

7. Okeāns ielas galā. Nīls Geimens

Līdzīgi kā Vēja vārds arī šī grāmata atkal apstiprināja manu seno domu par to, ka savu stāstu mēs rakstām un interpretējam paši. Pie kam, es sen nebiju redzējusi tik nepārspējami brīnišķīgu skatījumu uz bērnību un pasauli kādu to redz bērns.

8. In Arabian Nights. Tahir Shah

Doma par stāstu nozīmi cilvēka dzīvē man nekad nav bijusi sveša, tāpēc autora meklējumi pēc tā stāsta, kas mīt viņa sirdī bija īpaši simpātiski. Piedevām caur šo grāmatu atklāju to, cik nozīmīgi ir lasīt grāmatu īstajā laikā un apstākļos.

9. A Feast of Ice and Fire: The Official Game of Thrones Companion Cookbook.

Pirms es savās ķepiņās dabūju šo nepārspējamo pavārgrāmatu, es, lasot grāmatas, bieži lecu pāri ēdienu aprakstiem un tikai pēc šīs grāmatas atklāju, cik lieliski ēdienu apraksti mēdz papildināt grāmatu, ja ir veiksmīgi grāmatā ievīti. Šī grāmata aizsāka arī jaunu hobiju- grāmatu recepšu kolekcionēšanu, kā arī atklāja veselu kulināro pasauli, kas līdz šim man bija sveša.

10. Dubultnieki un citi stāsti. Toms Kreicbergs

Šai grāmatai nozīmi ir piešķīris nevis grāmatas saturs, bet gan ap to saistītie notikumi (piedod, Tom). Kad pirmo reizi satiku Dāvidu, man bija skaidrs, ka gribu satikt viņu vēl, bet rokā nekādīgi nedevās iespēja, līdz mani uzaicināja uz Dubultnieku atklāšanas pasākumu. Man ne prātā nenāca uz turieni doties, bet tad es tai pašā brīnišķīgajā feisbukā atklāju, ka te nu ir mana iespēja satikties atkal. Pēc tam mūsu attiecībās ir figurējušas un joprojām figurē neskaitāmas grāmatas, bet šī vienkārši bija pirmā.

Akcijas turpinājumam nominēju Ms Marii, Bārbalu un Asmo.


The Naked Sun. Isaac Asimov

Es laiku pa laikam mēģinu piefiksēt procesu, kādā es izvēlos grāmatu, ko šobrīd lasīt, jo šo jautājumu man mēdz uzdot pārsteidzoši bieži- kā tad es atlasu grāmatas, kuras lasīt? Un jāsaka, ka lielākoties uz šo jautājumu ir bezdievīgi grūti atbildēt, jo tās izvēles parasti tiek veiktas impulsīvi un ļoti dažādi, tomēr jāsecina, ka lielu daļu grāmatu es izvēlos pēc tam, kad mani ir piesaistījis tās vāks un anotācija šķitusi gana saistoša. Tā arī šoreiz- ieraudzīju interesantu vāku grāmatai ar slavenu autoru, anotācija izklausījās interesanta un tāpat, pie grāmatu plaukta stāvot, uzreiz arī sāku lasīt. Oficiālā anotācija gan bija mēreni maldinoša par spīti tam, ka tā bija faktos patiesa, toties grāmata bija visai labs atklājums un nu es esmu labojusi (vai turpinu labot) vēl vienu robu izlasītās klasikas lauciņā.
Tāltālā nākotnē civilizācija ir attīstījusies gana tālu, lai spētu kolonizēt citas planētas, kā arī spēj ražot saprātīgus robotus, kuri arvien vairāk cilvēkus atbrīvo no viņu ikdienas pienākumiem.

Vienīgā planēta, kas nevis sajūsminās par šo procesu, bet gan baidās no tā, ir Zeme, kur cilvēki dzīvo pazemes pilsētās, paniski baidās no atrašanās brīvā dabā un robotiem ļauj darboties vien Zemes virspusē. Protams, citu planētu sabiedrībām šāda iekārta šķiet nepanesami atpakaļrāpulīga un zemieši kā suga tiek uzskatīti par nicināmiem radījumiem, kas īsti nav pieskaitāmi cilvēkiem.
Savukārt augsti attīstītā Solaria ir katra intraverta sapnis- uz visas planētas dzīvo vien 20 tūkstoši iedzīvotāju, katram ir sava villa ar milzīgiem zemes īpašumiem un cilvēki dzīvē tiekas tikai tad, ja valdība liek viņiem tikties ar savu laulāto partneri un arī tad to dara ne visai labprātīgi. Pārējā laikā cilvēki redz viens otru trīsdimensionālos attēlos, savukārt cilvēku apkalpošana ir pilnībā uzticēta robotiem. Tomēr, kad šai perfekti sakārtotajā pasaulē tiek paveikta pirmā slepkavība visā planētas vēsturē, Solaria varenie nolemj izmeklēšanai izsaukt zemieti Elijah Baley, jo Solaria iedzīvotājiem nav ne mazākās nojēgas ne par slepkavību izmeklēšanu, ne cilvēku psiholoģiju. Bet, kas vēl trakāk- slepkavība ir saistīta ar neiespējamu mistēriju. Vai nu upuri nogalināja viņa sieva vai arī nozieguma vietā atrastais robots, bet abas iespējas ir vienlīdz neiespējamas, attiecīgi slepkavībai ir divi iespējamie vaininieki, no kuriem neviens nekādā veidā nevarēja izdarīt slepkavību.

The Naked Sun” ir otrā grāmata (ja skaita tikai romānus, nevis stāstu krājumus) robotu sērijā, kas slavena ar Azimova trim robotikas likumiem, kas padara robotu un cilvēku līdzāspastāvēšanu iespējamu. Tiesa gan, šai sērijai nav īpaši lielas nozīmes tam, kādā secībā grāmatas tiek lasītas (es sāku ar šo un pirmo vēl lasījusi neesmu), vienīgais mīnuss jauktai secībai varētu būt tas, ka pasaule tiek sērijā atklāta pamazām un pirmā grāmata noteikti atbildētu uz daudziem jautājumiem par Zemi, kas mani mulsināja šīs grāmatas sākumā.
Grāmata pati par sevi ir teicama spekulācija par cilvēces iespējamajiem attīstības veidiem un lielisks ieskats cilvēku psiholoģijā, arī varoņi ir gana dzīvi, nevis kartona dekorācijas, ko autora visvarenā roka bīda pa skatuvi. Un detektīvromāna formāts šo grāmatu padara aizraujošu un viegli lasāmu, vienlaikus spējot saglabāt nopietnu filozofiju un pārdomas par cilvēka dabu.

Ja sākumā Solaria šķiet samērā idilliska pasaule, kurā es labprāt mitinātos, tad brīdī, kad sāk atklāties, ka Solaria sabiedrība ir atteikusies no jelkādām cilvēcīgām emocijām, šī pasaule sāk šķist pabaisa un nebūt vairs nešķiet simpātiska.
Savukārt Azimova pieeja Zemei man šķiet ļoti neparasta un aizraujoša- parasti jau visiem piemīt klaustrofobija un ierasti romānos cilvēki, kas šādi saspiesti pazemes pilsētās to vien gaidītu kā iespēju izrauties no šiem smacējošajiem apstākļiem, bet šeit zemieši tieši otrādi- viņi jūtas tik labi un komfortabli ieslēgti četrās sienās, ka jebkura saskare ar brīvu dabu viņos izraisa nopietnas panikas lēkmes.
Kaut kāda mērā šis romāns lasās arī kā distopija, jo abas- gan Zemes, gan Solaria- sabiedrības ir vienlīdz nepatīkamas un aprobežotas un nevieš īpašu vēlmi piedzīvot šādu nākotni, bet cilvēki jau laikam ir spējīgi pielāgoties līdz apbrīnojamai pakāpei un katrā ziņā visi ar šādiem sabiedrības modeļiem ir pilnībā apmierināti (pat, ja viens otru uzskata par barbariem).

Mani šī grāmata neizsakāmi aizrāva gan ar pasaules uzbūvi, gan samērā neparedzamo sižetu- es galvā biju uzbūvējusi pāris teorijas par iespējamajiem vainīgajiem un biju pārliecināta, ka vismaz viena izrādīsies pareizā, bet par spīti tam, ka vairākos punktos atrisinājumu biju uzminējusi, pilno ainu paredzējusi es nebiju un beigas nāca ja ne gluži kā pārsteigums, tad vismaz kā oriģināls un samērā negaidīts risinājums gan.
Katrā ziņā es noteikti lasīšu arī pārējās sērijas grāmatas (trešo pat esmu jau iesākusi) un iesaku lasīt arī citiem fantastikas vai/un krimiķu cienītājiem.

Vērtējums:
9/10


Marina. Carlos Ruiz Zafón

Kopš izlasīju “Vēja ēnu” Safons ir bijis viens no maniem favorītrakstniekiem un es labprāt lasu visu, ko vien no viņa grāmatām varu dabūt savās ķepiņās. Par grāmatu “Marina” pats autors saka, ka šī viņam esot vismīļākā no visām viņa publicētajām grāmatām lielā mērā tāpēc, ka ar šo grāmatu Safons atvadījās no jauniešu literatūras rakstīšanas.

 

Piecpadsmit gadus vecā Oskara Drai stāsts sākas ar viņa pazušanu un atrašanos, kuru īpašu padara policista, kurš “atrod” Oskaru teiktais- cilvēki no sabiedrības acīm nozūd vien tad, ja viņiem ir kur iet. Oskara gadījumā tas ir visnotaļ patiesi un viņš lasītājam atklāj savu stāstu, kas sākas ar noslēpumaino Marinu, kas Oskaru negribot ievelk tumšā piedzīvojumā, kurā uz spēles tiks likta viņu abu dzīvība.

 

Zināmā mērā gribētos teikt, ka šī grāmata ir “Vēja ēnas” agrīnā, vēl nenobriedusī versija. Tomēr šīs divas grāmatas noteikti nav vienādas- Marina ir sižetiski krietni melnāka un iekrāsota sulīgākās krāsās, tomēr tai vēl pietrūkst tās meistarīgi savītās maģijas un mistērijas, kas “Vēja ēnu” padarīja lielisku.

Marina” ir aizraujoša grāmata, kuru ir gandrīz neiespējami nolikt nost par spīti tam, ka jau pēc pusgrāmatas ir pilnīgi skaidrs, ar ko šis stāsts beigsies un sižets vairs nekādus pārsteigumu nesagādā.

Bet es šai burvīgi eklektiskajai grāmatai biju gatava piedot pat iepriekšparedzamību, jo tanī tik lieliski ir savijušies dažādi žanri un noskaņas- pamatā grāmata ir drūma gotiskā romantika, kurai cauri strāvo mistērija, fantastika un šausmu romānu cienīgas ainas, kurai ir pievienota rūpīgi dozēta young adult deva un stāsts par pieaugšanu, spēju citus mīlēt vairāk par sevi un sevis iepazīšanu. Kopumā šo grāmatu gribējās dēvēt par melnu maģisko reālismu, kas šķiet loti piemērots apzīmējums šai grāmatai. Atšķirībā no lielas daļas jauniešu romantikas grāmatām šī nenogurdina ar nebeidzamām un neveiklām mīlas mokām, Safons ir veiksmīgi Oskaru iemīlinājis Marinā tieši tik daudz, lai lasītājs Oskaram no visas sirds justu līdzi, bet ne tik daudz, lai Oskars nespētu redzēt neko citu sev apkārt, jo galu galā- stāsts ir nevis par Oskara un Marinas attiecībām, bet gan noslēpumaino sievieti melnajā apmetnī un visur figurējošo melno tauriņu, kas sevī slēpj neaprakstāmas šausmas. Ja vairāk rakstnieku radītu šādus young adult romānus, šis literatūras virziens būtu krietni vien baudāmāks.

 

Marina” ir maģiska un tumša grāmata, burvīgs jauniešu romāns, tomēr noteikti ne labākais Safona darbs. Iesaku lasīt tiem, kam patīk gotiski jauniešu romāni, un tiem, kuri jau ir iepazinušies ar citiem Safona romāniem, jo īpaši “Vēja ēnu”.

 

Citāti no grāmatas:

[..] we only remember what never really happened.”

Beauty is a breath of air that blows against the wind of reality.”

Reality was becoming more grotesque than the pantomimes of clowns and dancing bears. [..] The twentieth century had become the dark circus of history.”

Vērtējums:

8/10


Vita Nostra. Мари́на и Серге́й Дяче́нко

Mana apņemšanās cītīgi lasīt grāmatas krievu valodā krietni kliboja līdz brīdim, kad ķēros klāt ukraiņu fantāzijas grāmatai “Vita Nostra”. Ak, piepeši izrādījās, ka arī krievu valodā es varu lasīt savā ierastajā tempā, nevis trīsreiz lēnāk, un atklāju, ka arī ar grāmatu krievu valodā esmu spējīga aizrauties tā, lai negribētos grāmatu izlaist no rokām. Tas vieš cerības manos mēģinājumos ielauzīties literatūrā krievu valodā.

Šoreiz aprakstā nu nekādi neizsprukt bez maitekļiem, tāpēc teikšu uzreiz- ja ir vēlme lasīt tumšu, spēcīgu fantāzijas grāmatu ar lielisku un mēreni šizofrēnisku maģiju- nelasi tālāk šo aprakstu, bet ķeries uzreiz pie grāmatas.

Vienīgā problēma ar ķeršanos pie grāmatas varētu izrādīties valodas barjera- krieviski lasošajiem nekādu problēmu nebūs, bet par tulkojumu angļu valodā gan īpaši labas atsauksmes nav dzirdētas, par ko nav īpaši jābrīnās, jo uz angļu valodu šo grāmatu ir tulkojis kāds entuziasts, nevis profesionāls tulks. Pie kam, šķiet, ka angliskā versija nav īpaši viegli atrodama.

 

Sašas dzīvē nav nekā neparasta- Saša ir 16 gadus veca meitene, kas dzīvo kopā ar mammu un ir uzcītīga teicamniece. Un Sašai ne prātā nenāca, ka kārotais atvaļinājums pie jūras viņas dzīvi pārvērtīs absolūti neaptveramā murgā, no kura nav izejas.

Viss sākas ar to, ka Saša piepeši iestrēgst vienā dienā- katru rītu, kad viņa pamostas, ir 24. jūlijs un Sašai uzstājīgi seko noslēpumains vīrietis. Lai izkļūtu no laika cilpas, Sašai katru rītu precīzi pulksten 4 ir jāiet kailai peldēties jūrā un šī uzdevuma neizpildīšana draud ar nopietnām sekām, tomēr šis uzdevums ir tikai sākums šausmām, kas sagaida Sašu. Vēlāk atklājas, ka Saša ir uzņemta nevienam nezināma nomales ciematiņa mistiskā institūtā, kurā studentiem “māca” lietas, kuras paši studenti neizprot un kas pamazām pārveido studentus par… kaut ko.

 

Jāsaka uzreiz- Vita Nostra ir viena no labākajām grāmatām, ko esmu lasījusi šogad, un es noteikti pie tās atgriezīšos kādreiz, kad mana krievu valoda ļaus uztvert arī valodas nianses un nelaist garām detaļas, kas grāmatas padara tik pievilcīgas. Bet par spīti tam, ka smalkumus uztvert droši vien nespēju, šī grāmata mani absolūti apbūra.

Vita Nostra ir ļoti neparasta, tumša un spēcīga fantāzijas grāmata, kas būtībā atšķiras no jebkuras citas grāmatas, ko esmu lasījusi. Atšķirība gan lielā mērā droši vien meklējama faktā, ka parasti lasu rietumu literatūru un postpadomju fantāzijai/fantastikai pievērsusies īpaši neesmu, tomēr tas nemaina faktu, ka Vita Nostra citu grāmatu starpā izceļas ar ārkārtīgi interesantu un neparastu maģijas uzbūvi, kā arī krietni tumšāku darbības fonu, nekā pierasts. Sākumā šī grāmata varbūt šķiet samērā parasta, bet jo tālāk, jo dziļāki bezdibeņi paveras skatam un beigās no šīs grāmatas vispār vairs nav glābiņa.

Visneierastākais ir tas, ka ne lasītājs, ne grāmatas varoņi visas grāmatas laikā ne mazākajā mērā nesaprot, kas vispār notiek, bet šis nav gadījums, kad autori speciāli lasītāju vazā aiz deguna, šādu grāmatas izpildījumu pieprasa autoru radītā pasaule un maģija. Maģija šai grāmatā ir loti ticama un tās pirmais raksturlielums ir tas, ka to nekāda veidā nav iespējams izstāstīt cilvēku valodā, tā eksistē ārpus šādiem muļķīgiem ierobežojumiem, no kā arī izriet studentu un lasītāja turēšana neziņā. Un šī nav nekāda jaukā, sentimentālā maģija, kur jāpavicina ar zizli, jānoskaita pantiņš un viss notiek. O nē, Vita Nostra maģija ir neprātīgi bīstama un viena nepareiza darbība var beigties ar sevis sakropļošanu vai nogalināšanu, pie kam šī maģija maina cilvēku būtību, tā no jauna pārraksta cilvēkus viņu esamībā un tas nebūt nav patīkams process.

Un šai maģijai fonā ir niansēti un skaisti attēlota studentu ikdiena nebūt ne simpātiskā institūtā un kopmītnēs, viņu nemitīgās bailes un neizpratne par notiekošo, viņu nespēja pieņemt to, ka viņiem ir atņemta normāla dzīve.

Savukārt par pasaules uzbūvi jāsaka, ka tā ir mēreni šizofrēniska un brīžiem nepameta sajūta, ka šo grāmatu vajadzētu lasīt zem zāles. Katrā ziņā ideja par to, ka visa pasaule patiesībā ir valoda, kuru kopā satur gramatikas likumi un katrs cilvēks ir vārds, lielā mērā atgādina filozofiskas pārdomas, kurās varētu iegrimt kāds, kurš ir uzpīpējis kaut ko ļoti kvalitatīvu, un laikam jau tieši tāpēc es šo grāmatu tik ļoti dievināju- autori ir paņēmuši šizofrēnisku ideju, kas nepakļaujas cilvēku valodai, un ielikuši to lieliski sarakstītā grāmatā, kas neatstāj vienaldzīgu. Šarmē (un vienlaikus dzen izmisumā) arī autoru izvēle lasītājam visu līdz galam neatklāt- grāmatas beigās paliek pāris miljoni neatbildētu jautājumu un jo vairāk par šo grāmatu domā, jo vairāk jautājumu rodas.

 

Mani vispār sajūsmina tumšas un drūmas grāmatas un pie šīs grāmatas brīžiem gribējās sajūsmā spiegt, jo īpaši uz grāmatas beigām, kas sāk atklāties visa institūta, maģijas un pasaules būtība. Sajūsmināja arī Sašas izaugsme- ja sākumā viņa mani ārprātīgi kaitināja (kas, protams, ir kompliments autoriem) ar savu mūžīgo teicamnieces bezrakstura izturēšanos, tad uz beigām, kad maģija jau ir krietni Sašu izmainījusi, man viņa šķita pat mazliet simpātiska, katrā ziņā personiski saprotamāka vismaz.

Es īsti nezinu, ko lai vēl tādu pastāsta, lai pārliecinātu citus, ka šo grāmatu vajag lasīt, bet par to, ka šai grāmatai ir vērts pievērsties, es esmu īpaši pārliecināta. Noteikti patiks tumšas fantāzijas cienītājiem un tiem, kas meklē atelpu no jau visai pierastajiem sižetiem.

 

Citāti no grāmatas:

Perfekti par skolas diskotēkām.

Сашке казалось, что она идет по полутемному музею, где бсе статуи сошли с ума и полезли обниматця.”

Ето слишком серьезная тема, чтобы гожорить о ней без смеха.”

Vērtējums:

10/10


The Hunger Games trilogy. Suzanne Collins

Es ļoti ilgi domāju, ka Bada spēles lasīt negribu vispār, jo bija sajūta, ka no ažiotāžas par un ap Bada spēļu grāmatām un filmām jau zinu sižetu lielos vilcienos un bija radies iespaids, ka tas galīgi nav priekš manis. Bet tad es kaut kā ļāvos pierunāties uz šo pasākumu. Un ceļojumam vajadzēja lasāmvielu. Un e-grāmatu komplekts bija smieklīgi lēts. Nu neko, ņēmu un izlasīju.
Un tad atklājās, ka mans iespaids ir bijis visnotaļ maldīgs. Man visu laiku šķita, ka Katnisa varonīgi dodas uz spēlēm māsas vietā, iemīlas Pītā, viņi abi uzvar un tad viņi apprecas, un tas viss pasākums ir izstiepts uz trim grāmatām. Izrādījās, ka pareizs ir tikai pirmais punkts, bet tas nebūt nebija lielākais pārsteigums, kas mani sagaidīja, lasot šīs grāmatas. Galvenais pārsteigums bija tas, ka Bada spēles nav gluži tik sekls jauniešu mīlas romāniņš kā biju domājusi- gan sižeta, gan varoņu izstrāde krietni pārsniedza jelkādas manas ekspektācijas, nebiju gaidījusi no šīm grāmatām arī filozofisku piesitienu.

 

Par spīti patīkamajam pārsteigumam jāsaka gan, ka šī sērija joprojām nav nekāda izsmalcinātā literatūra, bet gan drīzāk būtu pielīdzināma popkornam- ir garšīgi, apstāties nevari, bet paēdis arī nebūsi. Tāda viegla izklaide brīžiem, kad vajag lasīt kaut ko ātru un aizraujošu. Es grāmatā (vienkāršības labad es Bada spēļu triloģiju lielākoties dēvēju par vienu grāmatu) iegrimu ļoti ātri un man bija žēl no tās atrauties par spīti tam, ka grāmatā bija vairākas lietas, kas man ārkārtīgi nepatika.
Pirmkārt, grāmatas valoda ir absolūti briesmīga un nebaudāma. Nu tik nebaudāma, ka grauj visu labo, kas būtu sakāms par šo grāmatu. Prasta, pliekana un neizteiksmīga valoda, kas lasītājam nespēj nodot nekādas emocijas.
Otrkārt, es tā arī nenoticēju pasaules uzbūvei. Ne specializētie rajoni, ne Spēļu pamatojums nešķita īpaši reāli. Es būtu spējusi noticēt tam, ka Spēles ir izdomājuši bagātie Kapitolijas iedzīvotāji izklaides pēc, bet ne spēlēm kā varas atgādinājumam.
Treškārt, nepamet sajūta, ka autore vismaz sākumā pārlieku vieglprātīgi uztver visu to, kas ar varoņiem notiek Spēlēs un pārāk maz pievēršas tā visa psiholoģiskajām sekām.
Ceturktārt, otrā grāmata bija nejēdzīgi iestiepta un garlaicīga, tur nenotiek gandrīz nekas nozīmīgs, savukārt autores literārais talants nepavelk grāmatu, kas nav tīri sižetā balstīta.
Mani mēreni kaitināja arī tas, cik neticami tuvredzīga ir Katnisa un tas, ka viņai nepiemīt empātija ne mazākajā mērā, bet tas īpaši neietekmēja manu skatījumu uz grāmatām kopumā- man vispār škiet negodīgi teikt, ka grāmata ir slikta tikai tāpēc, ka man personīgi nepatīk kāds varonis.

 

Tomēr grāmatai bija arī pozitīvie aspekti. Vispirms jau iepriecina tas, ka beidzot grāmatā ir spēcīga galvenā varone. Es zinu, ka daudzi Katnisu uzskata par vāju, jo būtībā viņa nepieņem nekādus lēmumus, viņu tikai bīda citi, tomēr es uzskatu, ka cilvēka spēks izpaužas dažādos veidos un Katnisai neapšaubāmi ir mugurkauls un viņa spēja izturēt visas tās šausmas, ko ar viņu iesāka.
Vēl mani iepriecināja samērā oriģināls klasiskā mīlas trīsstūra risinājums- šinī gadījumā ir gan spriedze, gan augstas likmes un nav jāklausās asarainās žēlabās par nespēju izlemt, kurš tad nu ir labāks.
Par spīti vājajam Spēļu pamatojumam man ārkārtīgi patika arī spēļu uzbūve- tas, kā šī grāmata hiperbolizē izklaides industriju un groteskā veidolā sakausē glamūru un šausmas, bija teju vai izcili. Katrā ziņā man loti patika grāmatu pamatideja, žēl tikai, ka autore šo ideju ir apbūvējusi ar lētām plastmasas konstrukcijām, kas nespēj noturēt pašas savu svaru.

 

No visas sērijas vismīļākā man viennozīmīgi ir trešā grāmata vairāku iemeslu dēļ.
Pirmkārt, autore beidzot ir pievērsusies Spēļu un Revolūcijas psiholoģiskajām sekām un izdarījusi to diezgan pārliecinoši. Man patika, ka Katnisa nav visur un vienmēr mirdzošā zvaigzne, kas atnāca izglābt pasauli, bet gan meitene, kuru izmantoja kā simbolu un pēc tam vairs nezina, kur viņu nobāzt, lai nemaisās pa kājām. Arī Pītas smadzeņu sačakarēšana bija patīkama atelpa pēc viņa blenšanas uz Katnisu mīlas aizmiglotām ačtelēm.
Otrkārt, man ļoti patīk autori, kuri visu pasauli nepadara melnbaltu. Tas, ka revolucionāri izrādījās nebūt ne balti un pūkaini, bet būtībā tādi paši shēmotāji kā Kapitolija varenie, bija absolūti lieliski un padarīja šo sēriju apmēram divas reizes labāku.
Treškārt, man ļoti, ļoti patika beigas- gan Katnisas izvēles, gan autores izvairīšanās no happily ever after bija lieliski.

 

Kopumā mans vērtējums par Bada spēļu triloģiju ir pozitīvāks nekā biju gaidījusi, bet joprojām nekas spīdošs. Otro un trešo grāmatu mierīgi varēja apvienot un krietni noīsināt un man kārtējo reizi bija žēl, ka interesantu un pat samērā oriģinālu sižetu ir uzrakstījis cilvēks, kura literārās dotības nogalina visu stāstu.
Tomēr par spīti milzīgajiem mīnusiem man sērija pat tīri labi patika, katrā ziņā es īpaši nenožēloju to, ka izlasīju šīs grāmatas. Filmas gan laikam netaisos skatīties, bet kas to lai zina.

Citāti no grāmatas:

I don`t think people in general are his sort of thing.”

But collective thinking is usually short-lived. We`re fickle, stupid beings with poor memories and a great gift for self-destruction.”

Vērtējums:
5/10


Atriebes ceļi. Pjērs Andresels (Karena Bliksena)

Atriebes ceļi” nu reiz ir grāmata, kas mani pievilka ar savu vāka dizainu, kas, salīdzinājumā ar citiem šīs grāmatas izdevumiem, ir padevies visai veiksmīgs.

Uz pēdējā vāka atrodamā anotācija lasītājam pārdroši apsola “spriedzes pilnu šausmu romānu”, kas mani jo vairāk pamudināja lasīt šo grāmatu, bet jāatzīst tomēr, ka spriedzi es šinī grāmatā neatradu nu itin nemaz un par tām šausmām arī vēl varētu padiskutēt. Atkal sāku atgriezties pie domas, ka grāmatu oficiālās anotācijas ir gluži vienkārši neuzticamas. Vai arī man pēdējā laikā ar tām īpaši nav paveicies.

19. gadsimta vidus. Divas labi audzinātas jaunavas- Lūkana un Zosina- attopas neapskaužamā situācijā- viņas ir palikušas bez pajumtes un bez aizstāvjiem, un nu par izdzīvošanu nākas cīnīties pašām. Mirklī, kad viss jau sāk šķist pagalam bezcerīgs, uzrodas pavecāks skotu mācītājs ar sievu un cēli piedāvā abām jaunavām braukt uz Franciju, kur viņas varēs dzīvot un izglītoties šo žēlsirdīgo cilvēku pajumtē. Tomēr patiesība nebūt nav tik rožaina un drīz abu vecīšu maskas krīt, atklājot necilvēcīgus nodomus.
Romāns balstīts uz patiesiem notikumiem.

Grāmata mani ievilka jau no pirmajām lapaspusēm un es ar lielu aizrautību tai izbūros cauri par spīti tam, ka notikumu pavērsieni bija visai paredzami. Galvenokārt mani pievilka brīnišķīgi glītā un vecmodīgā valoda, kas pilnībā ļāva iejusties tai laikmetā, un tas, ka šī grāmata piedāvā perfektu iespēju ielūkoties divu 19. gadsimta jaunavu domāšanā.

Bet jāatzīst, ka tieši abas jaunavas man sagādāja arī vislielākās problēmas- mūsdienās ir visai grūti sevi iedomāties situācijā, kāda atrodas Zosina un Lūkana. Kā jau 19. gadsimta jaunavām piedienas, viņas ir audzinātas neko nezinot par dzīvi, neviens nekad nav pat ļaunākajos murgos iedomājies, ka viņām kādreiz nāktos parūpēties pašām par sevi un būt kaut kam vairāk par labu sievu un greznumlietiņu mājās. Lūkana un Zosina ir neticami naivas (no mūsdienu viedokļa raugoties, protams), ne mazākajā mērā nepazīst cilvēkus un nenojauš neko par grūtībām, ko dzīve varētu sagādāt. Viņas ir audzinātas vienmēr paļauties uz vīrieti un viņām nekad nav nācies pieņemt savus lēmumus. Tas viss, protams, iederas 19. gadsimtā, bet ar to ir grūti identificēties un ir mazliet sarežģīti izsekot abu jaunavu domu gājienam un izprast viņu rīcības motīvus, jo lai cik labi man strādātu iztēle, šī nu reiz bija loma, kurā es ielekt nespēju. Un bija vēl kāds iemesls, kāpēc es nespēju just līdzi abām nabaga jaunavām- visas tās ķibeles viņas sev uz galvas uzkrāmēja pašas! Ja Lūkanu vēl varētu kaut mazliet saprast- jaunai meitenei ar romantiskiem ideāliem precības ar vecu atraitni nebūt nešķiet simpātiskas, tad Zosina gan rīkojas tīri aiz iecirtības un būtu varējusi gan sev, gan iemīļotajai draudzenei nodrošināt pavisam ērtus dzīves apstākļus, ja vien tik spītīgi neatteiktos glābt īpašumus no tēva kreditoriem vai vismaz sazinātos ar savu bagāto radinieci. Bet, protams, tas droši vien īsti neatbilstu abu jaunavu audzināšanas garam un galu galā- tad arī stāsta nebūtu.

Ak jā, un man vienmēr ir gribējies zināt kā tās 19. gadsimta sievietes iemanās visur un vienmēr zaudēt samaņu. Katrā ziņā šinī grāmatā ģībšanas netrūka.

Šī bija izklaidējoša grāmata ar pievienoto vērtību- iespēju iejusties 19. gadsimta garā, tomēr par spriedzes un šausmu esamību šai romānā gan varētu strīdēties. Romāns rit pārāk lēnā un nesteidzīgā gaitā, lai to no sirds varētu dēvēt par spriedzes piepildītu- pat izšķirošajā naktī abas jaunavas būtībā tikai sēž un gaida un tā pa īstam nekas nemaz nenotiek. Savukārt šausmu esamība vai neesamība jau atkal droši vien ir mūsdienīga skatījuma problēma- mēs esam tik ļoti piesātinājušies ar grafiskiem un intensīviem šausmu aprakstiem vai skatiem, ka bez tā visa šausmas īsti vairs nešķiet īstas. Lai arī, protams, var just līdzi Lūkanai un Zosinai viņu pārliecībā par viņām piespēlēto traģisko likteni, šī līdzjūtība neliek skudriņām skriet pār muguru un ne mirkli neizraisa šausmas. Tā ir un paliek tikai vienkārša līdzjūtība jo vairāk tāpēc, ka ir ļoti viegli prognozēt šīs grāmatas laimīgās beigas.

Tomēr par spīti visam iepriekšminētajam, es grāmatu patiesi izbaudīju un sajūsminājos gan par burvīgo valodu, gan psiholoģiski dziļo varoņu portretējumu. Nepameta sajūta, ka autore ir pamatīgi izklaidējusies, rakstot šo grāmatu un vairāk vai mazāk veiksmīgi slēpjoties aiz pseidonīma, un grāmatas, kuras ir tapšanas procesā pašam autoram radījušas prieku, vienmēr ir viegli un patīkami lasīt, neatkarīgi no sižeta satura.

Citāts no grāmatas:

Lai cilvēks uzvestos kā saprātīga būtne [..] visupirmais nosacījums ir iztēle.”

Vērtējums:

8/10


Astoņu ziedlapu roze. Oidira Ava Olafsdotira

Līdz šim ir samērā maz nācies saskarties ar islandiešu grāmatām, bet tā kā manā sirdī ir atvēlēta īpaša vieta skandināvu literatūrai, šķita, ka šī islandiešu autores grāmata, kuras anotācija sola juteklisku vīrišķību, man varētu iet pie sirds un ilgi nedomājot tai ķēros klāt.

Arnljots Toris (manas smadzenes atsakās mēģināt izrunāt šo vārdu) ir 22 gadus vecs jauneklis ar neparastu mīlestību pret rozēm. Būdams uzticīgs savam sapnim Arnljots dodas uz pasaulē slavenāko rožu dārzu kādā klosterī, pametot Islandi, tēvu, autisko dvīņubrāli un 6 mēnešus veco meitiņu, ar kura māti Arnljotu nekas nesaista, ja vien neskaita to nakts ceturtdaļu, kuras rezultātā netīšām radās Flora Sola.
Tomēr izrādās, ka Arnljots rožu dārzā meklē nevis sava sapņa piepildījumu, bet gan pats sevi un izpratni par savu miesu un dvēseli.

Šī grāmata par spīti savam visnotaļ lubeniskajam nosaukumam, ir ļoti klusa grāmata bez spilgtiem sižeta pavērsieniem, bez ekstrēmi laimīgām beigām un bez Lielās Mūža Mīlestības. Šī ir grāmata par to, kā dzīvē apjucis jauneklis meklē sevi un savu piepildījumu, un galu galā atrod (nu, vismaz daļēji) to pavisam negaidītā veidā.
Kaut kādā mērā “Astoņu ziedlapu roze” man atgādināja nesen lasīto “Stoner”- tas pats rāmais, brīžiem pat atsvešinātais stāsta ritējums, krāšņu notikumu neesamība un samērā parastā dzīve. Patiesībā divi sižeta galvenie notikumi risinās pirms grāmatas sākuma un tiem autore pieskaras ir milzīgu pietāti, it kā saudzējot galvenā varoņa trauslās jūtas. Tomēr, atšķirībā no mistera Stounera, Arnljots iedziļinās savās emocijās un mēģina sevi izprast, pie kam pret viņu arī nav visa dzīve sazvērējusies.

Sākumā man šķita, ka man šī grāmata riebsies- tulkojums šķita briesmīgi neveikls, savukārt pats Arnljots- nožēlojams čīkstulis, kuru nespēju izturēt. Nē, nopietni, nu kurš cilvēks pirms aklās zarnas operācijas ir pārliecināts, ka viņš nomirs un pēc tam uzlūko šo operāciju kā near-death experience?! Tomēr grāmatai izdevās nemanāmi ievilkt mani savos valgos un klusi iespiesties manā apziņā, un es nepaspēju ne attapties kā man grāmata jau bija iepatikusies. Jāatzīst, ka man pēdējā laikā sāk patikt šādas mierīgas, rāmi plūstošas grāmatas, kas sevī slēpj bezdibeņus un neskaitāmas nozīmes, kuras katram jāšifrē pa savam. Tam klusumam piemīt neatkārtojams valdzinājums un es apbrīnoju rakstniekus, kas spēj lasītāju ieraut šais miegainajās pasaulēs.
Vēl kāds milzīgs šīs grāmatas bonuss manās acīs ir galvenā varoņa vecums- literatūrā ārkārtīgi maz figurē varoņi, kas knapi pārkāpuši 20 gadu slieksni un ir pieauguši cilvēki, kas spējīgi par sevi parūpēties, bet tomēr īsti vēl nesaprot, kur sevi likt un ko ar sevi darīt. Un reti kur man ir gadījies redzēt tik veiksmīgu šī vecuma iekšējās pasaules attēlojumu- to brīdi, kad tu saproti, ka esi pieaudzis, bet īsti nezini, ko ar to visu iesākt.

Bija gan arī lietas, kas kaitināja. Pirmkārt, mani neizsakāmi tracināja tas, ka lasītājam ne reizi netiek pateikts, kur tad Arnljots īsti atrodas (nu, aptuveni jau var nojaust, bet tik un tā). No vienas puses autore ar šādu gājienu, protams, panāk to, ka lasītājs šai vietā jūtas tikpat svešs kā Arnljots, bet mani šī neziņa absolūti nesajūsmināja.
Otra lieta, kas man nepatika ir autores neveiksmīgais mēģinājums grāmatā brutāli iestūķēt sarunvalodu- tas ne tikai šai grāmatai nepiestāv, tas autorei arī pagalam nepadodas un lauž visu stāstu, jo lasītājs aizķeras pie katra šāda sarunvalodas iestarpinājuma un ir grūti atgriezties klusajā līdzsvarā, kas nepieciešams šīs grāmatas lasīšanai.

Un visbeidzot esmu nonākusi pie jautājuma, kas mani nepameta visu grāmatas lasīšanas laiku. Ko, pie velna, anotācijas autors bija domājis ar vārdu savienojumu “jutekliski vīrišķīgs”?! Nevienā pašā vietiņā šī grāmata nav jutekliska un man nudien neceļas roka Arnljotu dēvēt par vīrišķīgu. Nepārprotiet mani, es nebūt neuzskatu, ka viņa mīlestība pret rozēm vai negulēšana ar katru meiteni, ko viņš satiek, darītu viņu nevīrišķīgu. Pasarg dies` ne! Bet Arnljotam trūkst rakstura stingrības, mugurkaula un spējas pastāvet pašam par sevi, lai viņu dēvētu par vīrišķīgu; Arnljots pats vēl atgādina bērnu un lai arī uz grāmatas beigām viņā sāk iezīmēties rakstura īpašības, kas spētu viņu padarīt patiešām vīrišķīgu, šobrīd viņš tāds nav un nevar būt.
Un jāatzīst, ka es uz šo grāmatu pavilkos tikai dēļ šiem diviem vārdiem un to neesamība grāmatā man nāca kā zināms pārsteigums pat tad, ja grāmata man patika arī bez visas tās jutekliskās vīrišķības.

Iespējams, ka šī grāmata būtu vairāk iederīga agra rudens novakarēs, nevis vasarā, kas nospiež ar savu uzmācīgo karstumu un neizturamo sauli, tomēr man itin nemaz nav žēl, ka es šo grāmatu izlasīju, un es iesaku to darīt arī citiem, jo īpaši tiem, kas mīl klusas, ziemeļnieciskas grāmatas.

Vērtējums:
8/10


Rikikī piedzīvojumi.

Kad Zvaigzne ne pārāk senā pagātnē izdeva burvīgā franču lācēna Rikikī piedzīvojumus jaunā grāmatā, mans feisbuks piepeši eksplodēja ar neskaitāmiem izsaucieniem par to, ka grāmatnīcā cilvēki atkal ieraudzījuši savas bērnības iemīļoto grāmatu. Arī es pievienojos sajūsmā spiedzošajiem, jo Rikikī no savas bērnības atceros ļoti spilgti- lācēns bija tik mīļš, ka grāmata tika pagalam nolasīta un es neesmu pārliecināta vai tā vispār līdz šodienai vēl ir izdzīvojusi.
Patiesībā Rikikī bija vairāk nekā vienkārši mīļš- viņš bija rotaļu biedrs un sabiedrotais un Rikikī mazos un lielos piedzīvojumus es atceros tik spilgti it kā pati būtu tajos piedalījusies. Ir arī kuriozākas atmiņas- es skaidri atminos kā skolas laikā, kādā 2. vai 3. klasē mājās atkal un atkal pāršķirstīju Rikikī piedzīvojumus, tikai tad jau paslepus, jo šķita, ka tādai lielai meitenei, kas nu jau mācās skolā nav īpaši piedienīgi lasīt tādas bērnu grāmatas. Cik labi, ka nu tādas muļķības esmu no galvas izsvēpējusi un varu ar prieku izbaudīt bērnu grāmatas neslēpjoties.

Rikikī piedzīvojumi ir daudz un dažādi un sākotnēji tie tikuši pa vienam publicēti franču avīzē. Šķiet, ka pārējā pasaulē tie joprojām tiek publicēti atsevišķi, bet mums ir paveicies ar izdevējiem, kuri tos apkopo grāmatās un ļauj bilžu stāstus baudīt kopā- tos var lasīt gluži vai kā grāmatu no viena vāka līdz otram, bet var arī izvēlēties mīļākos, pie kuriem pakavēties, vai lasīt pavisam sajauktā secībā. Jaunajā grāmatā gan nav iekļauti pilnīgi visi Rikikī stāsti (nez vai tas būtu iespējams), tomēr ir nākuši klāt jauni piedzīvojumi, ar kuriem es bērnībā iepazinusies netiku.

Rikikī lielākā pievilcība droši vien slēpjas tanī, ka viņš nav uzbāzīgi labs un stāsti nepretendē uz milzīgām, pamācošām morālēm. Rikikī ir pavisam dabisks, mazs lācēns, kurš strādā gan darbus, gan nedarbus un reizi pa reizei iekuļas kādā ķibelē. Pie kam, Rikikī ir arī nenoliedzami glīts- ilustrācijas ir absolūti brīnišķīgas, ieturētas vienkāršā un bērnam pievilcīgā stilā.

Rikikī piedzīvojumi katrā ziņā ir grāmata, ko es ar lielu prieku pāršķirstu atkal un atkal. Šī ir viena no tām grāmatām, par kuru gribas teikt- to noteikti ir jāiepazīst visiem bērniem, jo būtu grēks kādam nolaupīt tik burvīgu pieredzi.

Vērtējums:
10/10


Bez ģimenes. Hektors Malo

Kad es uzsāku savu grāmatu bingo, viens no lauciņiem, kas mani sākotnēji mulsināja visvairāk, bija “A book at the bottom of your to be read pile”, jo lai arī mans to-read saraksts ir uzblīdis līdz kosmiskiem apjomiem, es nekad neplānoju īpašu secību, kādā lasīt grāmatas. Tomēr mājās apstaigājot savus grāmatplauktus es atradu kaut ko, kas šim lauciņam der absolūti perfekti- man vienmēr ir bijusi pieejama Sprīdīša bibliotēka un lielāko daļu no tās es arī esmu izlasījusi, bet es atceros, ka maza būdama es sāku lasīt grāmatu “Bez ģimenes” un pavisam ātri noliku to malā. Tagad no plaukta izvilku krietni apdzeltējušo grāmatu un savām atmiņām atradu arī lietisko pierādījumu- 12. lapaspusē esmu atstājusi tā gada kalendāru. Un tā nu es uzzināju, ka pirms 14 gadiem esmu izlasījusi 12 lapaspuses no šīs burvīgās grāmatas, bet tālāk neesmu tikusi (droši vien toreiz garie apraksti mani garlaikoja).
Varu pavisam droši apgalvot, ka manās mājās nav citas grāmatas, ko būtu gribējusi izlasīt vēl senāk, tāpēc pārsteidzošā kārtā savu pēdējo bingo lauciņu varēšu aizpildīt ar neparasti precīzi pielasītu grāmatu.

19. gadsimts, neliels Francijas ciemats.
Mazais Remī ir atradenis, ko savās mājās pieņēmis nabadzīgs strādnieks cerībā, ka dārgajās mežģīnēs ievīstīto mazuli meklēs viņa vecāki un par bērna audzināšanu samaksās krietnu summu.
Tomēr 8 gadus veco Remī neviens nemeklē un audžutēvs mazo puiku pārdod ceļojošam kumēdiņu rādītājam. Par spīti tam, ka jaunais saimnieks izrādās esam labs un gādīgs cilvēks, Remī nu sākas skarba dzīve, ko iezīmē nemitīga atrašanās ceļā un lieli zaudējumi. Tā vien šķiet, ka pati dzīve pret mazo Remī ir sazvērējusies.

Ja pirms 14 gadiem šī grāmata mani neprātīgi nogarlaikoja padsmit lapaspušu laikā, tad tagad man tā šķita ļoti interesanta un aizraujoša. Interesants bija ne tikai sižets, kas met nemitīgus līkločus un sniedz Remī neskaitāmas rūgtas dzīves mācības, bet arī mūsdienu un 19. gadsimta bērnu literatūras salīdzinājums. Es pilnīgi saprotu, kāpēc bērnībā man šī grāmata šķita garlaicīga- tā itin nemaz neatbilst mūsdienās pierastajam piedzīvojumu un nebēdnību standartam bērnu grāmatās, tā vietā bērnam tiek piedāvāta nopietna grāmata ar nozīmīgu vēstījumu. Domāju, ka mazai esot man bija arī mazliet grūti tikt galā ar vecmodīgo stilu un valodu, un dažādām vēsturiskām lietām. Mani, piemēram, droši vien būs mulsinājis tas, ka puikam velk mugurā blūzi vai ka vīrietis velk svārkus, nezinot, ka ar šiem vārdiem agrāk apzīmēja pavisam citus apģērba gabalus (to, ka vīrieši sendienās gluži nestaigāja svārkos, es uzzināju pāris gadus vēlāk).
Tas gan nenozīmē, ka šī grāmata nebūtu piemērota bērniem, nebūt ne. Man vienkārši būtu vajadzējis kādu, kas šo to no grāmatas izskaidro un pamudina neapstāties pie ilgstošiem apkārtnes aprakstiem. Protams, padomju laikā sastādītais vārdu skaidrojums man absolūti nelīdzēja, jo tur man klāstīja, ka mērs ir buržuāzisku valstu parādība, bet nevarēja izskaidrot lietas, kas nu ir pagalam novecojušas (un būtu dīvaini, ja varētu).

Pašu grāmatu man gribētos saukt par drūmu un brīžiem pat skarbu- Remī patiešām netiek aiztaupīti smagi likteņa triecieni un lai arī viņš no tiem visiem laimīgi izglābjas un gūst kaut ko pozitīvu sev, šo grāmatu lasīt ir skumji. Grāmata ir sarakstīta visnotaļ skaisti un pat zināmā mērā poētiski, lasītāju dziļi ieraujot stāstā un perfekti radot noskaņu. Pat ļoti iepriekšparedzamās beigas mani diez ko nekaitināja.
Protams, kā man ļoti prātīgi norādīja, salīdzinājumā ar citiem tā laika pamestajiem bērniem Remī liktenis ir neparasti veiksmīgs un šādā perspektīvā aplūkojot šī grāmata teju vai varētu šķist priecīga, jo mazais puika taču no visa izglābjas, netiek ne nogalināts, ne izmantots, ne speciāli sakropļots. Tomēr arī šī apziņa nemazina grāmatas drūmo noskaņu, ko autors ir meistarīgi uzbūris, lai beigās lasītāju aplaimotu ar saldi laimīgām beigām.

Šī ir burvīga grāmata, kas sniedz lielisku ieskatu 19. gadsimta nabago ikdienas dzīvē un lai arī teorētiski šī ir bērnu grāmata, tā noteikti ir iesakāma arī pieaugušajiem, jo īpaši Dikensa cienītājiem.

Vērtējums:
9/10


%d bloggers like this: