Category Archives: Quotes

tu ej uz vientulību ar manu parakstu uz maigās baltās ādas

Šodien par godu twitter dzejas dienai- mans `mīļākais` Elsberga dzejolis.

es klusi rādīšu – tu aizej tur pa ceļu
tu vientulīga ej starp diviem sniega klajiem
es rādīšu kā es no peļķes smeļu
un sniega ūdeni pie karstās pieres ceļu
kā mana seja raud par vārdiem vienīgajiem

cik daudz ir šoziem nāves pelēkajā gaisā
cik ātri pakāries ir maigais rietumvējš
un tavas drēbes tavas acis skaistās
kā pelni rūsgani pār mitro sniegu kaisās
un pār šo muļķīti kas kaukdams grāvī sēž

viņš piecelsies un noskrāpēs tos dubļus
(vairs viņu neredzēs pie kādas kājām klūpam)
ar ledu noskrāpēs tos ārstējošos dubļus
un resnai bufetniecei atdos piecus rubļus
un uzpīpēs un runāsies ar žūpām

es klusi rādīšu – tu ej uz vientulību
ar manu parakstu uz maigās baltās ādas
ar cigareti raksta nebūtību
ar sniega piku raksta mīlestību
ar lūpām raksta atvadas uz ādas

/Klāvs Elsbergs/

Advertisements

Archija superkonkurss

Par @archijs konkursu lasi šeit: http://archija.info/index.php/2011/10/28/3047 tikmēr es padalos ar savu jauno mūzikas projektu.

 

Esmu Catharine Parr Trall (un velns viņu zina, kā manu vārdu izrunā tai jūsu jocīgajā valodā), man riebjas, ja kāds mēģina nozagt manus panākumus, tāpēc spēlēju viena, esmu cilvēks-orķestris. Dziesmas rakstu un izpildu psihodēliskā roka stilā, tas nav nekas tāds, kas Tev, cilvēk prastais, būtu jāsaprot, manas dziesmas ir mana privilēģija.
Katra mana dziesma ir balstīta uz kādu no populārajām pasakām, iedvesmu smeļos no Jefferson Airplane dziesmas White Rabbit http://www.youtube.com/watch?v=WANNqr-vcx0
No lielās mūzikas grasos aiziet, kad izbeigsies pasakas, par kurām rakstīt. Vai arī, ja trīs-ausu divgalvainie kentauri man vēlreiz piedāvās doties viņiem līdzi, šoreiz neatteikšu, lai kāds arī nebūtu viņu galamēŗkis un mežonīgas viņu orģijas.
Es no sirds ticu, ka esmu leģendārās rakstnieces Catharine Parr Trall reinkarnācija, tāpēc arī šai dzīvē esmu pieņēmusi viņas/manu vārdu (vecākiem prātiņš bija par īsu, lai līdz tam aizdomātos, nabaga cilvēki…). Manu biogrāfiju Tu, draudziņ, vari izlasīt šeit:http://en.wikipedia.org/wiki/Catharine_Parr_Traill
Un šinī leģendārajā brīdī es cilvēcei dodu neatkārtojamu iespēju noklausīties manu pirmo albumu “you should follow that.”, kurā iekļautas tādas dziesmas kā “Karlson on the Roof flys high”, “Doctor Dolittle and his sweet, little animals”, “Mary Poppins, umbrella, window”, “Winnie-the-Pooh is stuffed” kā arī daudz citus šedevrus.

Peace un lai miermīlīgais elfs ir ar jums visās jūsu dzīves gaitās.


Klāvs par draugiem

es neatsakos no draugiem
arī tad ja tie dzer

es neatsakos no gaismas
arī tad ja tās nav

es atceros būdas tumsā
līķbālos aveņu stiebrus
tie noteikti ilgojās saules

es negribu nodot biedrus
ko dzīve ir izdzērusi
sausus kā vītušus ziedus

/K. Elsbergs/


Desmit kapeikas vēl ķešā, tās priekš nāves jānodzer.

Šovakar pārmaiņas pēc Veidenbaums.

Domāju es domas dziļas,
Kādēļ laime mani nīd;
Viss, ko daru, viss man viļas,
Visās vietās kāja slīd.

Cita nav nekāda darba,
Nauda kā no gaisa birst;
Man ir dzīve sūra, skarba,
Jābadojas, kamēr mirst.

Nav pie dvēseles ne graša,
Prasi kādam, – kas tev dos?
Labāk vienreiz nāve aša
Nekā dzīve nabagos.

Ezers lejā spīd netāli,
Iekšā danco, dzied un smej,
Un caur apgaismotu logu
Redzu, – alu glāzēs lej.

Vai tad es jau gluži bešā?
roka ātri svārkos ķer –
Desmit kapeikas vēl ķešā,
Tās priekš nāves jānodzer.

Steidzos iekšā, vienu glāzi
iesviežu, vēļ vienu, vēl…
un ar katru alus lāsi
Paliek dzīvības man žēl.

Atliks miršanu uz rītu,
Šodien vēlu staigāt turp.
Krodzniek, dosi vēl uz krītu?
– Došu. – Duci alus šurp!


jūsu māksla ir kuce

pirkstgaliem aizdegoties
neveiklie vārdi iet bojā

Klāva vakars


Dzīve ir skarba.

jo viņa ir viltīga… slēpjas un pielavās… un tad… tad, kad taureņi dejo savu, it kā, pirmo valsi… tad pielavās… klusi iečukst ausī “viss ir labi, mazā, viss ir skaisti…” un lēnām čukstot turpina iedziļināt nazi caur muguras muskuļiem… kā caur sviestu… un tad nejauši vai jauši, tik vien viņai zināms, pārrauj skriemeļu savienojumu un muguras nervu… tāda nu viņa mums ir… smaidoša un jauka kuce… 🙂

tu neredzi to, ar ko tā pārrauj to nervu… ar tādu smuki brutāli nolauztu zobena asmeni… bet tā jauki lēnām – nomierinot… tā, ka pat nejūt…

© Vylcāna jaunskungs


Dzejolis.

Es atradu dzejoli. Klāva dejoli.
Man šodien pateica tādu frāzi, par kuru mazliet pasmaidīju, pasmīnēju, bet zināju, ka tā ir patiesība, tāda frāze, kuru tagad vēl nevaru aizmirst.

es nesos pa pelēko šoseju
itin kā bēgtu no kāda

aiz mašīnas neganti plivinās
pār acīm nomaukta āda

kam es to būtu novilcis
zvēram vai cilvēkam

ko lai es tagad daru
kam lai es piesakos kam

visi mēs esam cilvēki
visādi dzīvē gadās

no kurienes tādas šausmas
kur tāda āda radās

ko lai es tagad daru
kā lai es apstājos

kā lai to ādu dabūju nost
kā lai es nositos

Bet nē, es neapstāšos, es negribu apstāties, es neapstāšos.


Мы разбиваемся

es klusi rādīšu- tu ej uz vientulību
ar manu parakstu uz maigās baltās ādas
ar cigareti raksta nebūtību
ar sniega piku raksta mīlestību
ar lūpām raksta atvadas uz ādas

/Klāvs/

Man saka- es spēlējoties ar cilvēkiem.
Nu ja, es nenoliedzu.
Kaut kā tas vienmēr ietekmē arī mani.
Es sasniedzu mērķi, es zinu, ka bija tā vērts, bet manī ir tukšums. Pagaidām.

Un neviens jau nesolīja, ka tas būs viegli- dzīvot.


Šodien

Cik var cilvēks. Ilgi iet.
Cik var muti. Turēt ciet.
Tas ir viss.
Tā man šķiet.

bet man var sāpēt
un man sāp.
Visums, sirds un tāpat.

Klāvs


Smilšu pilis

No smiltīm vaļņus būvējām
Kā naivi bērni mēs
Uz augšu vien. Un cerējām-
Tie bangas aizturēs.

/No “Cilvēks, kurš bija ceturtdiena” Gilberts Kīts Čestertons/


%d bloggers like this: