Category Archives: Photography

Grāmatu cilvēki #2

Grāmatu cilvēku Spīganas fotogrāfijās kļūst arvien vairāk un nu var publicēt otro porciju bilžu.
Idejas kļūst arvien interesantākas un trakākas, un Spīgana joprojām cer uz jauniem dalībniekiem, jo projektu ir plāntos vēl turpināt un turpināt, un turpināt… Un šinī sakarā man ir lūgums- man projektā gribētos iekļaut ne tikai jauniešus, bet arī bērnus un vecākus cilvēkus, tāpēc, ja Tavi bērni, vecāki vai vecvecāki ir kaislīgi lasītāji un būtu ar mieru bildēties projektam- būšu pateicīga, ja nodosi viņiem informāciju par projektu.
Un beidzot Grāmatu cilvēkiem ir arī atsevišķa galerija manā mājaslapā, kuru turpmāk papildināšu ar jaunajām bildēm, savukārt blogā tikai reizi pa reizei nopublicēšu jaunāko fotogrāfiju apkopojumu.


Kristiāna (16), skolniece. Henrika Ibsena “Brands”. Lasīšana cilvēku padara gudrāku, interesantāku un skaistāku. Bet galvenokārt tas vienkārši ir patīkami.


Ieva (29), copywriter. Džons un Stasija Eldredži “Valdzinošās”. Grāmatas lasa tāpēc, ka tās rada filmas galvā, mūziku ausīs un tūlītēju laimi dvēselei. Izklausās pēc narkotikām un ir vēl labāk.


Andris (22), students. “The Scarlet Citadel” Robert E. Howard. Lasa, jo patīk, jo grāmatas ir logi uz citām pasaulēm.


Una (45), fotogrāfe, datorgrafiķe. Džordžs R. R. Martins “Karaļu cīņa”. Lasa, lai atslēgtos no ikdienas, nesaprot, kā vispār dzīvot bez grāmatu lasīšanas. (Savukārt kaķene Tokija grāmatu lasīšanu uzskata par lielisku pasākumu, kad beidzot mājās ir miers un var pagulēt.)


Andrejs (69), astrofizikas doktors, zinātnieks, pētnieks. Mīlenbaha-Endzelīna latviešu valodas vārdnīca. Par lasīšanas iemeslu nosauc ziņkārību.


Līva (23), studente, žurnāliste. Rejs Bredberijs “451 grāds pēc Fārenheita”. Lasa tāpēc, ka literatūra ļauj ne vien bagātināties ar zināšanām, padarīt savu valodas krājumu pilnīgāku un aizmirsties no ikdienas realitātes nedienām, bet arī izdzīvot savā vienā dzīvē tūkstošiem citu dzīvju. “Lasītājs nodzīvo tūkstoš dzīves pirms nomirst. Cilvēks, kurš nelasa, izdzīvo tikai vienu.” /Džords R.R. Mārtins, “Deja ar pūķiem”/


Frederika (25), māksliniece, dizainere, dejošanas pasniedzēja. Pārlasa Lavkrafta stāstus. Lasīšana palīdz izdzīvot tūkstošiem dzīvju. Katram darbam ir sava neatkārtojama atmosfēra. Reizēm tā iedvesmo. Un, protams, literatūrā var atrast tiešām vērtīgas atziņas.


Mārtiņš (28), programmētājs. Klausās Azimova “David Starr, Space Ranger” audiogrāmatas veidā. Grāmatas lasa, jo tās vienlaikus izklaidē un izglīto (kas arī ir labākais iespējamais izglītības veids).


Sandra (27), programmētāja un racionāliste. Kā audiogrāmatu klausās Greg Egan “Diaspora”. Lasa tāpēc, ka tas ļauj redzēt citu cilvēku domas, iekļūt viņu ādās, un reizēm saprast viņus.

Advertisements

Camera Lucida. Piezīme par fotogrāfiju. Rolāns Barts

„Camera Lucida” ir viena no divām grāmatām, kas obligāti būtu jaizlasa katram fotogrāfam (Otra ir Sūzanas Sontāgas „On Photography”). Jā, es zinu, ka tas ir skaļš un bravūrīgs apgalvojums, tomēr es esmu par to pārliecināta. Tas gan vēl nenozīmē, ka lasītājam ir jāpiekrīt visam , kas šinī grāmatā rakstīts, tieši otrādi- ir nenoliedzami vērtīgi galvā diskutēt ar šīs grāmatas mēreni iedomīgo un, iespējams, pat snobisko autoru. Tomēr šī grāmata piedāvā vērtīgas pārdomas par fotogrāfiju, kas noderēs ikvienam fotogrāfm.

Rolāns Barts (1915-1980) ir franču literatūrkritiķis, semiotiķis, lingvists, filozofs, kurš spēcīgi ietekmējis vairākas teorijas skolas, piemēram, semiotiku un strukturālismu. Par viņa slavenāko darbu droši vien varētu pasludināt „Mitoloģijas”- eseju apkopojumu, kurā Barts runā par mūsdienu mītiem, kurus rada sociālo vērtību sistēmas. Šķiet, tieši pētot šos mūsdienu mītus, Bartā ir radusies interese arī par fotogrāfiju. Barts pats gan nekad nav pievērsies fotogrāfijai kā fotogrāfs, tomēr viņu tā interesēja no skatītāja, filozofa, semiotiķa viedokļa.
Manuprāt, tieši tas, ka Barts pats nav fotogrāfs, ir viens no iemesliem, kas šo grāmatu padara tik nozīmīgu. Parasti grāmatas par fotogrāfiju raksta labāki vai sliktāki fotogrāfi un tās lielākoties arī lasa fotogrāfi, tā nu fotogrāfi maļās paši savā vidē, bieži piemirstot, ka fotogrāfija būtībā ir paredzēta skatītājam. Tieši tāpēc katram fotogrāfam būtu vērtīgi izlasīt šo grāmatu- tas ir ieskats fotogrāfijā no skatītāja viedokļa. Ļoti advancēta skatītāja, tas gan jāatzīst, bet tomēr skatītāja.

Barts šinī grāmatā lielākoties apspriež fotogrāfijas saistību ar nāvi, to, vai fotogrāfija spēj atklāt cilvēka būtību, to, kā fotogrāfijas izgudrošana mainīja cilvēka skatījumu uz dzīvi, to, kā cilvēks pozējot kamerai tēlo sevi vai sev vēlamo tēlu. Barts iztirzā fotogrāfijas nozīmi savā dzīvē un to, kas ir laba fotogrāfija.
Iespējams, Barta attieksmi pret fotogrāfiju varētu nosaukt par snobisku, daži fotogrāfi pat varētu justies aizvainoti, tomēr jāpatur prātā, ka katrs skatītājs patur tiesības izvēlēties fotogrāfijas, kas viņam šķiet saistošas, bet pārējās uzskatīt par nekam nederīgām, pie kam, nedrīkst aizmirst ari Barta specifisko skatījumu uz dzīvi- viņš nav nekāds parastais skatītājs, kurš fotogrāfijas vērtē patīk-nepatīk kategorijās.
Piemēram, starp citām teorijām, Barts izvirza interesantu ideju par to, kas ir izcila ainavas (lauku vai urbānas) fotogrāfija- par izcilu ainavu saucama nevis tā fotogrāfija, kuru skatītājs vēlas aplūkot atkal un atkal, bet gan tāda, kura izraisa vēlmi dzīvot fotogrāfijā attēlotajā vietā.

Es šeit necentīšos atstāstīt Barta teorijas, jo viņš pats jebkuram lasītājam tās izklāstīs krietni vien labāk, nekā es jelkad to spētu. Jāpiebilst vienīgi vēl tas, ka Bartu ne vienmēr ir viegli lasīt, viņa darbā ir „jāielasās” un vismaz man bieži gadījās uz Bartu arī dusmoties, tomēr es uzskatu, ka šis fakts vien pats par sevi liecina, ka šī grāmata ir lasīšanas vērta- ja jau autors spēj mani savas domas tīklos ievilkt tik dziļi, ka es sāku uz viņu dusmoties, viņš ir paveicis veselu varoņdarbu, ievedot lasītāju svešā pasaulē un radot plašu vidi pārdomām.

Kāpēc fotogrāfiem šis būtu jālasa? Pirmkārt jau, lai ielūkotos fotogrāfijā no skatītāja perspektīves, bet otrkārt tāpēc, ka patiešām labam fotogrāfam nepietiek ar tehniskām zināšanām vien, fotogrāfiskajai domāšanai ir nepieciešama arī teorija un filozofija, lai attīstītos un radītu labākas fotogrāfijas.
Vai šī grāmata patiks arī nefotogrāfiem? Jā, daļai noteikti patiks, īpaši tiem, kas interesējas par filozofiju vai fotogrāfijas ietekmi uz cilvēku uztveri, vai fotogrāfijas ietekmi uz vēstures attēlojumu vai par fotogrāfiju vispār.

Noslēgumam mani mīļākie citāti no „Camera Lucida”:

„”Es” nekad nesakrīt ar savu attēlu.”

„”Privātā dzīve” nav nekas cits, kā tas telpas un laika apgabals, kur man ir tiesības nebūt attēlam.”

„Fotogrāfija ir apvērsums nevis tad, ja ta biedē, satriec vai pat uzliek kauna zīmi, bet gan tad, ja tā ir domīga (vedina uz pārdomām).”

„Fotogrāfijai ir jābūt klusai, tas ir nevis „taktiskuma”, bet gan mūzikas jautājums. Absolūtu subjektivitāti var sadzirdēt tikai klusumā, piepūlē.”

Un tagad es jūsu uzmanībai piedāvāju manu visu laiku mīļāko citātu par melnbalto/krāsu fotogrāfiju. Citāta izcelsme, protams, ir „Camera Lucida”.

„Manā uztverē Krāsa ir parūka un smiņķis (ar ko piekrāso līķus).”

Vērtējums
10/10


Grāmatu cilvēki

Pirms neilga laika šeit izmisīgi meklēju grāmatmīļus, kuri būtu gatavi pie manis bildēties. Atzīstos, ka tik milzīgu atsaucību gaidījusi pat sapņos nebiju un biju patīkami pārsteigta par to, cik daudzi grāmatu cilvēki gribētu sevi redzēt manās bildēs.
Un beidzot šīs fotogrāfijas ir nonākušas arī līdz manam blogam, publiskai apskatei un nelielai atskaitei par projekta 1. daļu.
Kāpēc 1. daļu? A tāpēc, ka esmu nolēmusi projektu turpināt, kas nozīmē to, ka tomēr varēšu sabildēt visus tos, kuriem man nācās atteikt. Un vispār sabildēt vēl daudz, daudz lasītmīļus, jo izrādās, ka mūsu ir diezgan daudz. Kāpēc izlēmu turpināt? Pirmām kārtām jau tāpēc, ka man patika, es iepazinos ar foršiem grāmatu cilvēkiem un labi pavadīju laiku, bildējot šim projektam. Otrs iemesls gan mazliet piezemētāks- izrādās, ka arī uz eksāmenu man ir jāiesniedz fotosērija, tad nu esmu nolēmusi iesniegt paplašinātu šo pašu grāmatu cilvēku fotosēriju.
Šoreiz noteikumi, lai pieteiktos mana grāmatu cilvēku projektam ir vienkārši- Tu esi cilvēks, kam patīk lasīt un Tu lasi interesantās vietās. Un, protams, Tu esi ar mieru bildēties pie manis un Tev nav iebildumu, ka šīs fotogrāfijas tiks publicētas. (Un, ja būsi gatavs izģērbties, Spīgana būs vienkārši sajūsmā) Jā, un šim projektam ir noņemti 2 muļķīgie ierobežojumi- noteikums, ka piedalīties drīkst tikai svešie, kā arī laika ierobežojums (man ir vēlme šo projektu izstiept ļoti, ļoti garu). Kaut kad vēlāk šim projektam izveidošu arī speciālu galeriju savā mājaslapā.
Visiem tiem, kuriem atteicu, centīšos uzrakstīt e-pastus un uzaicināt bildēties, tomēr, ja nu Tu šādu e-pastu nesaņem, nekautrējies man uzrakstīt vēlreiz, jo Spīgana ir izklaidīga, bet viņas e-pasta kastītē valda haoss, tur viegli kāds pieteikums var nozust.

Gaidu pieteikumus uz spigana@spigana.com un beidzot atrādu pirmās bildes.


Elvīra (24), par savu nodarbošanos saka: “Sapņotājs un pašvaldības darbonis nekustamo īpašumu jomā.”, uz jautājumu, kāpēc vispār lasa, atbild, citējot Murakami: “If you can’t understand it without an explanation, you can’t understand it with an explanation”.


Ieva (25), neatkarīgā žurnāliste. Pašlaik lasa Remarka “Ēnas paradīzē”, grāmatas lasa tāpēc, ka jau kopš bērnības tās šķitušas maģiskas.


Indra (26), politiskā teorētiķe. Umberto Eko “Fuko svārsts”. Grāmatas lasa tāpēc, ka nekas cits tik ļoti nespēj ievilkt sevī, savā maģijā.


Renāte (18), skolniece. “Fifty Shades of Grey”. Grāmatas lasa, lai atslēgtos no ikdienas, bagātinātu valodu un kustinātu pelēkās šūniņas.


Madara (17), skolniece. Nesaprot, kā var nelasīt, grāmatu lasīšana ir tūkstoš dzīvju izdzīvošana. Saka, ka atbildēt uz jautājumu “Kāpēc Tu lasi?” ir tikpat neiespējami kā atbildēt uz jautājumu “Kāpēc Tu dzīvo?”


Billijs (24), fotogrāfs. Lasa Stīvena Kinga “11/22/63”. Billijs sevi par grāmatu tārpu nesauc, tomēr ikdienā sanāk daudz laika pavadīt ceļā, tāpēc, lai nebūtu garlaicīgi, savā iPad lasa grāmatas.


Madara (21), “bez 5 minūtēm univeristātes absolvente” un bibliotekāre. Lasa Ievas Brices grāmatu “Krista”. Lasīšana Madarai ir ne tikai brīvā laika pavadīšanas veids un sevis pilnveidošana, bet arī cita realitāte, kurā var pabūt divatā tikai un vienīgi ar grāmatu un sevi.


Lauma (21), studē un māca angļu valodu pirmsskolas vecuma bērniem. George R.R. Martin “A Clash of Kings”. Grāmatas Laumai ir tuvākais iespējamais mēģinājums saprast, kas notiek citu cilvēku pasaulēs. Grāmatas dod iespēju ļaut sev noticēt tam, kam gribas noticēt, un izdarīt to sociāli pieņemamā veidā – bez sajukšanas prātā.


Gints (25), redaktors, programmētājs, fotogrāfijā lasa savus dzejoļus. Vispār grāmatas lasa tāpēc, ka savādāk būtu neiedomājami garlaicīgi.


Meklēju lasītmīļus fotoprojektam!

Update:
1. projekta daļa ir noslēgusies, taisam nākamo! Bildes šeit.

Lieta tāda, apstākļi sekojoši:
Man universitātes mājasdarbā uzdots radīt fotoprojektu par man kādu tuvu vai interesējošu tēmu. Tiktāl viss jauki un skaisti, bet ir papildnosacījums, kas Spīganai liek sarauties šausmās- bildēt atļauts vien nepazīstamus cilvēkus. Šis apstāklis, protams, visu pamatīgi sarežģī, jo ir pilnīgi skaidrs, ka svešam cilvēkam uz ielas klāt nepieiešu un sarunu nesākšu, bet bez runāšanas šito fotoprojektu nu nekādi nevar uztaisīt.
Tomēr paldies visvarenajam Internetam, Spīgana atrada samērā nekaitīgu risinājumu, kas tomēr joprojām atbilst visām uzdevuma prasībām.

Un tātad- man nepieciešami 7-10 cilvēki, kuri mīl lasīt grāmatas. Nav svarīga valoda, kādā lasāt, žanrs arī mani neinteresē, mani interesē tikai pati būtība- grāmatu lasīšana kā ikdienas sastāvdaļa, lasīšana kā process, kas aizrauj.
Katru projekta dalībnieku es vēlēšos bildēt lasīšanas procesā vietā, kur šis cilvēks lasa visbiežāk vai kur viņam visvairāk patīk lasīt, vai vienkārši kādā neordinārā vietā, kur šis cilvēks ir lasījis/ mēdz lasīt. Piemēram, ja ikdienā lasi vilcienā, es pabraukšu kopā ar Tevi 1-2 pieturas un nobildēšu Tevi vilcienā. Vai mājās. Vai parkā. Vai bibliotēkā. Kaut vai uz mājas jumta.
Noteikumi dalībai projektā ir vienkārši- Tev patīk lasīt grāmatas, Tu esi ar mieru, ka es Tevi bildēju un fotogrāfiju pēc tam publicēju, Tev ir iespējams nobildēties līdz 3. aprīlim, un Tu esi ar mieru īsi pastāstīt par to, ko un kāpēc Tu lasi, kā arī- mēs dzīvē neesam personīgi pazīstami (tikšanās blogeru sanāksmēs, sekošana twitterī, blogu lasīšana un komentēšana utt. neskaitās pazīšanās). Visiem modeļiem fotogrāfijas pēc tam apsolos piesūtīt uz e-pastu.
Pieteikties var šeit pat komentāros vai arī atsūtīt man e-pastu uz spigana@spigana.com
Manas fotogrāfijas var apskatīt iekš spigana.com, apmēram sapratīsiet kādā stilā bildēju.

Noslēgumam- gandrīz divus gadus vecs pašportrets ar Spīganas iemīļotāko lasīšanas vietu. Žēl tikai, ka neesmu vismaz notēlojusi lasīšanas procesu.

Spīgana kokā ar grāmatu


Grāmatas, fotogrāfijas, Spīgana.

Kādreiz man bieži jautāja, ko es daru bez fotografēšanas un es atbildēju- lasu. Tagad man jautā, ko vēl es daru bez lasīšanas un es atbildu- fotografēju. Ko Tu fotografē? Sevi.
Tie paši jautājumi, tās pašas atbildes, tikai akcenti citi.
Nu tad lūk, viena apmēram 2.5 gadus veca bilde, kas sevī iekļauj visu, ko es daru- es lasu un es bildēju pašportretus. Starp citu, ceļojot biju sākusi taisīt sēriju par tēmu “Es te biju…. ar grāmatu”. Pašportreti pie visām tām vietām, ko aizbraucu apskatīt. Bet to domu es atmetu pēc pusotras nedēļas- gan apnika, gan ideja sāka šķist stulba, gan fiziski pagrūti izpildīt, tā nu vienīgais publicētais pašportrets ar lasošu Spīganu ir un paliek šis.
Nereti man par šo bildi teica, ka briesmīgi samocīta esot, jo neviens normāls cilvēks tā nelasa grāmatu. Gan taisnība, gan ne. Jā, nu nesēdēju jau ikdienā es toreiz tai sasodīti aukstajā dzīvoklī uz grīdas, lasot grāmatu, bet, kad gribējās bildi, nosēdos kameras priekšā un lasīju, un lasīju tik ilgi, kamēr gandrīz aizmirsās, ka kamera tur stāv, tā ka nav jau nemaz tik nedabīga tā bilde, kā varbūt varētu šķist. Lasīju, starp citu, Geimena “Coraline & other stories”.

Tādas, lūk, Spīganas, grāmatu un fotogrāfiju savstarpējās attiecības.


Pussy


Stabi un dūmi

Photo by Imants Silkāns

Photo by Imants Silkāns
Fotoklubs “Siena” ielās.


jūsu māksla ir kuce

pirkstgaliem aizdegoties
neveiklie vārdi iet bojā

Klāva vakars


Vasara. Saule. Siltums.

Stāsts par vasaras rītu, rītu, kas sākās 4 no rīta ar rasu, miglu un fotogrāfiju.
Un par nejaušu peldi tuvējā dīķī. Par to, ka Spīgana iekrīt ūdenī, bet kameru vienalga turēs izstieptās rokās virs ūdens.
Par karstu tēju un siltu džemperi pēc tam.
Par badmintonu pēc brokastīm un par ķiršiem.
Par daudz, daudz mazām lietām.

Paldies Mārtiņam Melecim par bildēm, šodien pasmaidīju, kad saņēmu 🙂


Why don’t you take another little piece of my soul

Why don’t you take another little piece of my soul
Why don’t you shape it and shake it ’till you’re really in control
All you do is take
And all I do is give
All that I’m askin’
Is a chance to live

Photo by Timurs Ozuns

Photo by Timurs Ozuns

Fotosienas plenērs Liepājā 10.09-12.09


%d bloggers like this: