Category Archives: Fantastika-fantāzija

The Naked Sun. Isaac Asimov

Es laiku pa laikam mēģinu piefiksēt procesu, kādā es izvēlos grāmatu, ko šobrīd lasīt, jo šo jautājumu man mēdz uzdot pārsteidzoši bieži- kā tad es atlasu grāmatas, kuras lasīt? Un jāsaka, ka lielākoties uz šo jautājumu ir bezdievīgi grūti atbildēt, jo tās izvēles parasti tiek veiktas impulsīvi un ļoti dažādi, tomēr jāsecina, ka lielu daļu grāmatu es izvēlos pēc tam, kad mani ir piesaistījis tās vāks un anotācija šķitusi gana saistoša. Tā arī šoreiz- ieraudzīju interesantu vāku grāmatai ar slavenu autoru, anotācija izklausījās interesanta un tāpat, pie grāmatu plaukta stāvot, uzreiz arī sāku lasīt. Oficiālā anotācija gan bija mēreni maldinoša par spīti tam, ka tā bija faktos patiesa, toties grāmata bija visai labs atklājums un nu es esmu labojusi (vai turpinu labot) vēl vienu robu izlasītās klasikas lauciņā.
Tāltālā nākotnē civilizācija ir attīstījusies gana tālu, lai spētu kolonizēt citas planētas, kā arī spēj ražot saprātīgus robotus, kuri arvien vairāk cilvēkus atbrīvo no viņu ikdienas pienākumiem.

Vienīgā planēta, kas nevis sajūsminās par šo procesu, bet gan baidās no tā, ir Zeme, kur cilvēki dzīvo pazemes pilsētās, paniski baidās no atrašanās brīvā dabā un robotiem ļauj darboties vien Zemes virspusē. Protams, citu planētu sabiedrībām šāda iekārta šķiet nepanesami atpakaļrāpulīga un zemieši kā suga tiek uzskatīti par nicināmiem radījumiem, kas īsti nav pieskaitāmi cilvēkiem.
Savukārt augsti attīstītā Solaria ir katra intraverta sapnis- uz visas planētas dzīvo vien 20 tūkstoši iedzīvotāju, katram ir sava villa ar milzīgiem zemes īpašumiem un cilvēki dzīvē tiekas tikai tad, ja valdība liek viņiem tikties ar savu laulāto partneri un arī tad to dara ne visai labprātīgi. Pārējā laikā cilvēki redz viens otru trīsdimensionālos attēlos, savukārt cilvēku apkalpošana ir pilnībā uzticēta robotiem. Tomēr, kad šai perfekti sakārtotajā pasaulē tiek paveikta pirmā slepkavība visā planētas vēsturē, Solaria varenie nolemj izmeklēšanai izsaukt zemieti Elijah Baley, jo Solaria iedzīvotājiem nav ne mazākās nojēgas ne par slepkavību izmeklēšanu, ne cilvēku psiholoģiju. Bet, kas vēl trakāk- slepkavība ir saistīta ar neiespējamu mistēriju. Vai nu upuri nogalināja viņa sieva vai arī nozieguma vietā atrastais robots, bet abas iespējas ir vienlīdz neiespējamas, attiecīgi slepkavībai ir divi iespējamie vaininieki, no kuriem neviens nekādā veidā nevarēja izdarīt slepkavību.

The Naked Sun” ir otrā grāmata (ja skaita tikai romānus, nevis stāstu krājumus) robotu sērijā, kas slavena ar Azimova trim robotikas likumiem, kas padara robotu un cilvēku līdzāspastāvēšanu iespējamu. Tiesa gan, šai sērijai nav īpaši lielas nozīmes tam, kādā secībā grāmatas tiek lasītas (es sāku ar šo un pirmo vēl lasījusi neesmu), vienīgais mīnuss jauktai secībai varētu būt tas, ka pasaule tiek sērijā atklāta pamazām un pirmā grāmata noteikti atbildētu uz daudziem jautājumiem par Zemi, kas mani mulsināja šīs grāmatas sākumā.
Grāmata pati par sevi ir teicama spekulācija par cilvēces iespējamajiem attīstības veidiem un lielisks ieskats cilvēku psiholoģijā, arī varoņi ir gana dzīvi, nevis kartona dekorācijas, ko autora visvarenā roka bīda pa skatuvi. Un detektīvromāna formāts šo grāmatu padara aizraujošu un viegli lasāmu, vienlaikus spējot saglabāt nopietnu filozofiju un pārdomas par cilvēka dabu.

Ja sākumā Solaria šķiet samērā idilliska pasaule, kurā es labprāt mitinātos, tad brīdī, kad sāk atklāties, ka Solaria sabiedrība ir atteikusies no jelkādām cilvēcīgām emocijām, šī pasaule sāk šķist pabaisa un nebūt vairs nešķiet simpātiska.
Savukārt Azimova pieeja Zemei man šķiet ļoti neparasta un aizraujoša- parasti jau visiem piemīt klaustrofobija un ierasti romānos cilvēki, kas šādi saspiesti pazemes pilsētās to vien gaidītu kā iespēju izrauties no šiem smacējošajiem apstākļiem, bet šeit zemieši tieši otrādi- viņi jūtas tik labi un komfortabli ieslēgti četrās sienās, ka jebkura saskare ar brīvu dabu viņos izraisa nopietnas panikas lēkmes.
Kaut kāda mērā šis romāns lasās arī kā distopija, jo abas- gan Zemes, gan Solaria- sabiedrības ir vienlīdz nepatīkamas un aprobežotas un nevieš īpašu vēlmi piedzīvot šādu nākotni, bet cilvēki jau laikam ir spējīgi pielāgoties līdz apbrīnojamai pakāpei un katrā ziņā visi ar šādiem sabiedrības modeļiem ir pilnībā apmierināti (pat, ja viens otru uzskata par barbariem).

Mani šī grāmata neizsakāmi aizrāva gan ar pasaules uzbūvi, gan samērā neparedzamo sižetu- es galvā biju uzbūvējusi pāris teorijas par iespējamajiem vainīgajiem un biju pārliecināta, ka vismaz viena izrādīsies pareizā, bet par spīti tam, ka vairākos punktos atrisinājumu biju uzminējusi, pilno ainu paredzējusi es nebiju un beigas nāca ja ne gluži kā pārsteigums, tad vismaz kā oriģināls un samērā negaidīts risinājums gan.
Katrā ziņā es noteikti lasīšu arī pārējās sērijas grāmatas (trešo pat esmu jau iesākusi) un iesaku lasīt arī citiem fantastikas vai/un krimiķu cienītājiem.

Vērtējums:
9/10

Advertisements

Vita Nostra. Мари́на и Серге́й Дяче́нко

Mana apņemšanās cītīgi lasīt grāmatas krievu valodā krietni kliboja līdz brīdim, kad ķēros klāt ukraiņu fantāzijas grāmatai “Vita Nostra”. Ak, piepeši izrādījās, ka arī krievu valodā es varu lasīt savā ierastajā tempā, nevis trīsreiz lēnāk, un atklāju, ka arī ar grāmatu krievu valodā esmu spējīga aizrauties tā, lai negribētos grāmatu izlaist no rokām. Tas vieš cerības manos mēģinājumos ielauzīties literatūrā krievu valodā.

Šoreiz aprakstā nu nekādi neizsprukt bez maitekļiem, tāpēc teikšu uzreiz- ja ir vēlme lasīt tumšu, spēcīgu fantāzijas grāmatu ar lielisku un mēreni šizofrēnisku maģiju- nelasi tālāk šo aprakstu, bet ķeries uzreiz pie grāmatas.

Vienīgā problēma ar ķeršanos pie grāmatas varētu izrādīties valodas barjera- krieviski lasošajiem nekādu problēmu nebūs, bet par tulkojumu angļu valodā gan īpaši labas atsauksmes nav dzirdētas, par ko nav īpaši jābrīnās, jo uz angļu valodu šo grāmatu ir tulkojis kāds entuziasts, nevis profesionāls tulks. Pie kam, šķiet, ka angliskā versija nav īpaši viegli atrodama.

 

Sašas dzīvē nav nekā neparasta- Saša ir 16 gadus veca meitene, kas dzīvo kopā ar mammu un ir uzcītīga teicamniece. Un Sašai ne prātā nenāca, ka kārotais atvaļinājums pie jūras viņas dzīvi pārvērtīs absolūti neaptveramā murgā, no kura nav izejas.

Viss sākas ar to, ka Saša piepeši iestrēgst vienā dienā- katru rītu, kad viņa pamostas, ir 24. jūlijs un Sašai uzstājīgi seko noslēpumains vīrietis. Lai izkļūtu no laika cilpas, Sašai katru rītu precīzi pulksten 4 ir jāiet kailai peldēties jūrā un šī uzdevuma neizpildīšana draud ar nopietnām sekām, tomēr šis uzdevums ir tikai sākums šausmām, kas sagaida Sašu. Vēlāk atklājas, ka Saša ir uzņemta nevienam nezināma nomales ciematiņa mistiskā institūtā, kurā studentiem “māca” lietas, kuras paši studenti neizprot un kas pamazām pārveido studentus par… kaut ko.

 

Jāsaka uzreiz- Vita Nostra ir viena no labākajām grāmatām, ko esmu lasījusi šogad, un es noteikti pie tās atgriezīšos kādreiz, kad mana krievu valoda ļaus uztvert arī valodas nianses un nelaist garām detaļas, kas grāmatas padara tik pievilcīgas. Bet par spīti tam, ka smalkumus uztvert droši vien nespēju, šī grāmata mani absolūti apbūra.

Vita Nostra ir ļoti neparasta, tumša un spēcīga fantāzijas grāmata, kas būtībā atšķiras no jebkuras citas grāmatas, ko esmu lasījusi. Atšķirība gan lielā mērā droši vien meklējama faktā, ka parasti lasu rietumu literatūru un postpadomju fantāzijai/fantastikai pievērsusies īpaši neesmu, tomēr tas nemaina faktu, ka Vita Nostra citu grāmatu starpā izceļas ar ārkārtīgi interesantu un neparastu maģijas uzbūvi, kā arī krietni tumšāku darbības fonu, nekā pierasts. Sākumā šī grāmata varbūt šķiet samērā parasta, bet jo tālāk, jo dziļāki bezdibeņi paveras skatam un beigās no šīs grāmatas vispār vairs nav glābiņa.

Visneierastākais ir tas, ka ne lasītājs, ne grāmatas varoņi visas grāmatas laikā ne mazākajā mērā nesaprot, kas vispār notiek, bet šis nav gadījums, kad autori speciāli lasītāju vazā aiz deguna, šādu grāmatas izpildījumu pieprasa autoru radītā pasaule un maģija. Maģija šai grāmatā ir loti ticama un tās pirmais raksturlielums ir tas, ka to nekāda veidā nav iespējams izstāstīt cilvēku valodā, tā eksistē ārpus šādiem muļķīgiem ierobežojumiem, no kā arī izriet studentu un lasītāja turēšana neziņā. Un šī nav nekāda jaukā, sentimentālā maģija, kur jāpavicina ar zizli, jānoskaita pantiņš un viss notiek. O nē, Vita Nostra maģija ir neprātīgi bīstama un viena nepareiza darbība var beigties ar sevis sakropļošanu vai nogalināšanu, pie kam šī maģija maina cilvēku būtību, tā no jauna pārraksta cilvēkus viņu esamībā un tas nebūt nav patīkams process.

Un šai maģijai fonā ir niansēti un skaisti attēlota studentu ikdiena nebūt ne simpātiskā institūtā un kopmītnēs, viņu nemitīgās bailes un neizpratne par notiekošo, viņu nespēja pieņemt to, ka viņiem ir atņemta normāla dzīve.

Savukārt par pasaules uzbūvi jāsaka, ka tā ir mēreni šizofrēniska un brīžiem nepameta sajūta, ka šo grāmatu vajadzētu lasīt zem zāles. Katrā ziņā ideja par to, ka visa pasaule patiesībā ir valoda, kuru kopā satur gramatikas likumi un katrs cilvēks ir vārds, lielā mērā atgādina filozofiskas pārdomas, kurās varētu iegrimt kāds, kurš ir uzpīpējis kaut ko ļoti kvalitatīvu, un laikam jau tieši tāpēc es šo grāmatu tik ļoti dievināju- autori ir paņēmuši šizofrēnisku ideju, kas nepakļaujas cilvēku valodai, un ielikuši to lieliski sarakstītā grāmatā, kas neatstāj vienaldzīgu. Šarmē (un vienlaikus dzen izmisumā) arī autoru izvēle lasītājam visu līdz galam neatklāt- grāmatas beigās paliek pāris miljoni neatbildētu jautājumu un jo vairāk par šo grāmatu domā, jo vairāk jautājumu rodas.

 

Mani vispār sajūsmina tumšas un drūmas grāmatas un pie šīs grāmatas brīžiem gribējās sajūsmā spiegt, jo īpaši uz grāmatas beigām, kas sāk atklāties visa institūta, maģijas un pasaules būtība. Sajūsmināja arī Sašas izaugsme- ja sākumā viņa mani ārprātīgi kaitināja (kas, protams, ir kompliments autoriem) ar savu mūžīgo teicamnieces bezrakstura izturēšanos, tad uz beigām, kad maģija jau ir krietni Sašu izmainījusi, man viņa šķita pat mazliet simpātiska, katrā ziņā personiski saprotamāka vismaz.

Es īsti nezinu, ko lai vēl tādu pastāsta, lai pārliecinātu citus, ka šo grāmatu vajag lasīt, bet par to, ka šai grāmatai ir vērts pievērsties, es esmu īpaši pārliecināta. Noteikti patiks tumšas fantāzijas cienītājiem un tiem, kas meklē atelpu no jau visai pierastajiem sižetiem.

 

Citāti no grāmatas:

Perfekti par skolas diskotēkām.

Сашке казалось, что она идет по полутемному музею, где бсе статуи сошли с ума и полезли обниматця.”

Ето слишком серьезная тема, чтобы гожорить о ней без смеха.”

Vērtējums:

10/10


The Hunger Games trilogy. Suzanne Collins

Es ļoti ilgi domāju, ka Bada spēles lasīt negribu vispār, jo bija sajūta, ka no ažiotāžas par un ap Bada spēļu grāmatām un filmām jau zinu sižetu lielos vilcienos un bija radies iespaids, ka tas galīgi nav priekš manis. Bet tad es kaut kā ļāvos pierunāties uz šo pasākumu. Un ceļojumam vajadzēja lasāmvielu. Un e-grāmatu komplekts bija smieklīgi lēts. Nu neko, ņēmu un izlasīju.
Un tad atklājās, ka mans iespaids ir bijis visnotaļ maldīgs. Man visu laiku šķita, ka Katnisa varonīgi dodas uz spēlēm māsas vietā, iemīlas Pītā, viņi abi uzvar un tad viņi apprecas, un tas viss pasākums ir izstiepts uz trim grāmatām. Izrādījās, ka pareizs ir tikai pirmais punkts, bet tas nebūt nebija lielākais pārsteigums, kas mani sagaidīja, lasot šīs grāmatas. Galvenais pārsteigums bija tas, ka Bada spēles nav gluži tik sekls jauniešu mīlas romāniņš kā biju domājusi- gan sižeta, gan varoņu izstrāde krietni pārsniedza jelkādas manas ekspektācijas, nebiju gaidījusi no šīm grāmatām arī filozofisku piesitienu.

 

Par spīti patīkamajam pārsteigumam jāsaka gan, ka šī sērija joprojām nav nekāda izsmalcinātā literatūra, bet gan drīzāk būtu pielīdzināma popkornam- ir garšīgi, apstāties nevari, bet paēdis arī nebūsi. Tāda viegla izklaide brīžiem, kad vajag lasīt kaut ko ātru un aizraujošu. Es grāmatā (vienkāršības labad es Bada spēļu triloģiju lielākoties dēvēju par vienu grāmatu) iegrimu ļoti ātri un man bija žēl no tās atrauties par spīti tam, ka grāmatā bija vairākas lietas, kas man ārkārtīgi nepatika.
Pirmkārt, grāmatas valoda ir absolūti briesmīga un nebaudāma. Nu tik nebaudāma, ka grauj visu labo, kas būtu sakāms par šo grāmatu. Prasta, pliekana un neizteiksmīga valoda, kas lasītājam nespēj nodot nekādas emocijas.
Otrkārt, es tā arī nenoticēju pasaules uzbūvei. Ne specializētie rajoni, ne Spēļu pamatojums nešķita īpaši reāli. Es būtu spējusi noticēt tam, ka Spēles ir izdomājuši bagātie Kapitolijas iedzīvotāji izklaides pēc, bet ne spēlēm kā varas atgādinājumam.
Treškārt, nepamet sajūta, ka autore vismaz sākumā pārlieku vieglprātīgi uztver visu to, kas ar varoņiem notiek Spēlēs un pārāk maz pievēršas tā visa psiholoģiskajām sekām.
Ceturktārt, otrā grāmata bija nejēdzīgi iestiepta un garlaicīga, tur nenotiek gandrīz nekas nozīmīgs, savukārt autores literārais talants nepavelk grāmatu, kas nav tīri sižetā balstīta.
Mani mēreni kaitināja arī tas, cik neticami tuvredzīga ir Katnisa un tas, ka viņai nepiemīt empātija ne mazākajā mērā, bet tas īpaši neietekmēja manu skatījumu uz grāmatām kopumā- man vispār škiet negodīgi teikt, ka grāmata ir slikta tikai tāpēc, ka man personīgi nepatīk kāds varonis.

 

Tomēr grāmatai bija arī pozitīvie aspekti. Vispirms jau iepriecina tas, ka beidzot grāmatā ir spēcīga galvenā varone. Es zinu, ka daudzi Katnisu uzskata par vāju, jo būtībā viņa nepieņem nekādus lēmumus, viņu tikai bīda citi, tomēr es uzskatu, ka cilvēka spēks izpaužas dažādos veidos un Katnisai neapšaubāmi ir mugurkauls un viņa spēja izturēt visas tās šausmas, ko ar viņu iesāka.
Vēl mani iepriecināja samērā oriģināls klasiskā mīlas trīsstūra risinājums- šinī gadījumā ir gan spriedze, gan augstas likmes un nav jāklausās asarainās žēlabās par nespēju izlemt, kurš tad nu ir labāks.
Par spīti vājajam Spēļu pamatojumam man ārkārtīgi patika arī spēļu uzbūve- tas, kā šī grāmata hiperbolizē izklaides industriju un groteskā veidolā sakausē glamūru un šausmas, bija teju vai izcili. Katrā ziņā man loti patika grāmatu pamatideja, žēl tikai, ka autore šo ideju ir apbūvējusi ar lētām plastmasas konstrukcijām, kas nespēj noturēt pašas savu svaru.

 

No visas sērijas vismīļākā man viennozīmīgi ir trešā grāmata vairāku iemeslu dēļ.
Pirmkārt, autore beidzot ir pievērsusies Spēļu un Revolūcijas psiholoģiskajām sekām un izdarījusi to diezgan pārliecinoši. Man patika, ka Katnisa nav visur un vienmēr mirdzošā zvaigzne, kas atnāca izglābt pasauli, bet gan meitene, kuru izmantoja kā simbolu un pēc tam vairs nezina, kur viņu nobāzt, lai nemaisās pa kājām. Arī Pītas smadzeņu sačakarēšana bija patīkama atelpa pēc viņa blenšanas uz Katnisu mīlas aizmiglotām ačtelēm.
Otrkārt, man ļoti patīk autori, kuri visu pasauli nepadara melnbaltu. Tas, ka revolucionāri izrādījās nebūt ne balti un pūkaini, bet būtībā tādi paši shēmotāji kā Kapitolija varenie, bija absolūti lieliski un padarīja šo sēriju apmēram divas reizes labāku.
Treškārt, man ļoti, ļoti patika beigas- gan Katnisas izvēles, gan autores izvairīšanās no happily ever after bija lieliski.

 

Kopumā mans vērtējums par Bada spēļu triloģiju ir pozitīvāks nekā biju gaidījusi, bet joprojām nekas spīdošs. Otro un trešo grāmatu mierīgi varēja apvienot un krietni noīsināt un man kārtējo reizi bija žēl, ka interesantu un pat samērā oriģinālu sižetu ir uzrakstījis cilvēks, kura literārās dotības nogalina visu stāstu.
Tomēr par spīti milzīgajiem mīnusiem man sērija pat tīri labi patika, katrā ziņā es īpaši nenožēloju to, ka izlasīju šīs grāmatas. Filmas gan laikam netaisos skatīties, bet kas to lai zina.

Citāti no grāmatas:

I don`t think people in general are his sort of thing.”

But collective thinking is usually short-lived. We`re fickle, stupid beings with poor memories and a great gift for self-destruction.”

Vērtējums:
5/10


Mazie troļļi un lielie plūdi. Tūve Jansone

Es beidzot izlasīju pirmo Muminu grāmatu un tagad es zinu, kā ir iemīlēties no pirmā acu skatiena.
Es gan vienmēr esmu zinājusi, ka Mumini man noteikti patiks, bet kaut kādu neizskaidrojamu iemeslu dēļ nevienu Muminu grāmatu līdz šim lasījusi nebiju, bet nu nolēmu, ka šī muļķība ir jālabo, un esmu sākusi iepazīšanos ar Muminiem.


(Vispār internetos ir atrodamas daudzas Tūves Jansones bildes, bet šī mani kaut kā ļoti uzrunāja.)

“Mazie troļļi un lielie plūdi” nav visslavenākā Muminu grāmata, tomēr tieši šeit sākas brīnišķīgais piedzīvojums. Tūve Jansone šo grāmatu sarakstīja 1945. gadā, jo 2. Pasaules karš viņu bija padarījis depresīvu un viņa vēlējās radīt kaut ko naivu un tīru, kas autorei irbrīnišķīgi izdevies. Lai arī mūsdienās Tūvi Jansoni vairāk atpazīst kā rakstnieci, viņa pati sevi vienādā mērā uzskatīja par rakstnieci un mākslinieci- bez Muminiem viņa ir radījusi arī citu grāmatu ilustrācijas.

Man personīgi šķiet, ka autorei daudz tuvāka gan būs bijusi māksla, jo viņas Muminu zīmējumi ir neaprakstāmi brīnišķīgi- tik smalki un it kā bērnišķīgi, bet vienlaikus dziļi un aizkustinoši. Es laikam gan vairāk laika pavadīju pētot ilustrācijas, nekā lasot pašu tekstu un tieši zīmējumi ir tie, kas šo grāmatu padara maģisku.
Teksta šai grāmatiņā nav daudz un izlasīt to var stundas laikā, bet tas nekādā mērā nemazina šīs grāmatas pievilcību, lai arī, protams, man būtu gribējies šobrīnumaino piedzīvojumu pastiept garāku. Bet ir jau vēl pārējā Muminu sērija un visdrīzākajā laikā es noteikti ļaušos arī pārējo grāmatu valdzinājumam.

Noskaņas ziņā Muminus mazliet gribas salīdzināt ar Vinniju Pūku- tas pats gaišais vieglums un nevainība, lasot abas šīs grāmatas tā vien gribas smaidīt.
Un Tūve Jansone rada tik pievilcīgus tēlus! Tulpīte ar dzirksteļojošajiem, zilajiem matiem un Muminmamma, kurai, protams, negaršo šokolāde, ja tā ir pēdējā, kas sadalāma starp trollīti Muminu un Mazo dzīvnieciņu, un Mumintētis, kas dodas meklēt piedzīvojumus, bet galu galā ir vien tāds nelaimīgs trollītis Mumins, kas plūdu laikā sēž visaugstākajā kokā un gaida, kad viņu izglābs. Viņi visi ir tik pievilcīgi un viegli iemīļojami, ka grāmatas beigās ir grūti no viņiem šķirties.

Vai es jau teicu, cik ārprātīgi mani sajūsmināja šī grāmata?
Mumini gan jebkurā gadījumā ir klasika un nevienam bērnam šai platuma grādos nevajadzētu uzaugt, neiepazinušam Muminus vārdos un zīmējumos. Bet Spīgana jau tāds bērns vien ir. Un tagad Spīgana apmierināti murrā un nemaz nedomā atgriezties šinī realitātē, pārāk jau vilinoša tā Muminu pasaule.

Vērtējums:
10/10

P.S.- ar šo grāmatiņu ar milzu apmierinātību sejā no Grāmatu Bingo svītroju lauciņu “The first book by a favorite author”


Raganu atklājums. Debora Hārknesa

Vēl viena grāmata, kuru izdomāju lasīt, īpaši nepētot atsauksmes, tikai uzmetu acis anotācijai, secināju, ka ideja izklausās lieliska un galu galā es nespēju pretoties raganu grāmatām. Diemžēl ar šo grāmatu es atkal atklāju to, ka dažu autoru īpašais talants ir nevis rakstīt lieliskas grāmatas, bet gan izdomāt lieliskus stāstus un tad tos sabojāt ar briesmīgi uzrakstītu grāmatu. Tiesa gan, nebija jau tā, ka man šī grāmata pavisam riebtos, bet tā pilnīgi noteikti nebija baudāma un caur banālo klišeju un nevajadzīgi garo ikdienas aprakstu slānim izrakties cauri nemaz nebija viegli. Toties, kad to izdevās izdarīt, atklājās gana aizraujošs stāsts un interesanta pasaule, kas noteikti būtu pelnījusi labāku grāmatu. Brīdinu uzreiz, ka šeit būs sastopami daudzi spoileri.

Diāna Bišopa ir ragana, kas sev nosolījusies nekad neizmantot savas burvju spējas, tā vietā visu sasniedzot tā, kā to dara parasti cilvēki. Savu akadēmisko karjeru viņa ir izveidojusi spīdošu un nodarbojas viņa ar alķīmijas vēstures pētīšanu. Ierastā dzīve gan krietni izmainās, kad Diāna netīšām tiek klāt manuskriptam, kuru medī teju vai visi pasaules burvji, vampīri un dēmoni. Un it kā ar to vēl nepietiktu, Diāna iemīlas Metjū- pusotru tūkstoti gadu vecā vampīrā, kurš šobrīd nodarbojas ar to, ka pēta burvju DNS un pelēko vilku dzīvošanas paradumus.

Kad sāku lasīt, šķita, ka šī būs Daniela Stīla fantāzijas mērcē. Pēc tam šis pasākums sāka izskatīties pēc Krēslas pieaugušajiem tikai ar zinātni un kvalitatīvāku sižetu. Vēlāk atklājās, ka viss nav tik traki, kā sākumā likās un vispār man ir aizdomas, ka autore apzināti vai neapzināti (un es teiktu, ka apzināti) šo grāmatu ir sakompilējusi no neskaitāmām fantāzijas žanra grāmatām, kas itin nemaz nebūtu slikti un būtu pat asprātīgs paņēmiens oriģinālas grāmatas radīšanai, ja vien autorei būtu pieticis meistarības izvairīties no salkanās romantikas un bezjēdzīgajiem ģērbšanās aprakstiem. Arī grāmatas redaktors būtu varējis būt piekasīgāks un no šīs grāmatas mierīgi varēja izmēzt pārsimts lapaspuses. Man nekas nav iebilstams pret apjomīgiem romāniem, bet es patiešām nesaprotu, kāpēc man atkal un atkal ir jālasa tas, kā Diāna ģērbjas vai airē laivu, ja tas absolūti neko nedod sižeta attīstībai.
Un nemaz nesāksim runāt par klišeju apjomu, kas atrodams šinī grāmatā, īpaši jau attiecībā uz varoņiem. Nu, bet protams, ka šādā grāmatā galvenais vampīrs nevar būt nekāds cits kā vien garš, tumšmatains, bagāts, nepiedienīgi gudrs, pievilcīgs un vēl francūzis, kas neprātīgi iemīlas galvenajā varonē un neredz neko citu kā vien viņu. Un, protams, protams, galvenā varone ir kārtējā nevarīgā sievietīte, kas par vajadzīgāku uzskata slēpties aiz bērnības traumām, nevis beidzot kaut ko jēdzīgu iesākt ar savu dzīvi. Ak, un, protams, viņa nemaz neapjauš savu skaistumu un unikalitāti, un citi viņas vājumu uzskata par neaprakstāmu rakstura spēka izpausmi. Vļē. Man galvenie varoņi riebās kā vēl nekad. Var jau būt, ka kādam visa tā Diānas fanātiskā sargāšana no Metjū puses šķiet vecmodīgi romantiska, bet man tas viss šķita neizturami bērnišķīgi un kaitinoši. Ja kādam gribas gūt jautru ieskatu Diānas un Metjū attiecībās, iesaku izlasīt šo jauko dialogu: https://www.goodreads.com/review/show/167323929?book_show_action=true&page=1
Nākamā lieta, ko es nesaprotu- kas romantisko grāmatu autorēm ir pret seksu? Kāpēc apprecēties (līgavai to nemaz nezinot… ummm, okei) pēc dažu nedēļu pazīšanās, kuru sākumā galvenie varoņi viens otru teju vai ienīst, ir normāli, bet nodarboties ar seksu (pat pēc kāzām!) skaitās nepieņemami un nez kādā veidā seksa neesamība, par spīti abpusējai vēlmei, padara šīs attiecības neatkārtojami īpašas? Kaut kā man šis pasākums šķiet neaptverami ačgārns. Patiesībā gan man ir aizdomas, ka no seksa šiem nabadziņiem būs jāizvairās tik ilgi, kamēr autore sižetā varēs iebāzt viņu bērnu, jo ir pilnīgi skaidrs, ka bez bērniem šeit neiztiks.

Toties, kad beidzot grāmatā sāka kaut kas arī notikt (tas ir, bez vampīru jogas un Diānas ģērbšanās), grāmata kļuva krietni vien interesantāka un caur kaitinošo virskārtu varēja samanīt labu romānu, kuru negribas nolikt malā, jo sižets vijas samērā neparedzami, gribas arī ātrāk uzzināt visus tos Metjū noslēpumus un visu, kas saistīts ar noslēpumaino manuskriptu, kā arī atklāt Diānas raganas spējas kopā ar viņu. Uz beigām man sāka šķist, ka varbūt ir muļķīgi uz Diānu dusmoties par maģijas neizmantošanu, jo māte taču viņu nobūra, bet tas tomēr nemaina to, ka Diāna pati izvēlējās to neizmantot, neatkarīgi no tā, ka pie savam spējām visā pilnībā tikt nevarēja, pie kam neapzināti viņa maģiju tāpat izmantoja savā darbā, tā ka pat viņas attaisnojums par dzīvošanu kā cilvēkam īsti nestrādā.
Patīkami, ka šinī grāmatā beidzot tā mūžīgā aizliegtā mīlestība ir pamatota ar kaut ko sakarīgāku par divu dzimtu naidu, arī zinātnes un vēstures iepīšana bija veiksmīga. Pie kam, autores valoda ir laba un viņai piemīt spēja uzburt lasītāja acu priekšā dzīvas ainas, kas padarīja šo grāmatu vieglāk lasāmu un lika vēl vairāk nožēlot to, ka kāds nav no šīs grāmatas izmetis visas salkanās bezjēdzības.

Uz grāmatas pašām beigām beidzot radās arī sajūta, ka autore ir kārtīgi ierakstījusies grāmatā un beidzot zina, ko iesākt ar šo pasauli un tās varoņiem, kas bija patīkami. Laikam jau tieši grāmatas beigas mani pārliecināja par to, ka manī ir radusies gana pamatīga interese par šo stāstu un tā pasauli, lai es izlasītu arī nākamās daļas, kad tās tiks izdotas latviski. Pie kam, autores spējas dzīvi uzburt ainas solās izpausties pilnā krāšņumā, kad abi galvenie varoņi dzīvos 16. gadsimtā. Un vispār secināju arī, ka reizi pāris gados esmu spējīga izlasīt arī kaut ko lipīgi salkanāku, ja tikai apakšā ir jēdzīgs sižets un baudāma fantāzija.

Jāatzīst tomēr, ka kopumā grāmata bija vilšanās, ko jo īpaši pastiprināja tas, ka šai grāmatai piemīt potenciāls būt pat ļoti labai, bet tas viss noslīkst aiz banalitātēm un siekalainas tīksmināšanās par vienmēr ideālo Metjū.
Fantāzijas cienītājiem šo laikam ieteikt nespēju, bet romantiskās literatūras patērētājiem gan varētu patikt, jo īpaši tāpēc, ka šī grāmata kvalitātes ziņā ir krietni vien virs visa pārējā, ko esmu lasījusi Danielas Stīlas tipa romānos.

Citāti no grāmatas:

“Raganu asinis skan kā mūzika. Tās ir ka sirēnas, kas dzied jūrniekiem, vilinot viņu vadīt kuģi uz klintīm.”

“Cik man zināms, tikai divi emociju veidi gadu no gada liek pasaulei griezties. Viena no šīm emocijām ir bailes. Otra ir alkas.”

“Viņš nav francūzis, [..] taču to atsver izglītība.”

“Man vienmēr ir šķitis, ka jogai ir daudz kopīga ar maģiju.”

Vērtējums:
5/10

P.S.- ar šo grāmatu no grāmatu bingo svītroju lauciņu “A book with more than 500 pages”


Myth Conceptions. Robert Lynn Asprin

Turpinu klausīties savu iemīļoto mītu sēriju un jāsaka, ka tā kļūst tikai labāka.

Kad Skīvam piedāvā darbu kā galma burvim, Āzs nekavējoties piekrīt, jo katram muļķim zināms, ka tā ir silta, jauka vietiņa, kur nav jādara nekas cits, kā vien jāiekasē alga. Viņiem par nelaimi Skīvs šo darbu patiešām dabū un līdz ar darbu arī uzdevumu vienatnē cīnīties pret pasaulē lielāko armiju.

Jau pirmā sērijas grāmata man dikti patika, bet šī sajūsmina vēl vairāk. Šinī grāmatā ir dinamiskāks sižets, nekā pirmajā, arī atrisinājums ir visnotaļ asprātīgs un mani vienmēr ir ārkārtīgi iepriecinājis.
Redziet, nav jau tā, ka katra karavīra mūža sapnis būtu iet uz svešām vietām, dot citiem pa galvu un riskēt atrauties pašam. Daudzi ļoti labprāt sēdētu mājās un dzertu alu, bet kas jādara, tas jādara. Tomēr šoreiz situācijā iejaucas gremlins, par kuru neviens nekad nav īsti pārliecināts, ka ir to redzējis, un visu kara jautājumu atrisina necerēti pozitīvi un interesanti.
Patīkami arī, ka sērijas gaitā attīstās varoņi un viņu savstarpējās attiecības, Skīvs pamazām kļūst saprātīgāks par spīti katastrofālam dzīves pieredzes trūkumam un sāk pieņemt tīri labus lēmumus, savukārt Āzu ar viņa humora izjūtu vienkārši nevar nemīlēt.
Simpātiska ir Asprina spēja pasmieties par visām žanra klišejām un tās pārvērst humorpilnā stāstā, pa vidu iepinot pat vienu otru vēstures atsauci. Protams, ka Skīva salasītā komanda karam ir pilnīgi nejēgas, kas ir nekam nederīgi, bet pasaulē labākais cilvēkresursu izmantojums ļauj šo saujiņu karotāju pārvērst neticami spēcīgā aizsardzībā, ironizējot par milzīgu armiju nepieciešamību.

Interesanti arī, ka šo grāmatu mierīgi varētu lasīt atsevišķi no sērijas- lai arī patīkamāk, protams, ir sākt ar sērijas pirmo grāmatu, lasītājs pilnībā spēs saprast otro arī tad, ja pirmā nav lasīta.

Kā jau vienmēr, par garšīgām grāmatām kaut ko daudz un jēdzīgi uzrakstīt ir grūti, šo ir vienkārši jālasa un jābauda. Patiks tiem, kas ir daudz lasījuši fantāzijas darbus, un tiem, kas grib palasīties kaut ko mazliet Prečeta Diskzemei līdzīgu.

Vērtējums:
9/10


Tumšā puse. Sallija Grīna

Vēl nekad man nav bijis tik grūti noformulēt savu viedokli par kādu grāmatu kā šoreiz, bet par visu pēc kārtas.
Viss sākās ar to, ka grāmatas redaktore tika iebāzta būrī. Nu, vispār jau viss sākās vēl agrāk, bet mans sākums bija tieši redaktore būrī. Ko es ar viņu darīju tai būrī? Bildēju, protams, ko tad vēl es varētu iesākt ar cilvēku būrī.

Bārbala Simsone būrī. Foto: Spīgana

Bārbala Simsone būrī. Foto: Spīgana

Bārbala Simsone būrī. Foto: Spīgana

Bārbala Simsone būrī. Foto: Spīgana

Arī grāmatas sižets sākas ar zēnu, kas dzīvo būrī. Vēlāk lasītājs uzzina, ka zēnu būrī iebāzusi ir baltasiņu ragana, jo šis zēns- Neitans- ir pusasinis un viņa tēvs ir pasaulē slavenākais un ienīstākais melnasiņu burvis. Neitanam dzīvē ir tikai viens mērķis- pirmo reizi satikt tēvu, bet, lai to izdarītu, nākas karot ne tikai ar baltasiņiem, bet arī ar viņu Padomi.

Tas, ko es dabūju šinī grāmatā, bija absolūti negaidīti. Teorētiski un virspusēji šis ir jauniešu romāns par pusaudžu problēmām un pieaugšanu, pasniedzot to maģijas un vardarbības mērcē. Bet tas jau ir briesmīgi virspusēji. Patiesībā šis ir ļoti oriģināli atrisināts jau ierastais sižets un šinī grāmatā ir sastopamas vairākas lietas, ko līdz šim jauniešu literatūrā novērojusi nebiju.
Kā grāmatas galveno plusu jāatzīmē nenosakāmi labie un ļaunie spēki. No vienas puses baltasiņi ir baltasiņi un teorētiski ir tie, kuri jebkuru savu darbību veic ar pozitīvu motivāciju. No otras puses- viņu Padome lieliski iederētos Hitlera režīmā un spētu viņu pārsteigt ar vienu otru ideju, viņu vēlme atbrīvot pasauli no ļaunajiem melnasiņiem ir spēcīgāka par jelkādu veselo saprātu un empātiju. Nu, un tad ir melnasiņi, kuri ir agresīvi, nenovīdīgi un neizjūt absolūti nekādu cieņu pret radnieciskām saitēm. Un tīri tā, starp citu, viņi arī nogalina, īpaši nešķirojot vai nogalināmais objekts ir baltu asiņu vai melnu. Visas grāmatas laikā mani tā arī nepameta sajūta, ka baltasiņiem visvairāk grauž tieši ģimenes saišu neievērošana un vispār ir skaidrs, ka melnie nebūt nav tik melni, tikai pār pasauli valda baltie un melnajiem nekādas teikšanas pār pasauli nav, arī parastam burvim (vai lasītājam) ar melnajiem iepazīties pagaidām iespēju praktiski nav bijis, pat Neitans, kurš ir pa pusei balts, pa pusei melns, tā īsti nenojauš, kas viņā norisinās, kuras izpausmes piederīgas melnajiem un kuras baltajiem.
Uzslavas vērts ir arī varoņu rakstura dziļums un niansētība. Lai arī viss notiek no Neitana skatu punkta, vispusīgi tiek atklāti arī citi varoņi (protams, ja ir vēlme lasīt caur rindiņām un varoņu rīcības pārtulkot viņu raksturos). Pats Neitans gan ir viens kaitinošs, naivs un neattapīgs varonis un tieši tas ir šīs grāmatas lielākais pluss. Autore nav ļāvusies vilinājumam galveno varoni padarīt pievilcīgu, bet gan ir viņu attēlojusi atbilstoši viņa audzināšanai un dzīves apstākļiem. Galu galā- ko tad jūs gribējāt no pusaudža, kas neprot lasīt un kuru visu dzīvi ir vajājuši baltasiņu burvji, kurš visu dzīvi ir pavadījis izolēts no sabiedrības un vecmāmiņas aizsargāts? Ir tikai loģiski, ka viņš ir tieši tāds, kāds ir un par to visu cieņu autorei.
Jāsaka, ka autore ir radījusi bīstamu gadījumu- lasītājam nav viena varoņa vai vienas puses, kurai pieslieties, kurai just līdzi. Neitans ir pārāk kaitinošs, lai ar viņu gribētos identificēties. Baltasiņi ir slepkavnieciski fašisti un tie daži pievilcīgie baltie visu to varzu attaisnot lasītāja acīs nespēj. Savukārt melnasiņi ir slepkavas un morāles grāvēji, kuriem svarīgi ir vien viņi paši. Tomēr situācija nav tik bezcerīga kā šobrīd izklausās, jo ir spēcīga sajūta, ka turpmākajās triloģijas daļās melnasiņi tiks reabilitēti un viņiem ir visas cerības iekarot lasītāju simpātijas (nu kaut vai ar to, ka viņi ir daudzveidīgi un interesanti, pretstatā baltasiņu vienvirziena domāšanai).

Tiktāl ar šo grāmatu viss ir labi un absolūti brīnišķīgi, bet ir kāds grāmatas aspekts, kas man liedz teikt, ka man šī grāmata patika, un tā ir neparastā spīdzināšanas un mocīšanas koncentrācija šinī grāmatā. Man nekad nav bijuši iebildumi pret “melnām” grāmatām, tieši otrādi, es bieži tādas ar sajūsmu esmu lasījusi. Šeit prātā nāk Nika Keiva grāmata “un ēzelis ieraudzīja eņģeli”, ar kuru “Tumšo pusi” nedaudz gribas salīdzināt, lai arī tām nav nekā kopīga, ja neskaita vardarbības apjomus. Bet kāpēc ir tā, ka Keiva grāmata mani spēja sajūsmināt par spīti vieglam nelabumam, kas pavadīja tās lasīšanas procesu, savukārt par Tumšo pusi es neesmu spējīga priecāties, vien atzīt, ka tā ir laba grāmata ar potenciālu turpmākajās triloģijas daļās kļūt izcilai? Es pieļauju, ka atbilde slēpjas valodā un sižeta pasniegšanas veidā. Es esmu spējīga sajūsmināties par literāriem meistardarbiem un pievērt acis uz daudz zvērībām, ja vien autors būs spējis to pasniegt kā mākslas darbu, kā kaut ko, kas ir radies mēreni slimā iztēlē murgu rezultātā un pārvērsts šķebinoši fascinējošā mākslā. Savukārt tas, ko es nespēju piedot Tumšajai pusei, ir nepārprotamā realitātes klātbūtne. Ne mirkli neradās sajūta, ka autore šo stāstu ir izvilkusi no savas iztēles, autore ne mirkli neatstāj vietu ilūzijai, ka šī nav realitāte. Pārāk spēcīga veidojās arī paralēle ar melnādaino apspiešanu un paverdzināšanu, ar rasismu, ar eigēniku tās traģiskākajā izpausmē. Tas, ko es īsti nespēju šai grāmatai piedot ir fakts, ka tā katrā lapaspusē mani pārliecināja, ka viss, kas aprakstīts šeit, var notikt un ir noticis reālajā pasaulē, šī grāmata neļauj šaubīties par cilvēka necilvēcību un spēju ideoloģijas vārdā veikt prātam neaptveramas lietas un pakļaut jebkuru cilvēku mocībām tikai tāpēc, ka viņš neatbilst oficiālajai propagandai. Pie kam, ja tradicionāli drūmās, ciniskās un nihilistiskās grāmatas tomēr runā par atsevišķiem indivīdiem un viņu zvērības lasītājs spēj norakstīt ir psiholoģiskām pataloģijām, tādējādi padarot tās par ekstrēmiem izņēmuma gadījumiem, šī grāmata runā par veselu cilvēku grupu, kas aptver milzīgu cilvēces daļu, neatļaujot lasītājam pat vājo mierinājumu, ka tie jau ir tikai īpaši gadījumi, tā vietā norādot, ka pēc būtības uz necilvēcību ir spējīgi teju vai visi.

Rezultāts ir tāds, ka es spēju pateikt tikai to, ka šī ir laba, oriģināla grāmata, kurā ir jūtams autores potenciāls, tā pat mani aizrāva un radīja vēlmi zināt, kas notiks tālāk, bet tā nespēja man iepatikties. Šī grāmata mani ir atstājusi pilnīgā neizpratnē- kā ir iespējams tas, ka man šī grāmata ir tik ārkārtīgi nepatīkama, tomēr es nespēju to nolikt malā un ir skaidrs, ka es lasīšu arī pārējās triloģijas daļas? Šī grāmata uzdod ļoti nepatīkamu jautājumu par cilvēku aizraušanos ar visu šausmīgo un vardarbības pievilcību, un es patiešām negribu uz šo jautājumu atbildēt.

Grāmatai dodu divus vērtējumus- emocionālo un literāro jeb “objektīvo”.
Emocionāli:
2/10
Literāri:
8/10

P.S.- ar šo grāmatu iekš grāmatu bingo svītroju lauciņu “A book published this year”.


Another Fine Myth. Robert Lynn Asprin

Man šķiet diezgan dīvaini tas, ka bērnībā es labprāt lasīju dažādas fantāzijas grāmatas, bet pusaudža gados kaut kā pārstāju to darīt, lai arī tagad ir skaidrs, ka man tās patīk un būtu patikušas arī tad. Iespējams, tas skaidrojams ar to, ka manā ģimenē pirms tam neviens nopietnu fantastiku nelasīja, arī fantāzijas klasika mājās atrodama nebija.
Toties nez no kurienes mājās bija uzradušās divas pirmās Asprina mītu grāmatas, par kurām es ārkārtīgi sajūsminājos. Kad ne tik sen uzzināju, ka šinī sērijā patiesībā ir 19, nevis divas grāmatas, secināju, ka vajadzētu pārlasīt pirmās divas un izlasīt visas atlikušās. Un nu ar audiogrāmatu palīdzību beidzot arī esmu ķērusies klāt šim episkajam uzdevumam.

Skīvs bija Garkina māceklis un savas dienas vadīja, nopūloties ar prāta palīdzību vien aizdedzināt sveci. Viss gan nopietni mainās brīdī, kad Garkins tiek nogalināts un Skīvs kļūst par „dēmona” Āza mācekli, kura izskats kļūst tikai biedējošāks brīdī, kad Āzs mēģina mierinoši uzsmaidīt. Un nu Skīvs ar savu jauno skolotāju dodas atriebt Garkina nāvi un beidzot iemācīties kārtīgu maģiju.

Šī ir viena no ļoti retajām grāmatām, ko esmu lasījusi pirms vairākiem gadiem, bet joprojām atcerējos pat ļoti smalkās detaļās. Man tā gadās ļoti reti, kas vien jau liecina par to, cik ļoti man šī grāmata ir patikusi.
Un ir jau arī kam patikt. Šī ir smieklīga un asprātīga grāmata ar pasauli, kura galvenokārt balstās uz pieņēmumu par to, ka viduslaikiem atbilstošie stereotipi par garu pasauli, elli un mītiskām parādībām ir patiesi. Vienīgi patiesi izrādās tikai virspusējie fakti, šo parādību skaidrojumi ir krietni vien atšķirīgi no cilvēku uzskatiem un lielākoties šie skaidrojumi ir krietni vien humorpilni. Piemēram, dēmoni vienkārši ir burvji no citām dimensijām, bet katras dimensijas iedzīvotāji izskatās savādāk. Un, piemēram, sātani nāk no Saturna, izskatās pēc īstiem elles iemiesojumiem un pārdos jums jūsu pašu ādu un jūs uzskatīsiet, ka esat ticis pie laba darījuma.
Šeit jāpiebilst, ka latviskais tulkojums ir bijis visnotaļ veiksmīgs, arī citu dimensiju vārdi ir veiksmīgi latviskoti (piemēram, angliskajā versijā ir devils from Devi, kas latviski pārtapis par sātaniem no Saturna).
Arī galvenie varoņi ir visnotaļ simpātiski. Mans mīļākais varonis, protams, ir mūžīgi rūcošais perver… ummm… perfekts Āzs no Perv, kura dzīves filozofiju un humora izjūtu ir grūti pārspēt. Bet mēreni naivais Skīvs, kurš no pasaules neko nav redzējis, un viņa pūķis Glīps ir ne mazāk pievilcīgi varoņi.

Šī ir tāda viegla, izklaidējoša grāmata, ko viegli izlasīt vienā paņēmienā un kas spēj no sirds izsmīdināt. Lai arī šīm grāmatām nepiemīt Prečeta Diskzemes filozofiskais dziļums, tomēr pasaule kaut kādā mērā atgādina tieši Diskzemi, arī vieglais stils un humors ir diezgan līdzīgs.

Vērtējums:
9/10


Rendezvous with Rama. Arthur C. Clarke

Lai arī pēdējo divu gadu laikā esmu nopietnāk pievērsusies fantāzijas un fantastikas lasīšanai, tādu īsti zinātnisko fantastiku tomēr lasīt sanāk samērā reti, tāpēc jo lielāks ir prieks, kad gadās izlasīt kādu zinātniskās fantastikas grāmatu, kas patiesi aizrauj un sajūsmina.

2130. gads, cilvēki jau sen kā vairs neapdzīvo tikai Zemi, bet ir kolonizējuši arī vairākas citas planētas. Nopietna uzmanība tiek pievērsta meteorītiem, tie tiek uzmanīti, lai atkal kaut ko neiznīcinātu, un tieši šādā veidā tiek atklāta Rama. Sākumā šķiet, ka tas ir parasts meteorīts, nekā ievērības cienīga, bet ātri atklājas, ka tā vis nav- Rama patiesībā ir iespaidīgs kosmosa kuģis, ko būvējusi mums nezināma civilizācija. Uz Ramu tiek nosūtīta izpētes komanda, bet diemžēl viņu laiks ir ierobežots, jo jau pavisam drīz Rama pārāk pietuvosies saulei.

Šī ir otrā Klārka grāmata, ko lasu un jāsāk secināt, ka man ārkārtīgi patīk viņa stils- vispirms lasītājs tiek iepazīstināts ar jauno pasauli un tās uzbūvi, tiek iezīmētas centrālā notikuma vadlīnijas un tikai tad stāstā sāk darboties reāli varoņi. Jūtos pat mēreni pārsteigta par to, cik ļoti man patīk šāda stāstu uzbūve, jo parasti man grāmatās galvenais ir varoņi, bet Klārka grāmatās varoņi spēlē tikai otršķirīgu lomu, galvenais ir pasaule un romāna centrālais notikums.
Un pasauļu būvēšana Klārkam patiešām padodas, man grāmatas beigās bija žēl šķirties no Ramas, gribējās tur padzīvoties vēl, uzzināt ko vairāk par to svešo civilizāciju un viņu mērķiem, gaidīju arī atbildi uz jautājumu, vai kosmosa kuģa civilizācija patiešām ir izmirusi vai tomēr tikai nogaida brīdi, kad atkal turpināt savas dzīves. Uz šiem un tamlīdzīgiem jautājumiem lasītājs gan atbildi tā arī nesaņem, jo līdz ar izpētes komandu Ramu nākas pamest un cilvēce tā arī nesaņem atbildes par reālajiem kosmosa kuģa mērķiem un uzbūves principiem. Žēl, protams, bet stāstā tas iederas perfekti un piešķir papildus ticamību visam šim pasākumam.
Grāmatai cauri vijas sajūsma par jauno pasauli, vēlme to izpētīt līdz pēdējam sīkumam un lasītājs tiek aizrauts līdzi šinī vienreizējā pētījumā, kas nespēj atstāt vienaldzīgu. Īsta medusmaize kādam, kas ar sajūsmu izpēta jaunas pasaules.
Un lai arī Klārks ir uzbūvējis tehniski ļoti pārdomātu pasauli, kas atbilst visiem fizikas likumiem un kurai par mani gudrāki cilvēki īsti neatrod kur piekasīties, stāsts nav pārlieku pieblīvēts ar tehniskām un zinātniskām detaļām, kas varētu nogurdināt lasītāju, kura zināšanas šajos jautājumos ir ierobežotas (kā man). Stāsts raiti rit uz priekšu un nenomoka ar bezgalīgiem tehniskiem aprakstiem.

Rendezvouz with Rama ir brīnišķīga ar jauku humoru piesātināta grāmata, kas aizrauj un rada vēlmi uz Ramu doties pašam, nevis tikai lasīt par to.

Citāti no grāmatas:

“He had a suspicion of plausible answers; they were so often wrong.”

“In these latter days, knighthood was an honor few Englishmen escaped.”

“Yes, it made sense, and was so absurdly simple that it would take a genius to think of it. And, perhaps, someone who did not expect to do it himself.”

Vērtējums:
10/10

P.S.- ar šo grāmatu no grāmatu bingo izsvītroju lauciņu “A book your friend loves”.


Rakstu vācēja ceļš. Jānis Valks

Šī ir kārtēja grāmata, ko paņēmu lasīt, vispār neizlasot ne grāmatas anotāciju, ne kādu atsauksmi (nu labi, atsauksme pagaidām ir tikai viena- no Asmodeus). Pavilkos uz to, ka šis ir latviešu fantāzijas darbs, grāmatas nosaukums un vāks ieintriģēja un bildes, kur pats autors pozējis kā galvenais varonis ar dikti patika.

Pēc 8000 gadiem Zeme izskatīsies pavisam savādāka- atomkarš no zemes virsas noslaucījis gandrīz visu civilizāciju, dažādu dabas katastrofu ietekmē ir mainījušies kontinenti un arī politiskā situācija ir pavisam citādāka.
Dažādās Zemes vietās civilizācija nu attīstās atšķirīgos tempos un eksistē gan primitīvas mednieku ciltis, kurām pat rakstības vēl nav, gan attīstītas valstis ar dzelzceļu un elektrību.
Tago ir rakstu vācējs no lielas impērijas, kura par savu galveno mērķi ir izvirzījusi vākt zināšanas no visas pasaules un tad nobāzt tās lielā bibliotēkā, lai bremzētu progresu, paliekot apmēram viduslaiku attīstības līmenī.

Pirmām kārtām gribas slavēt autora izveidoto pasauli- viss ir sīki un smalki izdomāts, arī ideja oriģināla un Tago ceļojuma laikā pasaule atklājas diezgan niansēti. Un pasaule ir patiešām interesanta- ir gan slepenie ordeņi, gan tehnoloģijas, gan interesantas politiskās ideoloģijas. Pat lidojošas pilsētas šeit ir sastopamas. Vienīgi varētu piekrist Asmodeus, ka grāmatā krietni prasījās pēc kartes, un šķiet, ka šoreiz tā nemaz nebūtu bijusi tik milzīga problēma- pats autors pēcvārdā raksta, ka grāmatu radot, esot spēlējies ar atlantu un kontinentus bīdījis turpu šurpu un radījis jauno karti. Varēja jau ar lasītājiem ar padalīties. Un vēl autors varētu ar mūsu zemes gudrajiem padalīties portālu tehnoloģijas noslēpumos, mums noderētu.
Galvenais varonis ar tāds visnotaļ simpātisks- nav nekāds svētais gars, sava uzdevuma vārdā darīs teju jebko un ja kāds nu pagalam pa kājām maisīsies, nepakautrēsies arī novākt no ceļa. Bet vispār gudrs, aizrautīgs cilvēks, kuru interesē pasaule, arī ar problēmām un šķēršļiem visnotaļ efektīvi tiek galā. Starp citu, man ļoti patika tas, ka pasaulē atklājas jauni un jauni brīnumi pat tik mācītam vīram kā Tago un grāmatā bija ļoti veiksmīgi aprakstīts cilvēka domu gājiens un tas, kā cilvēks vispār risina problēmas, man jau patīk grāmatas, kurās uzmanība pievērsta šādiem jautājumiem. Bet mans galvenais iespaids par Tago bija- nu, tāds varētu būt pieaudzis Kvouts (no “Vēja vārda”). Mācībās tikpat izcils, ar problēmām tikpat asprātīgi tiek galā un ir tikpat bezjēdzīgs attiecībā uz sievietēm, arī dzīves uzskati apmēram tādi, kādi varētu būt Kvoutam pēc 25 gadiem. Ar to vien man Tago šķiet pievilcīgs, jo Kvoutā jau biju līdz ausīm samīlējusies.

Grāmata izvirza ārkārtīgi interesantu jautājumu- vai cilvēki vispār ir spējīgi dabīgā gaitā attīstīties, beigās neiznīcinot paši sevi? Biedējošs jautājums, uz kuru grāmata piedāvā biedējošu atbildi un dara to visnotaļ aizraujošā veidā. Interesanti arī, ka Tago būtībā savā dzīvē iziet cauri visiem cilvēces attīstības posmiem- piedzimis mednieku ciltī, nonācis impērijā kā vergs, ar savu talantu un spējām mācīties pacēlies līdz augsti mācīta vīra statusam un vēlāk nonāk augsti attīstītā zemē. Autoram izdevusies ļoti simpātiska paralēle un šoreiz caur galveno varoni un viņa piedzīvojumiem atklāta visa pasaule.

Vienīgais, kas šinī grāmatā man raisīja pamatīgus iebildumus, ir autora rakstīšanas stils. Tik episkam ceļojumam tik fantastiskā pasaulē būtu piedienējusi teiksmaināka un poētiskāka valoda. Var jau būt, ka autors ar nolūku ir romānu sarakstījis tik ikdienišķā un vienkāršotā valodā, bet šai grāmatai tā vienkārši nepiestāv un šī pretruna starp brīnumaino pasauli, episko ceļojumu un paprasto valodu mēreni grāva manu spēju patiešām izbaudīt šo grāmatu, jutos tā, it kā man būtu laupīta daļa stāsta.

Bet vispār jau stāsts ir patiešām interesants un izlasījās pavisam ātri, arī pasaule visnotaļ simpātiska. Patiesībā šī grāmata mani vilināt vilināja doties kādā ceļojumā un brīžiem jau bija pagalam grūti nosēdēt mājās, lasot grāmatu.
Domāju, ka patiks episko ceļojumu cienītājiem un fantāzijas/fantastikas sakausējumu mīļotājiem, bet vispār šī grāmata varētu iet pie sirds arī tiem, kas ar fantāzijas grāmatām īpaši neaizraujas, jo šeit tā fantāzijas daļa ir samērā “maiga”, bez milzum daudz pārdabiskām būtnēm, arī maģija nemaz tik lielu lomu šeit nespēlē.

Vērtējums:
7/10

P.S.- ar šo grāmatu no grāmatu bingo izsvītroju brīvo lauciņu, ko sev biju pārdēvējusi par “A book about books”.


%d bloggers like this: