Category Archives: Skandināvu literatūra

Atriebes ceļi. Pjērs Andresels (Karena Bliksena)

Atriebes ceļi” nu reiz ir grāmata, kas mani pievilka ar savu vāka dizainu, kas, salīdzinājumā ar citiem šīs grāmatas izdevumiem, ir padevies visai veiksmīgs.

Uz pēdējā vāka atrodamā anotācija lasītājam pārdroši apsola “spriedzes pilnu šausmu romānu”, kas mani jo vairāk pamudināja lasīt šo grāmatu, bet jāatzīst tomēr, ka spriedzi es šinī grāmatā neatradu nu itin nemaz un par tām šausmām arī vēl varētu padiskutēt. Atkal sāku atgriezties pie domas, ka grāmatu oficiālās anotācijas ir gluži vienkārši neuzticamas. Vai arī man pēdējā laikā ar tām īpaši nav paveicies.

19. gadsimta vidus. Divas labi audzinātas jaunavas- Lūkana un Zosina- attopas neapskaužamā situācijā- viņas ir palikušas bez pajumtes un bez aizstāvjiem, un nu par izdzīvošanu nākas cīnīties pašām. Mirklī, kad viss jau sāk šķist pagalam bezcerīgs, uzrodas pavecāks skotu mācītājs ar sievu un cēli piedāvā abām jaunavām braukt uz Franciju, kur viņas varēs dzīvot un izglītoties šo žēlsirdīgo cilvēku pajumtē. Tomēr patiesība nebūt nav tik rožaina un drīz abu vecīšu maskas krīt, atklājot necilvēcīgus nodomus.
Romāns balstīts uz patiesiem notikumiem.

Grāmata mani ievilka jau no pirmajām lapaspusēm un es ar lielu aizrautību tai izbūros cauri par spīti tam, ka notikumu pavērsieni bija visai paredzami. Galvenokārt mani pievilka brīnišķīgi glītā un vecmodīgā valoda, kas pilnībā ļāva iejusties tai laikmetā, un tas, ka šī grāmata piedāvā perfektu iespēju ielūkoties divu 19. gadsimta jaunavu domāšanā.

Bet jāatzīst, ka tieši abas jaunavas man sagādāja arī vislielākās problēmas- mūsdienās ir visai grūti sevi iedomāties situācijā, kāda atrodas Zosina un Lūkana. Kā jau 19. gadsimta jaunavām piedienas, viņas ir audzinātas neko nezinot par dzīvi, neviens nekad nav pat ļaunākajos murgos iedomājies, ka viņām kādreiz nāktos parūpēties pašām par sevi un būt kaut kam vairāk par labu sievu un greznumlietiņu mājās. Lūkana un Zosina ir neticami naivas (no mūsdienu viedokļa raugoties, protams), ne mazākajā mērā nepazīst cilvēkus un nenojauš neko par grūtībām, ko dzīve varētu sagādāt. Viņas ir audzinātas vienmēr paļauties uz vīrieti un viņām nekad nav nācies pieņemt savus lēmumus. Tas viss, protams, iederas 19. gadsimtā, bet ar to ir grūti identificēties un ir mazliet sarežģīti izsekot abu jaunavu domu gājienam un izprast viņu rīcības motīvus, jo lai cik labi man strādātu iztēle, šī nu reiz bija loma, kurā es ielekt nespēju. Un bija vēl kāds iemesls, kāpēc es nespēju just līdzi abām nabaga jaunavām- visas tās ķibeles viņas sev uz galvas uzkrāmēja pašas! Ja Lūkanu vēl varētu kaut mazliet saprast- jaunai meitenei ar romantiskiem ideāliem precības ar vecu atraitni nebūt nešķiet simpātiskas, tad Zosina gan rīkojas tīri aiz iecirtības un būtu varējusi gan sev, gan iemīļotajai draudzenei nodrošināt pavisam ērtus dzīves apstākļus, ja vien tik spītīgi neatteiktos glābt īpašumus no tēva kreditoriem vai vismaz sazinātos ar savu bagāto radinieci. Bet, protams, tas droši vien īsti neatbilstu abu jaunavu audzināšanas garam un galu galā- tad arī stāsta nebūtu.

Ak jā, un man vienmēr ir gribējies zināt kā tās 19. gadsimta sievietes iemanās visur un vienmēr zaudēt samaņu. Katrā ziņā šinī grāmatā ģībšanas netrūka.

Šī bija izklaidējoša grāmata ar pievienoto vērtību- iespēju iejusties 19. gadsimta garā, tomēr par spriedzes un šausmu esamību šai romānā gan varētu strīdēties. Romāns rit pārāk lēnā un nesteidzīgā gaitā, lai to no sirds varētu dēvēt par spriedzes piepildītu- pat izšķirošajā naktī abas jaunavas būtībā tikai sēž un gaida un tā pa īstam nekas nemaz nenotiek. Savukārt šausmu esamība vai neesamība jau atkal droši vien ir mūsdienīga skatījuma problēma- mēs esam tik ļoti piesātinājušies ar grafiskiem un intensīviem šausmu aprakstiem vai skatiem, ka bez tā visa šausmas īsti vairs nešķiet īstas. Lai arī, protams, var just līdzi Lūkanai un Zosinai viņu pārliecībā par viņām piespēlēto traģisko likteni, šī līdzjūtība neliek skudriņām skriet pār muguru un ne mirkli neizraisa šausmas. Tā ir un paliek tikai vienkārša līdzjūtība jo vairāk tāpēc, ka ir ļoti viegli prognozēt šīs grāmatas laimīgās beigas.

Tomēr par spīti visam iepriekšminētajam, es grāmatu patiesi izbaudīju un sajūsminājos gan par burvīgo valodu, gan psiholoģiski dziļo varoņu portretējumu. Nepameta sajūta, ka autore ir pamatīgi izklaidējusies, rakstot šo grāmatu un vairāk vai mazāk veiksmīgi slēpjoties aiz pseidonīma, un grāmatas, kuras ir tapšanas procesā pašam autoram radījušas prieku, vienmēr ir viegli un patīkami lasīt, neatkarīgi no sižeta satura.

Citāts no grāmatas:

Lai cilvēks uzvestos kā saprātīga būtne [..] visupirmais nosacījums ir iztēle.”

Vērtējums:

8/10

Advertisements

Mazie troļļi un lielie plūdi. Tūve Jansone

Es beidzot izlasīju pirmo Muminu grāmatu un tagad es zinu, kā ir iemīlēties no pirmā acu skatiena.
Es gan vienmēr esmu zinājusi, ka Mumini man noteikti patiks, bet kaut kādu neizskaidrojamu iemeslu dēļ nevienu Muminu grāmatu līdz šim lasījusi nebiju, bet nu nolēmu, ka šī muļķība ir jālabo, un esmu sākusi iepazīšanos ar Muminiem.


(Vispār internetos ir atrodamas daudzas Tūves Jansones bildes, bet šī mani kaut kā ļoti uzrunāja.)

“Mazie troļļi un lielie plūdi” nav visslavenākā Muminu grāmata, tomēr tieši šeit sākas brīnišķīgais piedzīvojums. Tūve Jansone šo grāmatu sarakstīja 1945. gadā, jo 2. Pasaules karš viņu bija padarījis depresīvu un viņa vēlējās radīt kaut ko naivu un tīru, kas autorei irbrīnišķīgi izdevies. Lai arī mūsdienās Tūvi Jansoni vairāk atpazīst kā rakstnieci, viņa pati sevi vienādā mērā uzskatīja par rakstnieci un mākslinieci- bez Muminiem viņa ir radījusi arī citu grāmatu ilustrācijas.

Man personīgi šķiet, ka autorei daudz tuvāka gan būs bijusi māksla, jo viņas Muminu zīmējumi ir neaprakstāmi brīnišķīgi- tik smalki un it kā bērnišķīgi, bet vienlaikus dziļi un aizkustinoši. Es laikam gan vairāk laika pavadīju pētot ilustrācijas, nekā lasot pašu tekstu un tieši zīmējumi ir tie, kas šo grāmatu padara maģisku.
Teksta šai grāmatiņā nav daudz un izlasīt to var stundas laikā, bet tas nekādā mērā nemazina šīs grāmatas pievilcību, lai arī, protams, man būtu gribējies šobrīnumaino piedzīvojumu pastiept garāku. Bet ir jau vēl pārējā Muminu sērija un visdrīzākajā laikā es noteikti ļaušos arī pārējo grāmatu valdzinājumam.

Noskaņas ziņā Muminus mazliet gribas salīdzināt ar Vinniju Pūku- tas pats gaišais vieglums un nevainība, lasot abas šīs grāmatas tā vien gribas smaidīt.
Un Tūve Jansone rada tik pievilcīgus tēlus! Tulpīte ar dzirksteļojošajiem, zilajiem matiem un Muminmamma, kurai, protams, negaršo šokolāde, ja tā ir pēdējā, kas sadalāma starp trollīti Muminu un Mazo dzīvnieciņu, un Mumintētis, kas dodas meklēt piedzīvojumus, bet galu galā ir vien tāds nelaimīgs trollītis Mumins, kas plūdu laikā sēž visaugstākajā kokā un gaida, kad viņu izglābs. Viņi visi ir tik pievilcīgi un viegli iemīļojami, ka grāmatas beigās ir grūti no viņiem šķirties.

Vai es jau teicu, cik ārprātīgi mani sajūsmināja šī grāmata?
Mumini gan jebkurā gadījumā ir klasika un nevienam bērnam šai platuma grādos nevajadzētu uzaugt, neiepazinušam Muminus vārdos un zīmējumos. Bet Spīgana jau tāds bērns vien ir. Un tagad Spīgana apmierināti murrā un nemaz nedomā atgriezties šinī realitātē, pārāk jau vilinoša tā Muminu pasaule.

Vērtējums:
10/10

P.S.- ar šo grāmatiņu ar milzu apmierinātību sejā no Grāmatu Bingo svītroju lauciņu “The first book by a favorite author”


Saknes un pēdas. Tomass Hillanns Ēriksens

Tā kā nesen esmu atklājusi savu interesi par antropoloģiju, ir diezgan loģiski šinī virzienā arī meklēt grāmatas. Ēriksens ir norvēģu sociālantropologs un vismaz mācību procesā viņa vārds izskan diezgan bieži. Protams, viņa grāmatas nebūt nav vienīgās, kas tiek izmantotas mācībās, bet ar viņu nolēmu sākt vienkārša iemesla dēļ- viņš ir norvēģis. Lielu daļu antropoloģijas grāmatu ir sarakstījuši amerikāņi, bet norvēģu kultūra mums, protams, ir tuvāka un saprotamāka, arī apspriežamās problēmas ir citas un tiek apskatītas no cita skatu punkta, tā nu antropoloģijas literatūras izpēti nolēmu sākt ar kaut ko tuvāku.

Šo grāmatu Ēriksens ir veltījis identitātes, tās veidošanās un dzinējspēku izpētei, un apskata vairākus interesantus jautājumus: kas cilvēku virza spēcīgāk- daba vai kultūra, kāpēc minoritātēm identitāte ir izteiktāka, “mēs pret viņi” fenomenu, to, kāpēc cilvēka identitāte nevar attīstīties bez sociālās mijiedarbības. Īpaša uzmanība tiek pievērsta drošības un brīvības pretnostatījumam, nepieciešamībai pēc drošības.

Tā kā līdz šim par šo tēmu lasījusi neko nebiju (toties daudz un plaši par vairākiem no šiem jautājumiem diskutējusi pie alus kausa), man grāmata šķita interesanta un izmantojama kā labs atspēriena punkts turpmākai jautājuma izpētei. Kā norāda Doronike, daļa no apskatītajām tēmām ir gana populāras un plaši apspriestas, bet man kā pilnīgam iesācējam šāda tipa literatūrā tas lielākoties paslīdēja garām nemanīts.
Ēriksena galvenais pluss ir tas, ka viņš nemēģina piedāvāt absolūtās patiesības vai universālas atbildes uz neatbildamiem jautājumiem, viņš pārstāv visnotaļ mērenus viedokļus, neieslīgstot galējībās un pieļaujot teoriju dažādas interpretācijas. Galvenā problēma ar šādiem mēreniem, “gan…, gan…” viedokļiem tomēr ir tā, ka tos nav iespējams aizstāvēt ar skaļiem argumentiem un brīžiem rodas sajūta, ka autors neizlēmīgi lavierē starp divām kraujām, izmisīgi mēģinot noturēt līdzsvaru, kas skan diezgan nepārliecinoši, bet ir skaidrs, ka Ēriksens par saviem vārdiem ir pat ļoti pārliecināts.
Ēriksena apskatītās problēmas ir visnotaļ interesantas, man personīgi lietderīgākais droši vien bija jautājums par brīvību un drošību, kas ļāva uz diskrimināciju un rasismu paskatīties citām acīm, kas līdz šim nav bijis īpaši iespējams, jo dzīvojos izteikti liberālā sabiedrībā. Ēriksens palīdz mazliet labāk izprast, no kurienes rodas naids pret citām grupām un kāpēc ir tik ārkārtīgi grūti no tā atbrīvoties.
Un tā kā man vienmēr ir bijušas saistošas pārdomas par identitātes mainīgumu un tās elastību, lasīt Ēriksena domas par šo jautājumu bija gana aizraujoši, pat ja tas ir gana bieži jau apspriests. Īpaši simpātiski šķita divi citāti no grāmatas. Pirmais iekļaujas tēmā par to, kas cilvēka raksturu ietekmē vairāk- daba vai kultūra, un Ēriksens sev raksturīgā manierē nonāk pie secinājuma, ka taisnība, protams, rodama kaut kur pa vidu: “[..] iedzimtas dotības (ir) svarīgas, bet kultūra dāvā mums elastību.” Savukārt otrs citāts prefekti raksturo teju vai galveno iemeslu, kāpēc es tik fanātiski lasu grāmatas: “Mēs attīstām savu personisko identitāti nevis atdarinot, bet gan izmantojot spēju iejusties cita ādā.”
Diezgan daudz Ēriksens runā arī par tēmu “musulmaņi pret Rietumiem” un to, kāpēc šis koncepts ir absurds. Pie kam, Ēriksens ļoti precīzi formulē Rietumu politiku- Rietumi citiem uzspiež tiesības būt tādiem kā pieņemts Rietumos, bet liedz tiesības būt citādiem. Te gan antropologi parasti atduras pret diezgan neatrisināmu problēmu- cik lielā mērā ir jāievēro citu kultūru tiesības saglabāt savas paražas, ja tās ir tiešā pretrunā ar cilvēktiesībām un kādas grupas interesēm šinī kultūrā, bet no otras puses- vai cilvēktiesībām pretī nerunā kādas kultūras daļas apzināta iznīdēšana. Diez vai cilvēki tuvākajā laikā nonāks pie pieņemamas atbildes uz šo dilemmu.

Es gan būtu cerējusi, ka Ēriksens savos piemēros vairāk pievērsīsies Eiropas vai pat Ziemeļeiropas problēmām, nevis ilustrēs savas idejas ar Āzijas un Āfrikas piemēriem, bet nu visu jau nevar gribēt, īpaši ņemot vērā to, ka tie tiešām pēc būtības ir tikai piemēri, nevis problēmu analīze.
Toties par tulkojuma kvalitāti gan man būtu viens otrs skarbs vārds sakāms. Grāmata ir padevusies pagalam neveiklā valodā ar mēreni absurdiem jēdzienu tulkojumiem un es diezgan droši atļaujos apgalvot, ka tā nav Ēriksena, bet gan tieši tulkojuma problēma, jo citos Ēriksena tekstos, ko esmu lasījusi šī problēma neeksistē. Jāpiekrīt Doronikei, ka tulkojums ļoti izklausās pēc melnraksta un krietni prasās pie rediģēšanas. Vislielākie iebildumi man laikam bija pret vārda “netīrs” lietojumu (netīra identitāte, netīra tauta, tā noteikti nebija ziņa, ko Ēriksens gribēja nodot lasītājiem), bet neveiklas vietas bija vairākas.

Ēriksens diezgan vieglā valodā un patīkamā veidā ieskicē sarežģītu problēmu aprises un dod pamatu pārdomām par identitāti, tās nepieciešamību un pamatfunkcijām. Domāju, ka šī ir laba grāmata, ar kuru sākt šo jautājumu nopietnāku izpēti.

Vērtējums:
7/10


Klusā meitene. Pēters Hēgs.

Pirms dažām dienām nosolījos, ka turpmāk nemetīšos rakstīt grāmatu aprakstus uzreiz pēc tam, kad izlasīta grāmata, bet gan nogaidīšu kādu dienu, lai viss smuki saliekas pa plauktiņiem un apraksti nesanāk tik saraustīti. Bet kas Tev to deva… Izlasīju Hēga Kluso meiteni un nenoturējos ne stundu, kā jau gribas spert laukā visu, ko es par to brīnumu domāju.
Ar Kluso meiteni turpinu noīsināt mājās stāvošo, bet nelasīto grāmatu sarakstu, un jāatzīst, ka sanāca ļoti veiksmīga grāmatas izvēle- gan atbilstoši noskaņojumam, gan mazliet sasaucās ar nesen lasītām grāmatām un vienu otru, kas spilgi iesēdusies atmiņā.

Nav vērts pārstāstīt grāmatas sižetu, jo sižets šeit spēlē vien otršķirīgu lomu, šī grāmata vairāk ir piezīmes uz Baha partitūru malām un smalks cilvēku psiholoģiskais portretējums, nevis trilleris, lai arī sižeta pamatā ir starptautiska sazvērestība.
Tā vietā nāksies iepazīstināt ar diviem grāmatas galvenajiem varoņiem. Vispār jau to svarīgo varoņu ir vairāk, bet atklāt viņu raksturus jau būtu grāmatas spoilošana.
Kaspers Krone ir pasaulslavens klauns, kurš gan pašlaik ir iekūlies vairākās tiesas prāvās par nodokļu nemaksāšanu un kuram ir piespriesta izraidīšana no Dānijas. Tomēr galvenā lieta, kas raksturo Krones kungu, ir viņa fenomenālā dzirde- viņš ne tikai telefonsarunas laikā pēc dzirdētajām skaņām spēj noteikt otra cilvēka atrašanās vietu, bet spēj saklausīt pat katra cilvēka apslēptāko būtību, noskaņu, emocijas.
Savukārt Klāra Marija ir pārlaicīgi nopietns bērns, kurai apkārt plešas klusums. Dievišķais klusums, kuru Kaspers ir meklējis visu dzīvi.

Klusā meitene ir tāds tipisks skandināvu maģiskais reālisms. Tas te nav nekāds Markess, kura grāmatas plūst krāšņi, vijīgi un nepārtraukti, šis ir kārtīgs ziemeļniecisks, vēju aprauts maģiskais reālisms, kas ne mirkli lasītājam nepiedāvā atpūtu. Lasīt šo grāmatu ir kā skatīties teātra izrādi aiz aizvērtiem aizkariem, laiku pa laikam aizkari uz dažām sekundēm tiek pavērti nelielā spraudziņā un lasītājs ierauga, kas notiek uz skatuves, bet pēc tam aizkari tiek ar steigu aizrauti ciet un lasītājam neredzētās izrādes daļas jāpiedomā vien pašam.

Mani kaut kā vienmēr pievelk tās realitātei un loģikai nepiesaistītās grāmatas, es ar tām sastopos visneiedojamākajās un negaidītākajās vietās un veidos, visnegaidītākajos brīžos. Šī grāmata viennozīmīgi ir viena no tādām. Šeit nav nekā no mūsu pierastās realitātes, šai grāmatai ir pašai sava pasaule ar savu gravitāciju. Un arī savu laika ritējumu. Pareizāk sakot- šīs grāmatas laika līnijai izsekot vispār nav iespējams, es ātri attapos, ka vieglāk būs pieņemt, ka pilnīgi viss notiek vienlaicīgi, nevis mēģināt katram notikumam piemeklēt hronoloģiski atbilstošo vietu.
Vieglāk šo grāmatu būs uztvert klasiskās mūzikas pazinējiem, jo gana daudz šeit tiek izteikts tikai un vienīgi caur mūziku. Patiesībā pat aprakstīt šo grāmatu būtu vieglāk muzikāli, nevis vārdos, jo šai grāmatai piemīt absolūti unikāls muzikāls skanējums.

Kaut kādā ziņā gribas Hēgu salīdzināt ar Rušdi- abi ir tādi pašpietiekami rakstnieki, viņi tik nesās uz priekšu un ij nedomā pievērst uzmanību tam, vai lasītājs spēj izkluties cauri tai grāmatai.
Vienu mirkli gan man sāka šķist, ka Hēgs smejas par savu lasītāju un atklāti demonstrē savu intelektuālo pārākumu, bet es tā padomāju, ka vispār jau tā nav Hēga vaina, ka es no mūzikas neko nejēdzu un par reliģiju neinteresējos. Nevar jau pārmest cilvēkam to, ka viņš ir gudrs un izglītots tikai tāpēc, ka es kaut kādu daļu no tā nesaprotu un neuztveru.

Eksistē tādas grūtās grāmatas, kurām izburties cauri ir ārkārtīgi sarežģīti un grūti, toties pēc tam tās atstāj milzīgu gandarījumu un lietas, par kurām domāt vēl ilgi, ilgi. Pēc šīm grāmatām paliek spēcīga pēcgarša, kas netaisās lasītāju pamest, bet gan iekārtojas atmiņā uz palikšanu. Klusā meitene viennozīmīgi ir viena no tādām grāmatām. Patiesībā tagad, kad tā ir pabeigta, man tā patīk vēl vairāk kā pašā lasīšanas procesā, šī stāsta šarms turpina tikai pieaugt pēc tam, kad pāršķirtas pēdējās lapaspuses.
Iespējams šī pieaugošā patika pret grāmatu ir saistīta ar to, ka vismaz pirmajās trijās ceturtdaļās tā man uzdzina depresīvi apātisku noskaņojumu. Sākumā es nevarēju saprast, kāpēc tā, jo aprakstītie notikumi nav nemaz tik ārkārtīgi traģiski un grāmatā atrodamās skumjas ir tādas klauna skumjas, kas parasti man nepielīp. Un tad es sapratu- šī grāmata mani dzina apātijā tāpēc, ka tā nelaida mani sev klāt. Es drīkstēju būt tikai viena no tiem, kas sēž skatītāju rindās, bet nekad ielūkoties aizkulisēs, nemaz nerunājot par iekļūšanu grāmatas pasaulē. Šī grāmata efektīvi uzceļ barjeru starp sevi un lasītāju un lasītājam šeit vispār nav nekādas teikšanas, jāsamierinās vien ar to, kas tiek piedāvāts. Uz beigām gan situācija pamazām sāka mainīties- lai arī lasītājs joprojām nedrīkst izkustēties no savas vietas skatītāja krēslā, tomēr beidzot tiek atklāta visa skatuve un salīdzinājumā ar visu pārējo grāmatu beigas bija vieglas, kā pastaiga basām kājām zālītē pēc mežonīgas laušanās cauri džungļiem.

Jāsaka, ka šī ir viena grūta grāmata un tikšana tai cauri prasa zināmu piepūli un iedziļināšanos. Es par Kluso meiteni varētu runāt (vai mēģināt runāt, neveikli formulējot izjūtas, kas nemaz nedomā padoties vārdiem) vēl ilgi, manā blociņā tā aizņem rekordlielu vietu- 7 lapas sīkā rokrakstā, bet es domāju, ka šeit man vajadzētu apstāties.
Spīgana ir pārliecināta, ka grāmata viennozīmīgi ir lasīšanas vērta, tikai ir jāprot sevī atrast to pareizo toņkārtu un sinhroni noskaņoties ar šo grāmatu, tad nebūs tā dusmās jāmet pret sienu. Droši vien patiks mūzikas mīļotājiem un tiem, kuri saskata mazliet skarbās skandināvu literatūras neatvairāmo skaistumu un šarmu.

Citāti no grāmatas:

“Viņiem aiz muguras slējās ostas jaunceltnes. Kaudzē sakrauti dzīvokļi par 70 tūkstošiem mēnesī, projektēti kā kosmosa stacijas uz Marsa.”

“Elle. Tā nav atrašanās vieta. Elle ir transportējama. Mēs visi nēsājam to līdzi.”

“Patiesa brīvība ir tā, kad nav jāizvēlas, jo viss ir ideāls tāds, kāds tas ir.”

“Prātīgums ierobežo mūs, cilvēkus, un traucē mūsu uzņēmībai pret patiesi brīnumaino.”

Vērtējums:
9/10 (un ja es ilgi turpināšu par to domāt, vērtējums no 7-8, kas bija lasīšanas laikā, izaugs līdz visiem 10)


Bēgšana no Franka. Herbjorga Vasmu

Pavisam nesen rakstīju par Vasmu grāmatu Simts gadi ar tādu neizteiktu domu, ka no Vasmu esmu ar mieru lasīt jebkuru grāmatu. Pēc tam mana māsa iekš to Twitter paziņoja, ka ir gatava atdot teju vai dvēseli par Vasmu grāmatu „Bēgšana no Franka”, kas grāmatnīcās vairs nav pieejama. Tad nu savtīgos nolūkos- lai apmaiņā pret grāmatu piespiestu māsu darīt man vajadzīgas lietas- iegādājos to grāmatu ibook.lv un pirms atdošanas māsai vēl paspēju arī izlasīt. Un, ak vai, nekad nebūtu domājusi, ka pienāks diena, kad man kādā Vasmu grāmatā būs tik smagi jāviļas.

Šoreiz neatstāstīšu sižetu, jo šai grāmatai laikam gan būtu svarīgi to nezināt.
Mums dota ir galvenā varone Sanne, līdz slimīgumam pedantiska būtne un piedevām vēl garlaicīga svētule. Neatceros pēdējo reizi, kad man kādas grāmatas galvenais varonis būtu tik šausmīgi riebies kā šinī grāmatā (pat Sagānas Akordos negāja pa tik augstiem plauktiņiem šinī ziņā). Bet es jau parasti saku, ka lasīt grāmatas ar varoņiem, kas personiski ir nesimpātiski, ir diezgan interesanti, ja vien to nav jādara ilgstoši.
Tad vēl ir Franks- Sannes mīļākais, kurš, protams, protams, katru mīļu dienu solās šķirties no savas sievas.
Un ir Frīda- Sannes draudzene, pilnīgs Sannes pretstats.

Grūti par šo grāmatu rakstīt, jo visas manas piezīmes, ko veicu lasīšanas laikā, beigās izrādījās grāmatas atrisinājums un galvenais pavērsiena punkts, tāpēc, negribot izspoilot grāmatu, nākas daudz paturēt pie sevis un nepateikt. Jāatzīst gan, ka tās grāmatas beigas krietni glāba visu grāmatu un vispār pēdējās pārdesmit lapaspuses bija krietni jēdzīgākas par visu grāmatu kopumā.
Es domāju, ka lielākā šīs grāmatas problēma ir tā, ka Vasmu ir atrauta no viņas ierastās vides- darbība vairs nenorisinās uz Norvēģijas krāšņās dabas fona- un Vasmu līdz ar to zaudē pusi savas pievilcības. Lai arī tā, protams, ir tikai un vienīgi autora darīšana, es domāju, ka „izkāpt” no Norvēģijas bija liela kļūda, jo pārējās Eiropas apraksti vairs tik skaisti nevedas un šķiet pliekani.
Jā, patiesībā visa tā grāmata šķita tāda plakana, bez dziļuma. Grāmatas pirmajā trešdaļā nenotiek praktiski nekas, mēs tikai varam iepazīties ar izcili kaitinošo galveno varoni. Tad pēc pirmajām simts lapaspusēm beidzot sāk parādīties vismaz kaut kāda emocionāla pievienotā vērtība- parādās bērnu nama ainas, kuras līdz pat grāmatas beigām tā arī paliek visspēcīgākās epizodes. Kaut kur ap grāmatas vidu vai pat vēlāk sāka parādīties arī darbība, bet savus augstumus Vasmu tā arī nesasniedz.
Netipiski Vasmu arī tas, ka galvenā varone ir nevis stipra sieviete, kas uz skarbās bērnības pamatiem uzbūvējusi neatkarīgu dzīvi, bet gan vāja bezrakstura būtne, kas peld pa straumi.

Man tā vien šķiet, ka Vasmu iznīkst, ja viņu izrauj no ierastās vides, un šī viennozīmīgi ir neveiksmīgākā Vasmu grāmata, ko esmu lasījusi. Ne miņas no tā Vasmu tiešā, gandrīz skarbā stila, tā vietā pie lasītājiem ir nonākusi banāla un diezgan vienmuļa grāmata. Es pat neesmu pārliecināta, vai to tiešām bija vērts lasīt.

Vērtējums:
4/10 (būtu likusi zemāku atzīmi, bet grāmatas atrisinājums man tomēr patika…)


Simts gadi. Herbjorga Vasmu

Vasmu ir autore, kuru ir grūti izskaidrot un izstāstīt. Viņas grāmatu sižeti būtu piederīgi lubu romāniem, bet tas, ko Vasmu raksta, ne tuvu nav lubenes, tās ir grāmatas, kuras vēsta par vientulīgām bērnībām un stiprām, neparastām sievietēm. Vasmu grāmatas ir tiešas, atklātas un neizpušķotas, un Vasmu raksta par dzīviem cilvēkiem, tāpēc viņas grāmatas ir īpašas. Tas nekas, ja šie varoņi vai viņu dzīves notikumi ir dzimuši Vasmu galvā, tie ievelk lasītāju un pēc pēdējās lapaspuses pāršķiršanas gribas saukt- dodiet vēl!

Simts gadi ir stāsts par četru paaudžu sievietēm, par šo sieviešu likteņiem un izvēlēm, un šai grāmatai īpašu šarmu piešķir divas lietas- pirmkārt, Vasmu tik raksturīgais, krāšņais darbības fons- Norvēģijas ziemeļi, otrkārt, šis romāns ir autobiogrāfisks.

Kad dabūju tikko iznākušo Vasmu grāmatu, visiem Dekameroniem nācās pasēdēt maliņā un pagaidīt, jo šo grāmatu gribējās lasīt tūlīt pat. Tiesa, šī tomēr nekļuva par manu mīļāko Vasmu grāmatu- „Dinas grāmata” joprojām paliek nepārspēta, iespējams tāpēc, ka pati Dina man šķiet pievilcīgāka un aizraujošāka par šīs grāmatas varonēm. Un tiem, kuri vēl nav iepazinušies ar Vasmu grāmatām, es iesaku sākt tieši ar „Dinas grāmatu”, nevis šo, jo šī ir jātaupa vēlākam laikam, kad Vasmu grāmatas jau ir iepazītas un izpētītas. Kāpēc? Jo šī grāmata beidzot sniedz atbildi uz varbūt neizteikto jautājumu- kāpēc Vasmu raksta gandrīz tikai par „neredzamajiem bērniem”, par bērnībām, kuras reti nosaucamas par saulainām un par cilvēkiem, kas no tām izaug, kāpēc Vasmu tik ticami un dzīvi raksta par sāpēm un aizvainojumu, kas neviļus tiek nodots no paaudzes paaudzē.
Starp citu, to, ka šī grāmata ir autobiogrāfiska, es pati sapratu tikai grāmatas pašā pēdējā teikumā, jo man tik ierastā lasīšanas manierē grāmatas anotāciju pirms tam izlasījusi nebiju. Un šis atklājums grāmatas beigās mani bezgalīgi sajūsmināja.

Un tomēr šī ir grāmata, kurā ir jāielasās- sākums šķita tāds kā mazliet neveikls un tam vajadzēja tikt pāri, bet pēc tam jau stāstījums plūda raiti, bija jāaprod ar to, ka varoņu ir tik daudz, ka visus paturēt galvā iespējams nebūs, brīžiem grūti tikt līdzi arī nemitīgajai lēkāšanai laikā, un vēstules grāmatas beigās, manuprāt, mazliet pabojāja visādi citādi labu grāmatu.

Žēl gan, ka pret Vasmu grāmatām regulāri tiek veikti nežēlīgi noziegumi, liekot tām nēsāt briesmīgus vākus, kuriem nav nekāda sakara ar grāmatas saturu un kuri mūžīgi liek Vasmu grāmatām izskatīties pēc prastām lubenēm. Tas, kurš taisa šos vākus (latviešu valodas izdevumam ir saglabāts oriģinālais grāmatas vāks), acīmredzot nekad nav lasījis kaut vienu Vasmu grāmatu.

Bet vispār man šo grāmatu gribētos saukt par milzīgu puzli, kas sastāv no sīkiem gabaliņiem, kuri izmētāti pa visu grāmatu, un kopaina atklājas tikai pamazām, saprotot, kā tas vai cits notikums saistās kopā ar šo vai to.

Un vēl tikai mans mīļākais citāts no grāmatas:

„Ignorēt nozīmē pieņemt noteiktu lēmumu.”

Vērtējums:
7/10


The Christmas Mystery. Jostein Gaarder

Jau uzreiz, kad manā īpašumā nonāca šī grāmata, es izlēmu tās lasīšanu atstāt Ziemassvētkiem, jo kad gan būtu vēl piemērotāks laiks lasīt par Ziemassvētku mistērijām, ja ne Ziemassvētkos? Žēl tikai, ka uzreiz neiemetu acis grāmatā un arī nevienu aprakstu neizlasīju, jo palaidu garām to, ka grāmata sākas 1. decembrī un patiesībā būtu jālasa kā adventes kalendārs. Es izlasīju praktiski vienā piegājienā un jāatzīst, ka tas grāmatai par labu nenāca, šī ir tieši tāda grāmata, kas jālasa pa vienai nodaļai katru dienu līdz pat Ziemassvētkiem.

Joahims (Joachim?) ir mazs zēns, kurš kopā ar Papu ir nopircis pavisam īpašu adventes kalendāru- pirmkārt, tas ir maģisks, otrkārt, tanī ir ieslēpts stāsts, katru dienu pa smalki aprakstītai lapai, treškārt, šķiet, ka adventes kalendārs ir izgatavots mājās un visas aizdomas krīt uz noslēpumaino puķu tirgotāju Džonu.
Katru rītu Joahims atver vienu adventes kalendāra lodziņu un katru reizi no tā izkrīt daudzkārt salocīta, blīvi aprkastīta lapa. Šīs lapas vēsta stāstu par mazu meitenīti- Elizabeti (vai varbūt Elisabeti) Hansenu- kuras acu priekšā rotaļlietu veikalā atdzīvojas jēriņš. Šim jēriņam Elisabete skrien pakaļ un atklājas, ka viņa ir nonākusi pagalam jocīgā ceļojumā- viņa ar visu raibo kompāniju (jēriņam un Elisabetei pievienojas avju gani, enģeļi un trīs gudrie) dodas uz Bētlemi. Bet viņi ceļo ne tikai ģeogrāfiski, bet arī laikā, jo kompānijai ir jāpaspēj ierasties Bētlemē uz brīdi, kad piedzims Jēzus. Adventes kalendāra lapas tad nu stāsta par to, kā kompānijai sokas ceļojumā.
Savukārt Joahims paralēli stāsta lasīšanai atklāj, ka viņa pilsētā pirms daudziem, daudziem gadiem patiešām pazuda maza meitenīte vārdā Elisabete un sāk prātot, vai tiešām tā būtu tikai sakritība.

Pirmais, ko gribās par šo grāmatu teikt ir- tā ir romantiski vecmodīga un īsti Ziemassvētkiem piemērota grāmata. Ja šo grāmatu lasītu pareizi, kā adventes kalendāru, tā spētu uzburt brīnišķīgu Ziemassvētku noskaņu. Un ši noteikti būtu tāda grāmata, ko pirms Ziemassvētkiem varētu lasīt priekšā bērniem- nodaļas ir salīdzinoši īsas un rakstītas jau no bērna skatupunkta, savukārt piedzīvojums gana aizraujošs.
Manuprāt, galvenais ir nepieļaut to kļūdu, kuru pieļāvu es- nelasīt šo grāmatu vienā piegājienā. To ir jāizbauda lēnām un jāļauj sevī augt satrauktām gaidām pēc nākamās nodaļas un noslēpuma atrisinājuma. Izlasot vienā piegājienā, grāmata zaudēja daļu savas burvības un bija uzkrītoša autora tendence atkārtoties, kas rodas no tā, ka katru nodaļu ir jāiesāk un jānobeidz zināmā mērā kā atsevišķu stāstu. Un šo grāmatu noteikti ir jālasa ar nekritisku prātu, jo mazliet nesakarīgu vietu ir daudz, kā jau bērnu grāmatā, kurai sveši pieaugušo pasaules garlaicīgie likumi.

Jāatzīst, ka, izlasot grāmatu līdz beigām, es biju mēreni vīlusies, jo pirmā nodaļa solīja krietni vien aizraujošākus piedzīvojumus, nekā pēcāk parādījās grāmatā un arī virsstāsta atrisinājums bija visnotaļ paredzams, kā arī sākumā nebiju gaidījusi, ka grāmatā būs tik daudz reliģijas. Un tomēr par spīti tam visam, es plānoju nākamgad šo grāmatu lasīt atkal un tad to darīt pareizi. Domāju, ka īpaši šo grāmatu pārlasīt vērts ir dēļ tās vecmodīgās, romantiskās un ģimeniskās noskaņas, šī grāmata patiešām spētu sagādāt Ziemassvētku sajūtu.
Ceru, ka arī kāda latviešu izdevniecība saņemsies izdot šo grāmatu latviski.

Lai arī neesmu nevienas reliģijas piekritēja, no grāmatas gribējās izrakstīt citātu, kas lieliski raksturotu jebkuru reliģiju:

„..many things have been done in the name of Jesus, that heaven is not very happy about..”

Vērtējums
7/10


Brāļi Lauvassirdis. Astrīda Lindgrēne

Šogad pirmo reizi sanāca pabūt Stokholmā un attiecīgi arī Stokholmas labākajā vietā- Lindgrēnes muzejā. Teikt, ka es par to biju stāvā sajūsmā, nozīmētu nepateikt neko, bet ne par to stāsts. Lindgrēnes muzejā mani sagaidīja mērens pārsteigums un atklāsme, ka Brāļus Lauvassirdis taču sarakstījusi Lindgrēne, nevis Andersens. Un nemaz nesmejaties. Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka bērnībā izlasīju visas Lindgrēnes grāmatas, kas tulkotas latviski, un tās bija pirmās grāmatas, ko pati ņēmu no bibliotēkas, bet par Brāļiem Lauvassirdīm man atmiņā bija noglabājušās tik smeldzīgi skumjas atmiņas, ka biju pilnīgi pārliecināta, ka tās ir piederīgas Andersenam, nevis jaukajai Lindgrēnei. Nu redz, izrādījās, ka esmu smagi kļūdījusies un nolēmu Brāļus Lauvassirdis izlasīt vēlreiz.
Starp citu, lasīju burvīgu Zvaigznes izdevumu no sērijas “Lasītprieks” un lasot priecājos par smukajām ilustrācijām. Man vispār patīk, ka mūsdienās joprojām izdod grāmatas ar oriģinālajām ilustrācijām.

Kārlis Lauvassirds ir mazs, slims zēns, kura lielākais elks un labākais draugs ir viņa skaistais, gudrais un visādi citādi brīnišķīgais vecākais brālis Jonatans. Kad mājā izceļas ugunsgrēks Jonatans drošsirdīgi glābj mazo brāli no liesmām un ar Kārli uz muguras metas ārā pa trešā stāva logu, pieliekot punktu savai īsajai dzīvei (un pēc tam vesels bars cinisku tantiņu iet pie brāļu mātes vaidēt par to, kāpēc tieši tam jaukajam puikam vajadzēja mirt, bet tam slimīgajam dzīvot). Tomēr tieši šeit stāsts tikai sākas, jo brāļi norunājuši tikties teiksmu un ugunskuru zemē Nangijālā, kur viss ir iespējams.
Kad arī Kārlis seko Jonatanam, viņš atklāj, ka Nangijāla tiešām ir neaprakstāmi burvīga vieta, tomēr dzīvi tur aptumšo ļaunais Tengīls, kas nežēlīgi paverdzinājis kaimiņu Ērkšķrozīšu ieleju. Brāļi Lauvassirdis ar gudrību un neaprakstāmu drošsirdību cīnās pret Tengīlu un galu galā viņu arī uzveic.

Tagad pēc pārlasīšanas man šī grāmata vairs nešķiet tik traģiska un skumja kā likās bērnībā, drīzāk tāda patiešām skaista pasaka par drošsirdību, visu labo un brāļu mīlestību. Droši vien bērna acīm tas viss šķita krietni traģiskāk, jo abi brāļi taču mirst, un miršana taču ir skumja padarīšana. Bet patiesībā nāves tēma šinī grāmatā nemaz nav vissvarīgākā, lai arī bērnībā šī bija pirmā grāmata, kas runāja par to, kas ar cilvēkiem notiek pēc nāves un cik nu atceros, tās idejas man bērnībā šķita ļoti mierinošas.
Un vispār šī ir tāda grāmata, ko arī pieaugušie var lasīt, ne tikai bērni, vismaz man bija ļoti interesanti to izlasīt vēlreiz, jo īpaši tāpēc, ka sižetu atcerējos maz, atmiņā bija palicis tikai tas skumjais iespaids, un tā man gribējās ātrāk izlasīt un uzzināt, ar ko tas tas beigsies un kas notiks.

Es priecājos, ka atkal izlasīju šo brīnišķīgo grāmatu un apsveru domu kaut kad pārlasīt vēl šo to no bērnības grāmatām, jo tas ir patiesi aizraujoši.

Vērtējums
10/10


Prom ārā zirgus zagt. Pērs Petersons

Pirms ne pārāk ilga laika Zvaigzne izdeva norvēģu rakstnieka grāmatu, kas manu uzmanību piesaistīja ar īpatno nosaukumu- man nepārvarami gribējās zināt, kas aiz tā slēpjās, kāpēc tāds nosaukums, ko no tā gaidīt. Man gribējās uzzināt šīs mīklas atrisinājumu, kas beigās ne tuvu nelīdzinājās maniem minējumiem. Un galu galā- mani vienmēr ir vilinājusi skandināvu literatūra, tajā ir kaut kas maģisks un netverami pievilcīgs, kam es nespēju pretoties.

Galvenajā lomā darbojas ne tuvu vairs jauns vīrs, kas nolēmis dzīves nogali pavadīt vienatnē pie upes un šī vienatne un upes tuvums neizbēgami raisa viņa atmiņas par to vasaru, kad viņš ar tēvu dzīvoja līdzīgā mājā, par to laiku, kad viņš no pusaugu zēna kļuva par pieaugušu vīrieti.
Stāstījums ir plūdens, rakstīts pirmajā personā tā, it kā lasītājam būtu ļauts ielūkoties šī vīra domās un izošņāt tur katru stūrīti. Juceklīgs stāstījums, kā jau, kad cilvēks atceras savu dzīvi un viena asociācija noved pie nākamās. Lai arī vieglāk lasīt būtu lineāru notikumu izklāstu un nemēģināt galvā likt kopā notikumu hronoloģiju, tomēr šāds stāsts šķiet ticamāks un dzīvāks, rada lasītājam ciešāku saikni ar galveno varoni.
Šī grāmata ir mazliet smeldzīga un tā arī nenocēla savu skumju plīvuru, bet tā ir arī mazliet raupja un tieša. Grāmata, kas smaržo pēc nepielūdzami zilām debesīm, pēc svaigi cirstiem kokiem, sveķiem un pirmā sniega, kas sajaucas ar dubļiem. Iespējams, šī ir grāmata, kas vairāk būtu piemērota aukstiem novembra vakariem, kad aiz loga plosās vētra, nevis tādām svelmainām jūlija dienām, kā pagājusī sestdiena, pat par spīti tam, ka liela daļa darbības risinās tādā karstā vasarā, kad mazākā kustība vai piepūle liek uz pieres izspiesties sviedru lāsītēm. Otru Petersona iztulkoto grāmatu es noteikti atstāšu rudenim.

Vispār, šī ir grāmata ar savu garšu un tulkotājai pienākas žetons par lielisku tulkojumu un brīnišķīgu vārdu izvēli, kas īsti piederas galvenā varoņa vecumam. Un beidzot, beidzot šinī grāmatā satiku vēl kādu prātīgu cilvēku, kam metas slikti no tikko svaigi slaukta piena. Man bērnībā laukos mūžīgi tādu mēģināja iebarot un nekādi nesaprata, kāpēc man tas riebjas (un riebjas vēl šobaltdien).

Kopumā šī ir grāmata, kas mani neatstāja vienaldzīgu un radīja vēlmi izlasīt arī “Es nolādu laika upi”, man tikai mazliet žēl, ka nezināju, ka jāpaciešas līdz kādam drēgnam rudens vakaram, lai ķertos pie šīs grāmatas. Patīkami arī tas, ka grāmatas vāka dizains prefekti raksturo grāmatu. “Prom ārā zirgus zagt” patiks tiem, kuri grāmatās meklē smalku emociju un domu spēli, netveramas skumjas un garšīgus vārdus.


Septītā tikšanās. Herbjorga Vasmu.

Ar Vasmu iepazinos caur Dinas grāmatu, kas mani bezgalīgi aizrāva, nu tā, ka gribējās pārlasīt vēl un vēl. Bet šoreiz tā vietā izvēlējos izlasīt vēl kādu citu Vasmu grāmatu bez Dinas triloģijas un pieķēros Zvaigznes izdotajai grāmatai “Septītā tikšanās”.

Šī ir grāmata par mīlestību, bet nekāda te prastā lubene, bet smalks tīkls, emociju un raksturu virpulis, stāsts par diviem cilvēkiem, kuri pēc nejaušas tikšanās bērnībā neapzinoties kļūst par otra dzīves centru, par to cilvēku, kuram tiek veltīta jebkura darbība, visus dzīves pagriezienus dzīvē vairāk vai mazāk, bet vienmēr nejauši ietekmē tas otrs īpašais cilvēks. Brīdinu uzreiz, ka pēdējo lapaspusi pirms grāmatas izlasīšanas vaļā labāk nevērt, jo tieši pēdējās divās lapaspusēs slēpjas viss romāna atrisinājums. Jāatzīst gan, ka visnotaļ iepriekšparedzams, bet man jau tas nekad nav traucējis. Piekam, autore grāmatu sāk tieši ar šo noslēdzošo, fināla daļu un tikai pēc tam iepazīstina ar varoņiem un atklāj, kā viņi nokļuvuši līdz šai situācijai. Patiesībā pēc šī ievada man par situāciju bija radies pavisam cits priekšstats, atšķirīgs no tā, kā viss bija patiesībā un bija interesanti pavērot, kā varoņi attālinās no manis iedomātajām situācijām un varoņiem.
Šķiet, ka ar citātu no grāmatas anotācijas par sižetu būs pateikts absolūti viss, kas lasītājam jāzina pirms šīs grāmatas vēršanas vaļā:

“Rute ir māksliniece, kuru jau no mazotnes dzīve nav lutinājusi, savukārt Gorms ir baudījis bagātas dzīves jaukumus un pārvalda no tēva mantotu uzņēmumu. Viņu tikšanās ir liktenīgas, kaut šķietami nejaušas. Gan Rute, gan Gorms dzīvo citiem pakārtotu dzīvi, līdz septītā tikšanās visu maina…”

Tāpat kā Dinas triloģijā, arī šeit Vasmu radītā galvenā varone ir stipra un neatkarīga, neparasta sieviete. Patiesībā Rute šeit ir tik spēcīgs un pievilcīgs tēls, ka, lasot grāmatu, gluži vai šķita, ka visa grāmata ir tikai par viņu, visi citi, pat Gorms, kuram veltīta Rutes dzīve, ir tikai piedevas, tikai fons Rutei. Rute ir arī visnostrādātākais tēls, kurā visvairāk jūtama tēla izaugsme, iekšējās pasaules pārmaiņas. Arī citi tēli ir izstrādāti meistarīgi un dzīvi, bet tomēr klusinātākos toņos kā Rute, liekot Rutei izcelties uz pārējo fona.
Ruti laikam gan labi raksturo citāts, aiz kura gluži neviļus aizķērās skatiens:

“Rute nevarēja noliegt, ka arī viņai ir dzimumorgāni, taču tas vēl nebija iemesls, lai precētos un radītu bērnus.”

Grāmata ir emocionāla un ievelkoša, lasījās ļoti ātri un man patika gandrīz tikpat ļoti kā Dinas grāmata, katrā ziņā baudīju tās lasīšanu. Un jā, Rutes gleznas bija attēlotas tik lieliski, ka man gaužām žēl, ka man nav iespējas tās aplūkot citādi kā vien manā iztēlē.


%d bloggers like this: