Category Archives: Little precious moments of life

Ievārījums un brīnumi. Andris Pētersons

Tā ir sanācis, ka es ļoti maz lasu latviešu literatūru. Gan tāpēc, ka īsti neesmu uzķērusi, kas ir labs no mūsdienu latviešu literatūras, gan tāpēc, ka pārāk bieži ir sanācis uzdurties grāmatām, kas ne tuvu nav manā gaumē. Bet gribētos tomēr un neticās arī, ka no latviešu literatūras ir tik maz baudāmu gabalu.
Un tad pie manis nonāca Atēnas gana nesen izdotā grāmata „Ievārījums un brīnumi”, kas uzskatāmi parādīja, ka ir mums labi un lasāmi gabali, ir.

Grāmata sastāv no literārām miniatūrām, lielākā daļa no tām- ar vieglu humora piesitienu. Noprotams, ka vismaz daļa vai varbūt pat visi ir autobiogrāfiski. Un praktiski visi stāstiņi arī ir tādi, kuros es itin viegli varētu iedomāties sevi vai kādu citu savu paziņu, viss ir tā kā dzīvē.
Īpaši pie sirds man gāja neparastais skatījums uz pasaku par Ansīti un Grietiņu, kā arī stāsts par grāmatām, kas ir bezgala skaists un liks aizkustinājumā ietrīcēties jebkurai grāmatmīļa sirdij. Šo divu stāstu dēļ vien bija vērts grāmatu lasīt.

Grāmatā kopumā visvairāk laikam pievilka vienkāršība, lasi to grāmatu un domā, ka tikpat labi to visu kāds varētu vakarā pie alus kausa stāstīt, nekas nav pārāk samākslots vai neticams, tikai tādas dzīves krāsainākās epizodes. Un valoda arī atbilstoša- nu tieši tā taču cilvēki dzīvē arī runā.
Pavīd arī pa filozofiskai domai un dzīves apcerējumam, šī nav grāmata tikai iesmaidīšanai par amizantām situācijām, bet arī padomāšanai par dzīves līkločiem.

Es ļoti priecājos, ka man ieteica šo grāmatu izlasīt un iesaku arī citiem, īpaši patiks tiem, kuriem iet pie sirds grāmatas „iz dzīves”. Un izlasīsies arī gana ātri.

Vērtējums
8/10

Advertisements

Grāmatas, fotogrāfijas, Spīgana.

Kādreiz man bieži jautāja, ko es daru bez fotografēšanas un es atbildēju- lasu. Tagad man jautā, ko vēl es daru bez lasīšanas un es atbildu- fotografēju. Ko Tu fotografē? Sevi.
Tie paši jautājumi, tās pašas atbildes, tikai akcenti citi.
Nu tad lūk, viena apmēram 2.5 gadus veca bilde, kas sevī iekļauj visu, ko es daru- es lasu un es bildēju pašportretus. Starp citu, ceļojot biju sākusi taisīt sēriju par tēmu “Es te biju…. ar grāmatu”. Pašportreti pie visām tām vietām, ko aizbraucu apskatīt. Bet to domu es atmetu pēc pusotras nedēļas- gan apnika, gan ideja sāka šķist stulba, gan fiziski pagrūti izpildīt, tā nu vienīgais publicētais pašportrets ar lasošu Spīganu ir un paliek šis.
Nereti man par šo bildi teica, ka briesmīgi samocīta esot, jo neviens normāls cilvēks tā nelasa grāmatu. Gan taisnība, gan ne. Jā, nu nesēdēju jau ikdienā es toreiz tai sasodīti aukstajā dzīvoklī uz grīdas, lasot grāmatu, bet, kad gribējās bildi, nosēdos kameras priekšā un lasīju, un lasīju tik ilgi, kamēr gandrīz aizmirsās, ka kamera tur stāv, tā ka nav jau nemaz tik nedabīga tā bilde, kā varbūt varētu šķist. Lasīju, starp citu, Geimena “Coraline & other stories”.

Tādas, lūk, Spīganas, grāmatu un fotogrāfiju savstarpējās attiecības.


Vasaras laiks, ziemas laiks

Ja vien es nebūtu sev svēti nosolījusies neiesaistīties derībās, es tagad būtu ar mieru saderēt, ka tie, kas joprojām čīkst par to, ka sakarā ar pāreju uz ziemas laiku tagad vakari gari un tumši un kas par to, ja rīti gaiši, bet piecelties jau nevar šā vai tā, ir tie paši, kas pie pārejas uz vasaras laiku spēra ārā frāzes apmēram tādas, kā “pusnaktī gaišs? Ha! Es arī varu pagriezt pulksteni tā, lai 2 naktī būtu gaišs!”

Gaišs pusnaktī? A bet lieliski! Vēlās nakts pastaigas piemājas parkā vai romantiskā nakts pastaiga! Vakarā ir pārāk gaišs, lai aizmigtu? Neguli! Vai iegādājies melnus aizkarus. Saule lec 4 no rīta? Burvīgi! Ar saullēktu nāc mājās no velns-viņ-vien-zin-kurienes, vērojot, kā pamazām izgaismojas pilsēta. Vai neej gulēt un sagaidi saullēktu, sēžot uz palodzes. #vasara

Jau 4 pēcpusdienā ir tumšs? Satriecoši! Sagaidi pieklājīgu sniegu, savelc mugurā vis-vis-vis-vissiltākās drēbes un ej pagulēt sniegā pie jūras, skatoties zvaigznēs, un būsi izdarījis burvīgu lietu, ko atcerēties. Pagājušogad šito joku nostrādāju Baltajā kāpā (ap pusnakti, protams ka), šogad vēl domāju, par piemērotāko lokācijas vietu.
Ziema ir pārāk auksta un vispār nekam nederīgs gadalaiks? Palien zem segas ar lielisku grāmatu (šo pasniedz karstu, pēc garšas pievienojas karstvīnu, mandarīnus vai grauzdētas mandeles). Grāmatas nav stilīgi? Tu esi stulbs un nekāda laika nepārgriešana Tev nelīdzēs.

Čīkstuļi jūs esat, iesūnojuši čīkstuļi!

Ko es ar to gribēju teikt? To, ka es esmu forša un nesūdzos par laikapstākļiem un lietām, kuras nevaru mainīt!
Oh, wait…..


Foto: Kārlis Ratkēvičs; modele: Spīgana


Vakara smalkās kaites

Un tad pēkšņi hops- vakars pārvēršas par pilnīgi nelietojamu lielumu un Tu vairs nevari iekārtoties pats savā ādā, un gaiss vairs negaršo, kā vajadzētu, un tas pelēkais pleķis tur uz sienas nebija, kad pēdējoreiz izgāji no istabas, un sajūtas izgaist, izplēn kaut kādā nebūtībā, un vispār jau varbūt varēja savādāk, bet varbūt nevajadzēja, un grīda ir pārāk auksta, lai novietotu tur kailo pēdu, bet zeķes iegriežas ādā un noēd Tevi, un pa kreisi mirgo zaļa lampiņa- velti, un vispār jau vienalga, tikai neskaties atpakaļ, nelūkojies pāri plecam, viņi to tik vien gaida, viņi gaida, kad pagriezīsi galvu, pavisam viegliņām, pavisam ātri tikai uzmetīsi vienu acumirkli, viņi to tik vien gaida, un Tevis nav,
Tevis nav,
Tevis nav,

Tu izgaisti

 

Bet nekas taču nenotika.


Pussy


Un kādā krāsā ir Tavas acis?

Es pieturos pie teorijas, ka iemīlējies esi tad, kad nezini, kādā krāsā tam otram cilvēkam ir acis.

Skan ačgārni? Itin nemaz. Jo, ja Tu esi pavadījis tik daudz laika, lūkojoties tajās acīs, un joprojām Tev nav ne jausmas, kādā krāsā tās ir, tas par kaut ko liecina. Par to, ka Tev nav bijis laika pētīt krāsu, tā vietā Tu esi skatījies acīs un ieskatījies mazliet dziļāk, esi mazliet noslīcis viņās.

Man nav ne jausmas, vai šis darbojas ar visiem, bet teoriju neizgudroju es un uz mani strādā.

Tā škiet, ka pašlaik nav neviena acu pāra, kuram nezinātu krāsu un škiet, ka ši tieši šobrīd ir ļoti nomierinoša doma.

Saldus sapņus.


Kā rodas gīki

Ņemam vectēvu, kuru vienmēr interesējušas tehnoloģijas.
Pievienojam viņa kolēģi, kurš 1992. gadā no ASV atved pirmo laptopu (par tā modeli vēsture klusē).
Izvēlamies jauku cilvēku, ka speciāli mazai Spīganiņai paskālā uzraksta burtu “spēlīti”, lai tak bērnam nav garlaicīgi.
Nosēdinam Spīganiņu pie nu jau pārpirktā datora un parādam, kur atrodas spēlīte.

Rezultāts?
Bērns, kas lasīt un rakstīt iemācās ar datoru (Spāņu inkvizīcija nestāv blakus mocībām, mācoties ar roku rakstīt)
Bērns, kas pats lasa grāmatas 5 gadu vecumā.

Un tā, jau no 2 gadu vecuma manī tika iedēstītas divas atkarības: tehnoloģijas un grāmatas.

#beautiful #life


Rudens

Satinos segā un sēžu uz palodzes, un aizsmēķēju cigareti.
Man ir sācies rudens.
Un tas ir labi.

Klāvs ar vienu dzejoli ir pateicis visu.

Es gribu vēl ko teikt, bet vārdi nepasaka neko.
Un tas ir labi.

Rudens.
Un uz ielas atkal mirgo laternas spuldze līdz izdziest pavisam.

Man ir rudens un tā ir labi, pat ja nav.


Stabi un dūmi

Photo by Imants Silkāns

Photo by Imants Silkāns
Fotoklubs “Siena” ielās.


Neatbildētās atbildes

-Kas ir romantika?
Vientuļa spuldze, kas raustās aklas ielas galā.
Atpakaļ nosūtīta vēstule ar zīmīti “Piedodiet, adresāts šeit vairs nedzīvo”.

-Kas ir sāpes?
Nolauzts nags, aizcērtot durvis.

-Kad es raudu?
Kad viss ir pagājis, aizmirsts, kad viss ir labi. Tad, kad to varu atļauties.

-Kad es dzeru kafiju?
Kad gribu piedzerties un ne tikai.

-Kas ir dzīve?
Virkne narkotiku un atkarību, ko atklāt pa vienai vien.


%d bloggers like this: