Rikikī piedzīvojumi.

Kad Zvaigzne ne pārāk senā pagātnē izdeva burvīgā franču lācēna Rikikī piedzīvojumus jaunā grāmatā, mans feisbuks piepeši eksplodēja ar neskaitāmiem izsaucieniem par to, ka grāmatnīcā cilvēki atkal ieraudzījuši savas bērnības iemīļoto grāmatu. Arī es pievienojos sajūsmā spiedzošajiem, jo Rikikī no savas bērnības atceros ļoti spilgti- lācēns bija tik mīļš, ka grāmata tika pagalam nolasīta un es neesmu pārliecināta vai tā vispār līdz šodienai vēl ir izdzīvojusi.
Patiesībā Rikikī bija vairāk nekā vienkārši mīļš- viņš bija rotaļu biedrs un sabiedrotais un Rikikī mazos un lielos piedzīvojumus es atceros tik spilgti it kā pati būtu tajos piedalījusies. Ir arī kuriozākas atmiņas- es skaidri atminos kā skolas laikā, kādā 2. vai 3. klasē mājās atkal un atkal pāršķirstīju Rikikī piedzīvojumus, tikai tad jau paslepus, jo šķita, ka tādai lielai meitenei, kas nu jau mācās skolā nav īpaši piedienīgi lasīt tādas bērnu grāmatas. Cik labi, ka nu tādas muļķības esmu no galvas izsvēpējusi un varu ar prieku izbaudīt bērnu grāmatas neslēpjoties.

Rikikī piedzīvojumi ir daudz un dažādi un sākotnēji tie tikuši pa vienam publicēti franču avīzē. Šķiet, ka pārējā pasaulē tie joprojām tiek publicēti atsevišķi, bet mums ir paveicies ar izdevējiem, kuri tos apkopo grāmatās un ļauj bilžu stāstus baudīt kopā- tos var lasīt gluži vai kā grāmatu no viena vāka līdz otram, bet var arī izvēlēties mīļākos, pie kuriem pakavēties, vai lasīt pavisam sajauktā secībā. Jaunajā grāmatā gan nav iekļauti pilnīgi visi Rikikī stāsti (nez vai tas būtu iespējams), tomēr ir nākuši klāt jauni piedzīvojumi, ar kuriem es bērnībā iepazinusies netiku.

Rikikī lielākā pievilcība droši vien slēpjas tanī, ka viņš nav uzbāzīgi labs un stāsti nepretendē uz milzīgām, pamācošām morālēm. Rikikī ir pavisam dabisks, mazs lācēns, kurš strādā gan darbus, gan nedarbus un reizi pa reizei iekuļas kādā ķibelē. Pie kam, Rikikī ir arī nenoliedzami glīts- ilustrācijas ir absolūti brīnišķīgas, ieturētas vienkāršā un bērnam pievilcīgā stilā.

Rikikī piedzīvojumi katrā ziņā ir grāmata, ko es ar lielu prieku pāršķirstu atkal un atkal. Šī ir viena no tām grāmatām, par kuru gribas teikt- to noteikti ir jāiepazīst visiem bērniem, jo būtu grēks kādam nolaupīt tik burvīgu pieredzi.

Vērtējums:
10/10

Advertisements

Bez ģimenes. Hektors Malo

Kad es uzsāku savu grāmatu bingo, viens no lauciņiem, kas mani sākotnēji mulsināja visvairāk, bija “A book at the bottom of your to be read pile”, jo lai arī mans to-read saraksts ir uzblīdis līdz kosmiskiem apjomiem, es nekad neplānoju īpašu secību, kādā lasīt grāmatas. Tomēr mājās apstaigājot savus grāmatplauktus es atradu kaut ko, kas šim lauciņam der absolūti perfekti- man vienmēr ir bijusi pieejama Sprīdīša bibliotēka un lielāko daļu no tās es arī esmu izlasījusi, bet es atceros, ka maza būdama es sāku lasīt grāmatu “Bez ģimenes” un pavisam ātri noliku to malā. Tagad no plaukta izvilku krietni apdzeltējušo grāmatu un savām atmiņām atradu arī lietisko pierādījumu- 12. lapaspusē esmu atstājusi tā gada kalendāru. Un tā nu es uzzināju, ka pirms 14 gadiem esmu izlasījusi 12 lapaspuses no šīs burvīgās grāmatas, bet tālāk neesmu tikusi (droši vien toreiz garie apraksti mani garlaikoja).
Varu pavisam droši apgalvot, ka manās mājās nav citas grāmatas, ko būtu gribējusi izlasīt vēl senāk, tāpēc pārsteidzošā kārtā savu pēdējo bingo lauciņu varēšu aizpildīt ar neparasti precīzi pielasītu grāmatu.

19. gadsimts, neliels Francijas ciemats.
Mazais Remī ir atradenis, ko savās mājās pieņēmis nabadzīgs strādnieks cerībā, ka dārgajās mežģīnēs ievīstīto mazuli meklēs viņa vecāki un par bērna audzināšanu samaksās krietnu summu.
Tomēr 8 gadus veco Remī neviens nemeklē un audžutēvs mazo puiku pārdod ceļojošam kumēdiņu rādītājam. Par spīti tam, ka jaunais saimnieks izrādās esam labs un gādīgs cilvēks, Remī nu sākas skarba dzīve, ko iezīmē nemitīga atrašanās ceļā un lieli zaudējumi. Tā vien šķiet, ka pati dzīve pret mazo Remī ir sazvērējusies.

Ja pirms 14 gadiem šī grāmata mani neprātīgi nogarlaikoja padsmit lapaspušu laikā, tad tagad man tā šķita ļoti interesanta un aizraujoša. Interesants bija ne tikai sižets, kas met nemitīgus līkločus un sniedz Remī neskaitāmas rūgtas dzīves mācības, bet arī mūsdienu un 19. gadsimta bērnu literatūras salīdzinājums. Es pilnīgi saprotu, kāpēc bērnībā man šī grāmata šķita garlaicīga- tā itin nemaz neatbilst mūsdienās pierastajam piedzīvojumu un nebēdnību standartam bērnu grāmatās, tā vietā bērnam tiek piedāvāta nopietna grāmata ar nozīmīgu vēstījumu. Domāju, ka mazai esot man bija arī mazliet grūti tikt galā ar vecmodīgo stilu un valodu, un dažādām vēsturiskām lietām. Mani, piemēram, droši vien būs mulsinājis tas, ka puikam velk mugurā blūzi vai ka vīrietis velk svārkus, nezinot, ka ar šiem vārdiem agrāk apzīmēja pavisam citus apģērba gabalus (to, ka vīrieši sendienās gluži nestaigāja svārkos, es uzzināju pāris gadus vēlāk).
Tas gan nenozīmē, ka šī grāmata nebūtu piemērota bērniem, nebūt ne. Man vienkārši būtu vajadzējis kādu, kas šo to no grāmatas izskaidro un pamudina neapstāties pie ilgstošiem apkārtnes aprakstiem. Protams, padomju laikā sastādītais vārdu skaidrojums man absolūti nelīdzēja, jo tur man klāstīja, ka mērs ir buržuāzisku valstu parādība, bet nevarēja izskaidrot lietas, kas nu ir pagalam novecojušas (un būtu dīvaini, ja varētu).

Pašu grāmatu man gribētos saukt par drūmu un brīžiem pat skarbu- Remī patiešām netiek aiztaupīti smagi likteņa triecieni un lai arī viņš no tiem visiem laimīgi izglābjas un gūst kaut ko pozitīvu sev, šo grāmatu lasīt ir skumji. Grāmata ir sarakstīta visnotaļ skaisti un pat zināmā mērā poētiski, lasītāju dziļi ieraujot stāstā un perfekti radot noskaņu. Pat ļoti iepriekšparedzamās beigas mani diez ko nekaitināja.
Protams, kā man ļoti prātīgi norādīja, salīdzinājumā ar citiem tā laika pamestajiem bērniem Remī liktenis ir neparasti veiksmīgs un šādā perspektīvā aplūkojot šī grāmata teju vai varētu šķist priecīga, jo mazais puika taču no visa izglābjas, netiek ne nogalināts, ne izmantots, ne speciāli sakropļots. Tomēr arī šī apziņa nemazina grāmatas drūmo noskaņu, ko autors ir meistarīgi uzbūris, lai beigās lasītāju aplaimotu ar saldi laimīgām beigām.

Šī ir burvīga grāmata, kas sniedz lielisku ieskatu 19. gadsimta nabago ikdienas dzīvē un lai arī teorētiski šī ir bērnu grāmata, tā noteikti ir iesakāma arī pieaugušajiem, jo īpaši Dikensa cienītājiem.

Vērtējums:
9/10


Visaukstākais karš. Īans Tregilliss

Pagājušā gada nogalē izlasīju triptiha “Asinszāle” pirmo daļu “Rūgtās sēklas” un toreiz pati sev par pārsteigumu biju tā aizrāvusies, ka gribēju jau uzreiz ķerties pie nākamo daļu lasīšanas angliski, tomēr mani pārliecināja paciesties un nu es beidzot esmu izlasījusi arī otro daļu, kas jau kādu laiku pieejama latviski.

Ir pagājuši 20 gadi kopš šausminošā kara, kurš atstājis nopietnas rētas ne vien cilvēku, bet arī veselu valstu dzīvēs.
Reibolds Māršs ir kļuvis par nožēlojamu alkoholiķi, kurš nespēj noturēties nevienā darbā un viņa laulība turas kopā tikai dekorācijas pēc.
Vilu no atkarību tīkla ir izvilkusi viņa sieva Gvendolīna un nu viņš savas dienas vada kā cienījams, mierīgs pilsonis, tomēr vainas apziņa par nodarīto viņu nepamet joprojām.
Savukārt Grēta un Klauss šos 20 gadus ir pavadījuši PSRS gūstā, bet nu viņi ir ieradušies Londonā, lai Grēta beidzot atklātu visas savas kārtis.

Sākumā man šī grāmata pagalam nepatika- šķita, ka nekas nenotiek un galīgi nebija saprotams, uz ko autors iet un vai viņš pats vispār saprot, ko ar šo stāstu iesākt. Toties pēc tam, kad grāmatas beigas bija kārtīgi norāvušas jumtu, es sapratu, ka esmu autoram atvainošanos parādā- viņš ne tikai visu laiku ļoti precīzi zināja, kur stāsts virzās, bet tas tiek izspēlēts tik eleganti precīzi, ka beigās vairs nemaz nezini, ko teikt. Nu, ja neskaita to, ka grāmatas beigās biju gatava zemes spert gaisā par to milzīgo clifhanger ar kādu šī grāmata nobeidzas. Par spīti tam, ka man ir aizdomas, ka jau zinu, ar ko beigsies visa šī sērija, nevaru vien sagaidīt, kad savās ķepiņās dabūšu nākamo grāmatu.
Galvenokārt šinī grāmatā iepriecināja divas lietas. Pirmkārt jau tas, ka grāmatas varoņi vairs nav kartona dekorācijas, kas tiek pa skatuvi bīdītas atbilstoši sižetam. Šinī grāmatā varoņi beidzot atdzīvojas, iegūst raksturu un personīgās domas, kas patīkami pārsteidza, šķita, ka no šāda žanra grāmatas to nesagaidīšu. Otrā lieta, kas man nevis vienkārši patika, bet gan mani ārprātīgi sajūsmināja, ir tā, ka šinī grāmatā lasītājs beidzot iepazīst Grētu, kas jau no sākta gala bija mana mīļākā varone, un beidzot mēs ne tikai redzam, kā darbojas Grētas spējas, bet arī ar atkārušos žokli atklājam viņas plāna apmērus un to, cik aukstasinīgi viņa tos ir realizējusi. Es nudien nesaprotu, kāpēc grāmatas anotācijā Grēta ir nodēvēta par vājprātīgu, ja patiesībā ir skaidrs, ka viņa ir absolūti ģeniāla un, ņemot vērā viņas mērķus, es īsti pat nespēju viņu uzskatīt par ļaunu.
Otrās grāmatas beigās beidzot ir skaidrs tas, ka šī sērija ir nevis vienkāršs spriedzes romāns, bet gan burvīgi izstrādāta puzle, kuras attēls atklājas tikai mirklī, kad pēdējais gabaliņš ir iekritis savā vietā.
Pirms sāku lasīt šo grāmatu, biju baidījusies, ka pirmās grāmatas notikumi būs pagaisuši no atmiņas, kā jau tas notiek, ja starp sērijas grāmatām tiek ieturēta lielāka pauze, tomēr šis nebija tas gadījums- pirmā grāmata atmiņā bija iespiedusies spēcīgi un pauze starp abu grāmatu lasīšanām nemaz nebija jūtama.

Vienīgais, kas man otrajā grāmatā pietrūka, bija drūmais skaistums, kas vijās cauri pirmajai grāmatai- starpspēles ar kraukļiem piešķīra grāmatai neatkārtojamu burvību un šķiet, ka otrā grāmata ir kādu daļu no tās zaudējusi. Katrā ziņā otrā grāmata ir krietni piezemētāka, bet laikam jau tas piederas sižetam- ja pirmajā grāmatā visi vēl ar aizrautību karoja par savu valsti un pārliecību, tad otrajā grāmatā viņi ar šausmām atskatās uz paveikto un sāk secināt, ka viņus ir iznīcinājuši ne tikai ienaidnieki, bet arī viņi paši.

Jebkurā gadījumā šī grāmata ir sērijas cienīgs turpinājums un pat uzlabojums. Ja pēc pirmās grāmatas nebiju pārliecināta, vai šo grāmatu varu tik droši ieteikt lasīšanai, tad tagad šāda pārliecība ir radusies un varu droši apgalvot, ka šī ir lieliska sērija, kurai pieķerties, negaidot lielo mākslu no augstajiem plauktiem.

Vērtējums:
8/10


Stoner. John Edward Williams

Riebīgais nelietis Andrejs tik skaisti uzrakstīja par grāmatu, ka Spīganai tai pašā dienā vajadzēja uz grāmatnīcu skriet, lai to grāmatu dabūtu savās ķepiņās.
Es varbūt par šo grāmatu nebiju tik skaļā sajūsmā, bet es gan arī nekad neesmu tik cītīgi meklējusi grāmatas par parastiem cilvēkiem. Tomēr grāmata man ārkārtīgi patika un tā noteikti ir viena no visspēcīgākajām grāmatām, kas šogad vai vispār ir lasītas.

Viljams Stouners (ak vai, cik dumji tas skan latviskojot) ir visnotaļ parasts, pelēks un ne ar ko īpašu neievērojams cilvēks, kuram nav īpaši lielas varas pār savu dzīvi. Studenta gados viņš no agrikultūras studēšanas pārmetas uz literatūru un visu atlikušo dzīvi pavada, mācot literatūru šai pašā universitātē un neizceļoties ar īpašiem panākumiem. Stouners pagalam neveiksmīgi apprecas ar nepareizo sievieti un tā arī īsti nesaprot, ko ar šo kļūdu iesākt. Un tā viņš nodzīvo savu neizteiksmīgo dzīvi, būdams apstākļu un divu liktenīgu kļūdu upuris.

Šī ir grāmata par kuru ir gandrīz neiespējami vispār kaut ko rakstīt, jo tā tik ārkārtīgi atšķiras no visa cita lasītā, ka izkrīt no jelkādiem vērtēšanas kritērijiem.
Autors ir radījis drūmi depresīvu, lielisku grāmatu, kas lasītāju dzen izmisumā ar savu skarbo pietuvināšanos ikdienas pelēkajai realitātei. Visvairāk mulsina tas, ka šī grāmata spēj izraisīt tik spēcīgas emocijas pati būdama ļoti vēsa un atsvešināta. Grāmata ir ieturēta ļoti mierīgā stilā, te nav ne milzīgu emociju uzplūdu (jo uz tādiem īsti nav spējīgi galvenie varoņi), ne aizraujošu sižeta pavērsienu- šis ir vienkāršs stāsts par vienkāršu vīrieti, kuram īpaši nav paveicies ar viņam piespēlēto likteni.
Nu, patiesībā gan nav tā, ka Stouners pavisam nespēlē lomu savas drūmās dzīves veidošanā- viņš savas dzīves laikā pieļauj divas liktenīgas kļūdas. Vispirms viņš pa galvu, pa kaklu apprecas ar nepareizo sievieti. Pēc tam viņš neīstajā mirklī izdomā pieturēties pie saviem principiem, sagraujot savu karjeru un iznīcinot vienīgo īsto mīlestību, ko jelkad dzīvē ir pazinis.
Vispār jau Stounera sieva Edīte nav gluži apkārt staigājošs briesmonis, bet gan nejēdzīgas audzināšanas un pasaules nepazīšanas upuris, un man būtu bijis interesanti uz dzīvi paskatīties arī no viņas skatu punkta, te varētu veidoties ļoti interesanta saspēle starp diviem stāstiem, kas tikai nejaušības pēc ir samesti kopā un kuriem īsti nav saskares punktu. Bet kā nu ir, tā jādzīvo, pie kam tā jau būtu pavisam cita grāmata, jo esošais stāsts lieliski parāda cilvēku atsvešinātību un to, cik cilvēks var būt vientuļš, ja viņam nav ne mazākās nojausmas kā risināt emocionālas problēmas starp cilvēkiem.

Es joprojām īsti nesaprotu, ko vēlos pateikt par šo grāmatu, ja neskaita to, ka šī ir ārkārtīgi spēcīga, lieliski sarakstīta, depresīva grāmata par cilvēku parasto. Un par spīti tam, kādā mērā šī grāmata spēja mani ievilkt savos tīklos, es baidos to kādam ieteikt, jo ar šo stāstu ne visiem būs pa ceļam.
Šī grāmata ir satriecoši tieša un atkailināta, autors lasītājam nepiedāvā atelpu ne mirkli, viņš tikai mierīgi un bez īpašām emocijām izklāsta savu stāstu, lasītājā radot absolūtu bezcerības izjūtu un liekot aizmirst, ka dzīve mēdz būt arī savādāka.

Citāti no grāmatas:

“Love is not an end but a process through which one person attempts to know another.”

“[..] attitude to the text “as of a novel or poem is something to be studied and understood rather than experienced.””

Vērtējums:
10/10

P.S.- ar šo grāmatu no grāmatu bingo izsvītroju lauciņu “A forgotten classic”
P.S.2- Iekš goodreads kāds lasītājs ir piedāvājis visnotaļ veiksmīgu alternatīvo grāmatas nosaukumu: “Life sucks and then you die”


Burning the Page. Jason Merkoski

Par šo grāmatu es droši vien nekad nebūtu uzzinājusi, ja vien nebūtu izlasījusi nelielu aprakstu par to iekš kursors.lv. Jutos saintriģēta un uzreiz arī aizskrēju grāmatu nopirkt- galu galā, ir tikai iederīgi, ka šo grāmatu es lasu elektroniskā, nevis fiziskā formātā.

Grāmatas autors Amazonē ir strādājis pie pirmajiem Kindles soļiem un, kā pats apgalvo, ir radījis pasaulē pirmo elektronisko grāmatu. Tomēr šī grāmata nav tik daudz par Kindles rašanos un Amazoni, bet gan spekulācija par to, kā lasīšana un grāmatas izskatīsies nākotnē. Vai pienāks laiks, kad fiziskās grāmatas izzudīs pavisam? Vai vispārējā tendence grāmatām vairāk nosliekties uz digitālo pusi ir pozitīva vai negatīva? Vai ir iespējams lasīšanu pārvērst citādā procesā?

Pirms es šeit sarakstu savas spekulācijas par Merkoski spekulācijām, es vēlos uzreiz pateikt, ka man nav nekādu iebildumu pret e-grāmatām, man pašai ir Kindle un es nenoliedzu to, ka tas viss ir ērti. Tomēr vairumā gadījumu es joprojām turos pie fiziskajām grāmatām, bet par iemesliem- vēlāk.

Mani parasti kaitina grāmatas ar gariem ievadiem, bet šai grāmatai tas nāca par labu, jo Merkoski iemanās lasītāju pārliecināt par to, ka autors no visas sirds mīl grāmatas un neuzskata tās tikai par datu nesējiem, kuriem jākļūst ērtākiem un modernākiem. Cilvēkus, kuri grāmatas uzskata tikai par datu nesējiem es lasīt nespēju un ar viņiem man galīgi nav pa ceļam, bet Merkoski ir īsts grāmatu cilvēks, viņš mīl grāmatas un tas patiesībā ir vienīgais iemesls, kāpēc es spēju šo šausmu grāmatu izlasīt. Šausmu? Nu jā, uz beigām šī grāmata kļūst par katra grāmatmīļa personīgo šausmeni, jo piedāvātās idejas ir… runājot Merkoski vārdiem- revolucionāras. Un diezgan lielā mērā ietver sevī fizisku grāmatu brutālu iznīcināšanu. Un šo grāmatu vispār vajadzētu pārdot ar brīdinājumu, ka jūtīgām dvēselēm tā nav piemērota.
Tomēr grāmata ir nenoliedzami interesanta un lielai daļai Merkoski domu es pat piekrītu, tikai ar vienu noteikumu- ja mēs nodalām daiļliteratūru no non-fiction. Ja šo grāmatu lasa ar domu, ka tas viss varētu notikt ar non-fiction grāmatām, tā vairs nešķiet tik briesmīga un pāris idejas es labprāt redzētu savā dzīvē.
Galvenokārt Merkoski spekulē ar to, ka lineāra lasīšana kā mācīšanās process ir novecojis un šeit es viņam lielā mērā piekrītu. Piemēram, būtu daudz efektīvāk mācīties vēsturi no vizuālām simulācijām, kur apmācāmais pats ir galvenajā lomā, nevis mēģināt iekalt notikumus un gada skaitļus no mācību grāmatām, kas lielākoties pat rūdītākajam grāmatu tārpam uzdzen žāvas. Es pieļauju domu, ka mācīšanos kā procesu varētu ievērojami uzlabot, ja apgūstamā viela būtu nevis teksta veidā, bet līdzinātos reālai pieredzei, tomēr pie mācīšanās šeit arī vajadzētu novilkt robežu, jo es negribētu piedzīvot laikus, kad daiļliteratūru aizstāj vizuālas simulācijas, jo tas nozīmētu, ka lielākā daļa daiļliteratūras zaudētu kā minimums pusi savas jēgas. Vēl viens iemesls, kāpēc no daiļliteratūras grāmatu tradicionālajā formā nevajadzētu atkāpties ir tas, ka nekas nespēj līdzināties grāmatai iztēles trenēšanā. Grāmatas ir ne tikai izklaide, bet arī smadzeņu treniņš, tās māca empātiju un dod zināmu dzīves pieredzi un no tā atsakoties mēs kā sabiedrība zaudēsim ļoti, ļoti daudz.
Tomēr es nedomāju, ka līdz ar grāmatas digitalizāciju grāmatas mirst. Tieši otrādi- nekad pasaules vēsturē nav bijis bijis tik lielisks laiks būt lasītājam kā tagad. Iespējas ir milzīgas un cilvēki lasa vairāk kā jelkad. Es drīzāk ticētu tam, ka grāmatu digitalizācija vairāk cilvēkus atkal pievērsīs lasīšanai.

Bet Merkoski savās idejās neapstājas pie vienkāršas grāmatu digitalizēšanas, viņš vēlas revolucionizēt visu grāmatu lasīšanas procesu un kā vienu no variantiem viņš piedāvā padarīt lasīšanu par sociālu nodarbi. Piemēram, lasītāji varētu tiešsaistē sarunāties grāmatas lasīšanas laikā un apspriest izlasīto, e-lasītājā varētu redzēt, kas vēl šo grāmatu lasa utt. Jāatzīst, ka man personīgi šī ideja absolūti nešķiet simpātiska, jo brīdī, kad es lasu, es tiešām nevēlos ne ar vienu runāt, vismazāk jau ar kaut kādiem mistiskiem svešiniekiem. Tomēr šāda pieeja varētu patikt par mani ekstrovertākiem un sociālākiem cilvēkiem, kuru vienīgā vēlme nav nolīst klusā kaktiņā un uz pāris stundām nozust no šīs pasaules. Kamēr vien man ir iespēja šādu socializēšanās funkciju izslēgt- lūdzu, lai runājas kaut zaļi palikdami, varbūt tas tiešām lasīšanai kopumā mūsu socializēties mīlošajā pasaulē nāk par labu. Mani gan mulsina tas, ka šāda socializēšanās lasītāju atrauj no grāmatas.
Es negribētu piedzīvot arī to, ka grāmatas ir iespēja pa tiešo pieslēgt smadzenēm un brīdi, kad tās fiziski ir spējīgas izraisīt emocijas. Es grāmatas par savējām esmu izvēlējusies tieši tāpēc, ka līdz ar neierobežotām iztēles iespējām, tās sniedz arī kontroli pār saturu, jo tikai es nosaku to, cik dziļi es sevī ielaidīšu kādu grāmatu un cik lielā mērā es ļaušu tai sevi ietekmēt. Es negribu, lai šos lēmumus manā vietā sāk pieņemt kāds cits.

Kas man grāmatā ļoti nepatika, ir tas, ka e-lasītāji (Kindle, Nook u.c.) tiek likti vienā plauktā ar planšetēm- iPadiem un visiem tiem pārējiem. iPad iemieso visu, kas digitālajā lasīšanā ir negatīvs- pirmkārt, tas izstaro gaismu, tādējādi lasot nogurdina acis, otrkārt, pārējās iPad funkcijas novērš uzmanību no lasīšanas, bet lasīšana ir nodarbe, kurai nepieciešama koncentrēšanās. Savukārt koncentrēšanās ir māksla, kas mūsu sabiedrībā pamazām sāk zust.
Otra lieta, kas mani kaitina šāda tipa grāmatās un digitalizācijas sludinātājos, ir nespēja pieņemt to, ka cilvēkam nav par visiem simts procentiem jāpieslienas vienai vai otrai nometnei. Cilvēkam nav jāizvēlas tikai digitālās vai tikai fiziskās grāmatas, lasītāja dzīvē mierīgi var sadzīvot abas. Šo domu atļaušos ilustrēt ar piemēru no savas dzīves, bet es zinu, ka es neesmu vienīgā tāda. Ikdienā es dodu priekšroku fiziskajām grāmatām, jo man viņas vienkārši patīk, bet ir atsevišķi gadījumi, kuros es ķeršos pie e-grāmatas. Pirmkārt, visus studiju materiālus es lasu tikai un vienīgi savā Kindlē, jo tas nodrošina to, ka visas manas piezīmes par doto tekstu atradīsies vienuviet ar šo tekstu (uz papīra tas ne vienmēr ir iespējams) un semināros man šinīs piezīmēs un tekstā būs vieglāk orientēties. Otrkārt, arī ceļojumos esmu pārgājusi tikai uz elektronisko lasīšanu, jo ir neefektīvi stiept līdzi 10 grāmatas, ja var paņemt vienu ierīci. Pie kam, es esmu cimperlīga lasītāja un es pēkšņi varu izdomāt, ka tagad nelasīšu plānoto grāmatu, bet citu, kas nav iespējams, ja esmu ierobežota 10 grāmatās. Treškārt, elektroniski lasu lielāko daļu non-fiction un tam iemesls ir līdzīgs kā pirmajā punktā- tās ir grāmatas, no kurām man kādreiz varbūt vajadzēs izvilkt faktus un to būs vieglāk izdarīt elektroniski. Ceturtkārt, es nekad nebūtu sākusi lasīt krievu valodā, ja man papildus grāmatai būtu līdzi jāstaipa vārdnīca un katru reizi tanī jāmeklē vajadzīgais vārds, savukārt e-grāmatā vārdnīca ir iebūvēta, attiecīgi mans valodu mācīšanās process kļūst vienkāršāks.
Kāpēc es neesmu pilnībā pārgājusi uz digitālajām grāmatām? Tāpēc, ka man patīk pieskarties grāmatām, man patīk viņu smarža, man patīk dāvināt grāmatas ar personīgiem novēlējumiem, man patīk lasīt vecas grāmatas ar kafijas krūzīšu nospiedumiem un paralēli grāmatas sižetam radīt savu stāstu par to lasītāju, kas šo grāmatu rokās ir turējis pirms manis. Un es neesmu nekāda mašīna, lai atteiktos no sentimentālām vērtībām tikai ērtību labad. Racionālais ne vienmēr ir patīkamākais, bet grāmatu lauciņā patīkamajam ir milzīga nozīme. Galu galā, lasītāji patērē ne tikai saturu, bet arī emocijas.
Un tieši tāpēc manā dzīvē sadzīvo gan elektroniskās, gan fiziskās grāmatas, ko tādi cilvēki kā Merkoski nespēj izprast. Ir sajūta, ka autors ir tik dziļi savā digitālajā burbulī, ka viņš nespēj uz savu e-grāmatu revolūciju paskatīties no malas. Viņa pareģojums par to, ka pēc 10 gadiem neviens vairs nepirks lietotas grāmatas un fiziskās grāmatas tiks masveidā izmestas ir absolūti smieklīgs. Un patiesībā es neticu arī tam, ka kaut kas tāds notiks pēc 100 gadiem.

Mana versija par fiziskās grāmatas nākotni ir tāda, ka mēs beidzot atbrīvosim grāmatas no datu nesēja lomas un tās varēs eksistēt kā mākslas forma. Es spēju ticēt tam, ka tuvākā vai tālākā nākotnē visas mācību grāmatas būs elektroniskas, bet es nedomāju, ka tas notiks ar daiļliteratūru. Protams, fizisku grāmatu izdošanas apjomi saruks un lielākā daļa grāmatu kādreiz būs elektroniskas, tomēr es neticu tam, ka manas vai manu bērnu dzīvju laikā pienāks mirklis, kad fiziskās grāmatas vispār vairs neeksistēs.
Pie kam, mēs nedzīvojam ASV. Amerikāņi man vispār brīžiem šķiet tāda mēreni pasista tauta, kuru vienīgais mērķis ir visu padarīt vienkāršu, lētu un mākslīgu. Atļaušos apgalvot, ka pie mums nav tik traki. Nemaz nerunājot par to, ka pie mums grāmatu izdošana vispār ir atšķirīga no ASV, atšķiras arī paradumi un kultūra.

Par šinī grāmatā izvirzītajām idejām man būtu vēl daudz sakāmā, bet šķiet, ka es jau tāpat esmu izplūdusi pārāk garās pārdomās.
Par pašu grāmatu jāsaka, ka tā patiks tehnokrātiem un ekstravertiem cilvēkiem, kuriem socializēšanās ir kaut kas patīkams, nevis enerģiju patērējošs process. Savukārt intravertākiem cilvēkiem un grāmatmīļiem kā man šī grāmata vairāk šķitīs kaitinoša un biedējoša.
Bet galu galā es sevi mierinu ar domu, ka Merkoski idejas mēs nepiedzīvosim vēl vismaz pāris desmitgades, un ja nu pasaule kādreiz sajuks prātā un e-grāmatas varēs lasīt tikai socializējoties, bet fiziskas grāmatas vairs neviens neizdos, es varēšu ieslēgties savās mājās un bubinot par šo briesmīgo pasauli, lasīt savu personīgo bibliotēku, kas līdz tam laikam būs sasniegusi mierinošus apmērus un dziedēs manu salauzto sirdi par zaudēto pasauli.

Citāti no grāmatas:

“So where did I come from? If there is a story to my life, it`s a story of books.”

“[..] there`s something sacred about books. They`re humanity`s lifeblood, these inky words and smudges that make their way into our minds. Ultimately, books are a small, but essential part of the human condition. They are tapestries of birdsong, magic, and intrigue, in equal parts.”

“Books are priceless. Without them, we`re little more than monkeys who have learned to wear expensive wristwatches and designer sunglasses.”

“Reading comes from within. It takes energy. But it`s also so very rewarding. Reading is a gift that keeps giving.”

Vērtējums:
7/10


Patiesība par Harija Kebēra lietu. Žoels Dikērs

Šai grāmatai es galvenokārt pieķēros tāpēc, ka to saslavēja Asmo un mūsu gaumes bieži sakrīt, arī Zvaigznes meitenes man šo ieteica kā grāmatu, kas man varētu iet pie sirds. Nu, tad jau tur nav ko daudz domāt un jāķeras vien klāt. Grāmata izlasījās pārsteidzošos ātrumos- patiesībā pēdējās 400 lapaspuses es izrāvu cauri vienas dienas laikā. Un galu galā es pat nevaru teikt, ka man šī grāmata nepatika, un tas šinī situācijā ir visšausmīgākais.
Bet par visu pēc kārtas.

1975. gada vasarā idilliskā ASV pilsētiņā Aurora iemīlējās trīsdesmitgadīgais rakstnieks Harijs Kebērs un piespadsmitgadīgā Nola Kellergena. 1975. gada 30. augustā Nola pazuda.
2008. gada vasarā Nolas mirstīgās atliekas atrada Harija Kebēra dārzā.
Bet ir daži, kas netic Kebēra vainai un nu Harija labākais (vienīgais) draugs un māceklis Markuss Goldmens veic savu izmeklēšanu, lai uzrakstītu grāmatu, kas pilnībā attaisnos Hariju Kebēru.

Es atļaušos būt iedomīgi snobiska un šo darbu nosaukšu par kapa pieminekli grāmatai, kas varēja būt izcila, satriecoši lieliska, šedevrs. Protams, grāmatu, kas izdota 32 valstīs un piesaistījusi milzīgu interesi, būtu grūti nosaukt par mirušu, bet man sāp sirds par to, kas šī grāmata varēja būt, bet nav un nekad nebūs.
Šis ir tas skumjais gadījums, kad lieliska sižeta ideja dzimusi galvā rakstniekam, kuram trūkst literārās meistarības lielisko ideju novest līdz lieliskai grāmatai. Pliekana, prasta valoda, neizteiksmīgs stils un nespēja uzrakstīt kaut vienu baudāmu teikumu ir labākais, ko es varu teikt par Dikēra rakstītprasmi.
Tomēr, pirms esmu jūs galīgi aizbiedējusi no šīs grāmatas, atļaujiet teikt, ka man tā patika. Man tā patika tādā mērā, ka es ar šo grāmatu pavadīju visu svētdienu un kategoriski atsacījos doties gulēt, pirms neuzzināšu, kas notika ar Nolu, kuri bija upuri, bet kuri- vainīgie. Dikēra nespēju rakstīt pilnībā atsver viņa savītais sižets, kas izvijas pārsteidzošos līkločos un spēja noturēt intrigu līdz galam. Jā, es tā arī neuzminēju, kurš bija vainīgais, un autora prasme vazāt lasītāju aiz deguna ir absolūti apbrīnojama. Pāris reizes gribējās saukt: “Aha, es jau zināju, ka tā būs.”, bet tad sižets atkal aizvijās tālāk un viss atkal sajuka.
Grāmata ir sarakstīta ļoti veiksmīgā formātā- pagātne mijas ar tagadni, patiesība jūk ar meliem un izdomājumiem, realitāte mijas ar grāmatu fragmentiem. Šī ir grāmata par to, kā Markuss Goldmens raksta grāmatu par to, kā Harijs Kebērs rakstīja savu grāmatu, un tas viss ir neaptverami aizraujoši.
Grāmatu glābj arī spoži izstrādāti tēli un sīkā stāsta detalizācija. Lasītājs iepazīst galvenos varoņus un viņu dzīves, kartona dekorācijas šinī grāmatā nefigurē. Savukārt stāsta detalizācija nodrošina lasītājam iespēju pilnībā ienirt šinī grāmatā un tanī aizmirsties. Kad es pabeidzu šo grāmatu, es vairs nezināju, ko ar sevi iesākt.

Kas mani sanikno, ir tas, ka autors līdz pat stāsta beigām bija turējis rokās spēles lielāko trumpi un vienu brīdi jau šķita, ka beigas būs tik satriecošas, ka tās izglābs visu grāmatu. Bet autors nomuļļāja arī šo iespēju un no beigām uztaisīja samežģītu kišmišu ar rozīnēm, mušām un kotletēm, tā vietā lai grāmatas visnotaļ loģisko atrisinājumu pasniegtu elegantā manierē. O, un grāmatas atrisinājums ir patiesi loģisks un dzīvo saskaņā ar varoņu raksturiem un dzīvēm.
Vēl mani īpaši nepārliecināja autora skatījums uz Ameriku. Tā vien šķita, ka viņam tā ir kaut kāda sapņu zeme, kur rakstniekiem maksā miljonus priekšā un pakaļā, kur rakstnieki dzīvo idilliskos lauku namiņos ar savām mūzām, bet visa valsts lasa grāmatas. Amerikas attēlojums šķita pagalam stereotipizēts un stīvs, un es tā arī nesapratu, kāpēc darbībai bija obligāti jārisinās okeāna otrā krastā. Mani īpaši nepārliecināja arī doma, ka visa Amerika pārstāj lasīt Kebēra grāmatu, jo atklāj, ka no likuma viedokļa viņš ir pedofils. Es ticētu, ka šī grāmata tiek aizliegta skolās un pirmā akmens metēji to noniecina, bet man neviens nekad neiestāstīs, ka grāmatu ar šādu publicitāti izņemtu no pārdošanas, bet Kebēru pasludinātu par ASV nacionālo antivaroni, kuram neatrodas neviens aizstāvis. Cilvēki aiz ziņkāres vien izpirktu visas Kebēra grāmatas un kliegtu pēc vēl, un galu galā atrastos ne viens vien, kas apgalvotu, ka īstai mīlestībai vecums nav nekāds šķērslis.

Visas grāmatas laikā mani nepameta sajūta, ka autors ir mēģinājis radīt krimiķi, kas būtu kaut kas starp Lolitu un Hemingveju, un šis mēģinājums ir katastrofāli izgāzies. Savukārt Asmo šinī grāmatā savilka paralēles ar Kingu, un man ir nopietnas aizdomas par to, ka kāds kārtīgs literatūrzinātnieks šinī grāmatā spētu atrast ne vienu vien aizguvumu no klasiskās literatūras. Es nekādā gadījumā nemēģinu autoru apsūdzēt plaģiatā, no sižetiskā viedokļa mani patiesībā sajūsmina tas, kā autors ir sabāzis vienā maisā visiem sen pazīstamas komponentes, bet izvilcis no tā kaut ko jaunu un svaigu. Mēģinājums vienā grāmatā sabāzt klasiku drīzāk ir negatīvi ietekmējis autora stilu, jo, mēģinot pa drusciņai paņemt no tik dažādiem autoriem un to sakausēt vienā veselumā, čiks vien ir sanācis.

Par šo grāmatu mani plosa ārkārtīgi pretrunīgas izjūtas. No vienas puses- grāmatas stils un valoda šo darbu padara absolūti nebaudāmu un autora nespēja savu ideju pasniegt tai piedienīgā kvalitātē ir sāpīgi mokoša. No otras puses- sižets un intriga ir tik spēcīgi, ka gribas pievērt acis uz autora nemākulību un piedot viņam visu uz šīs pasaules.
Un vēl jau ir Nola. Burvīgā Nola, kas ir viena no brīnišķīgākajām grāmatu varonēm, ko esmu sastapusi. Ne mirkli mani nemāca šaubas par to, kāpēc Kebērs viņā tik neprātīgi iemīlējās. Viņa vienkārši ir lieliska.

Citāti no grāmatas:

“Neviens nezina, ka viņš ir rakstnieks. To viņam pasaka citi.”

“Gadījumā, ja jūs to neesat pamanījis, dzīvei principā nav nekādas jēgas. Izņemot, ja papūlaties tai šo jēgu piešķirt [..]”

“Visa pasaule pamazām pārvēršas par makdonaldu.”

“Patiesība nevar izmainīt jūtas pret otru. Tā ir mūsu lielākā traģēdija.”

Vērtējums:
5/10


Trīs zvaigznes. Valdis Rūmnieks, Andrejs Migla

Man vienmēr ir patikušas biogrāfijas romānu veidā, tādas, kur neviens neraksta “tādā un tādā gadā viņš pabeidza skolu, tādā un tādā gadā uztaisīja šito pieminekli”, bet gan kur ir varoņi, kas runā, strādā un dzīvo. Tieši šādas biogrāfijas man vislabāk paliek atmiņā un sniedz pilnīgāku ieskatu apskatāmās personas dzīvē.

“Trīs zvaigznes” ir Kārļa Zāles biogrāfija, kas aptver laikaposmu no viņa studiju gadiem līdz nāves mirklim. Lasītājs Kārli Zāli iepazīst kā ļoti spēcīgu mākslinieku, kam neviens šķērslis nav par grūtu savu darbu radīšanai, viņš spēj karot gan ar nebeidzamu birokrātiju un sabiedrības ķengām, gan savu veselību, un pa vidu vēl uzdzīvot jautrā bohēmā.

Galvenais, kas par šo grāmatu ir jāsaka- tā ir sarakstīta fantastiski, brīnišķīgi skaistā un dzīvā valodā. Valoda un izteiksmes stils lasītāju iemet tā laika noskaņā, liek just laikmeta elpu un domāšanas veidu. Autoriem ir izdevies šo grāmatu tik brangi sarakstīt, ka šķiet- lasītājs pats dzird visu, kas tiek teikts, te katrs vārds ir izgaršojams un izbaudāms.
Man bija ļoti interesanti vairāk uzzināt par latviešu slaveno tēlnieku, jo jāatzīst, ka neko daudz par viņa dzīvi un darba tapšanu es nezināju. Un te ir tik daudz, ko uzzināt! Es, piemēram, nezināju ne to, ka Zāle Brīvības piemineklī ir iekļāvis savu pašportretu, ne to, ka Zāle patiesībā ir pseidonīms- viņa īstais uzvārds bija Zālītis. Un tagad šķiet tik dīvaini lasīt kā latviešu lielākais svētums- Brīvības piemineklis- tika tapšanas procesā nomelnots, kā pret to vērsās un cīnījās, var tikai apbrīnot Kārļa Zāles izturību un spēju palikt pie sava, novest savu ideju līdz galam.

Man gan bija žēl, ka autori Kārli Zāli ir attēlojuši visai vienpusēji- grāmatā ir perfekti jūtamas viņa milzīgās darbaspējas un neatlaidība, bet es šai grāmatai nespēju atrast emocionālu piesaisti, jo Zāles raksturs tā pa īstam atklāts netiek. Grāmatai cauri vijas nojausma par to, cik ļoti viņš mīl savu ģimeni un ir aizrāvies ar mākslas filozofiju, bet tas viss ir nobīdīts malā, un šķiet, ka lasītājs iepazīst nevis pašu Kārli Zāli, bet gan viņa darbu. Man būtu gribējies vairāk emocionālo pusi, jo mākslinieku gadījumā tas daudz atklāj par viņu darbiem.
Par spīti grāmatas raitajai valodai un ritējumam man grāmata lasījās lēni, vai pareizāk sakot- dīvaini. Grāmatas pirmo pusi es muļļāju kādu pusotru mēnesi, palasīju pa vienai nodaļai un liku nost, ilgstoši pie tās pieķerties nevarēju. Savukārt pēdējās divsimt lapaspuses piepeši izrāvu cauri viena vakara laikā. Nezinu, kas tieši pie vainas- greizs noskaņojums vai nepareizās mēness fāzes- bet viena no problēmām varētu būt grāmatas pieblīvējums ar it kā pašsaprotamiem tēliem. Grāmatā nemitīgi tiek nosaukti nebeidzami latviešu mākslinieku, politiķu un literātu vārdi un uzvārdi, kas īpaši paskaidroti netiek, tiek pieņemts, ka kārtīgs latviešu lasītājs jau pats viņus visus zina un pazīst. Bet es nezinu un jutos dumja. Patiesībā grāmatas pilnīgai izbaudīšanai būtu nepieciešamas apjomīgas kultūrvēstures zināšanas par konkrēto laika posmu, bet kaut kā jau galā izkūlos.

“Trīs zvaigznes” ir brīnišķīga un īsti latviska grāmata, kas ir saņēmusi nepelnīti maz uzmanības. Šo grāmatu noteikti vajadzētu izlasīt visiem, kas interesējas par Latvijas kultūrvēsturi un Latvijas spilgtākajām personībām, jo šī grāmata sniedz burvīgu ieskatu gan apskatītajā laikmetā, gan Kārļa Zāles izcilajā darbā.

Vērtējums:
8/10

P.S.- ar šo grāmatu no grāmatu bingo svītroju lauciņu “A book with a number in the title”
P.S.2- vai kāds man, lūdzu, var pastāstīt, kas ir tas gardais Rucavas rausis, ko Zāles māte gatavo un kur tādam atrast recepti? Ja man neviens neatzīsies, man nāksies rakstīt dusmīgu e-pastu autoriem un recepti pieprasīt no viņiem.


Mušu valdnieks. Viljams Goldings

Pēdējā laikā blogs ir daudz klusējis, jo ir sanācis tā, ka esmu izlasījusi milzum daudz grāmatu par kurām ir ārkārtīgi grūti izteikties. Nu, ziniet, tās lieliskās, satriecošās grāmatas, kas pēc izlasīšanas atstāj tik paliekošu iespaidu, ka jebkurš mēģinājums šo grāmatu apspriest šķiet pliekana iedomība. Bet pamazām grāmatu izraisītās emocijas nosēžas, šis tas sakārtojas pa plauktiņiem un sāk rasties apjausma par to, ko vēlos pateikt par šīm grāmatām. Nešķiet gan, ka vienmēr izdodas vārdiem uzticēt savas domas, bet pavisam klusēšanā iegrimt negribas tomēr.

Oficiālā anotācija: “Lidmašīnas katastrofas rezultātā uz neapdzīvotas salas nonāk grupiņa ar pirmskolas un skolas vecuma zēniem. Neviens pieaugušais, kas mācītu, pavēlētu, norādītu, neviens pats… Bet zēni nolemj paši radīt savu civilizēto sabiedrību, ar saviem likumiem un hierarhiju.”

Šī bija viena reāli creepy grāmata, kas ieturēta labākajās psiholoģisko šausmeņu tradīcijās, un ierakstās atmiņās uz palikšanu. Ne velti šī grāmata ir piederīga 20. gadsimta klasikai.
Grāmata par trauslo cilvēcību, par to, cik viegli ir spert bīstamo soli prom no visa cilvēcīgā, cik viegli kļūt par mežoņiem. Grāmatas sākums ir mānīgi mierīgs- katastrofu pārcietušie zēni mēģina organizēt savu sabiedrību, izstrādā plānu, kā signalizēt, ka viņi tur atrodas, bet ātri ir jūtams, ka briest konflikts un iezīmējas karojošas puses. No vienas puses- Ralfs, kura galvenais mērķis ir panākt zēnu izglābšanos, un viņa padomdevējs resnais Ruksis, kurš noteikti ir gudrākais no visiem, bet neviens viņu par pilnu neņem, jo viņš ir pārāk resns un neveikls. No otras puses- agresīvais Džeks, kuru nodarbina tikai medības un izdzīvošana konkrētajā mirklī, kā arī varas iegūšana.
Zēniem vairs nav neviena, kas aizrādītu, ka kaut kas nav atļauts, ka kaut kas ir slikti, un viņi sāk padoties instinktiem- katrs pats par sevi un izdzīvo stiprākais, cena nav svarīga. Ir atļauts jebkas, bet empātija un līdzjūtība, spēja klausīties zaudē savas pozīcijas, šīs ir lietas, kas tiek atmestas kā liekas un traucējošas.

Visbiedējošākais šinī grāmatā ir tas, ka zēniem reāli nav nekāda ārējā ienaidnieka, viss pret ko viņi cīnās ir tikai viņu pašu daba, viens pret otru. Arī lielais zvērs būtībā ir viņu pašu iztēles radīts, bet neviens neklausās Saimonā, kad viņš mēģina pateikt, ka varbūt viņi paši… Varbūt viņi paši ir tie zvēri…

Varētu diskutēt par to, kāpēc tik nežēlīgā situācija bija jāiemet bērni, bet šķiet, ka tieši caur bērniem autoram ir bijusi iespēja lasītājam parādīt to, cik trausla ir mūsu ieaudzinātā cilvēcība, kas būtu saudzējama un lolojama, bet patiesībā tiek atmesta biedējošos ātrumos tikko kā tā sāk kļūt ērtāk.
Pēc šīs grāmatas izlasīšanas gribu izlasīt arī autora biogrāfiju, gribu saprast, kam tieši ir jānotiek dzīvē, lai tik ļoti viltos cilvēkos un spētu radīt šādu grāmatu. Pēc internetos atrodamās informācijas nākas secināt, ka autors ir bijis pilnīgs ciniķis, bet ļoti interesants cilvēks, noteikti iepazīšos ar viņa dzīvi tuvāk.

Vienīgā lieta, kas man šinī grāmatā traucēja, bija milzīgais neatšķiramo tēlu daudzums- no visa bara atšķirt ir iespējams apmēram 5 zēnus, pārējie sakūst vienā masā un visi tie vārdi mulsina, ir grūti izsekot, kas ko darīja un kāpēc.

Ak jā, un es nekādīgi nespēju saprast, kā kādam Zvaigznes izdevniecībā varēja ienākt prātā šo grāmatu ielikt bērnu sērijā. Šī ne tuvu nav bērnu grāmata par spīti tam, ka galvenie varoņi ir bērni, es šo pat par jauniešu grāmatu nenosauktu. Protams, šo grāmatu varētu dot lasīt jauniešiem ar domu “šitā darīt nevajag”, bet es teiktu, ka šī ir no tām grāmatām, kas jālasa pieaugušā vecumā kā alegorija par pasauli un cilvēkiem, par cilvēka neizmērojamo spēju iznīcināt visu, tai skaitā sevi.

“Mušu valdnieks” ir iespaidīga, neatkārtojama grāmata, kas apziņā ieēdas tik dziļi, ka neomulība saglabājas vēl ilgi, ilgi pēc grāmatas izlasīšanas. Neņemos apgalvot, ka šo grāmatu obligāti vajadzētu lasīt visiem, bet ir pilnīgi skaidrs, ka tā ir godam nopelnījusi savu statusu pasaules klasikas sastāvā. Šī ir nopietna, svarīga grāmata par cilvēku un cilvēcību.

Vērtējums:
9/10


Zivju gripa Šmitostā. Jānis Valks

Grāmatu ar šādu vāku un anotāciju es nekad dzīvē nebūtu lasījusi, ja vien jau iepriekš nebūtu izlasījusi citu šī autora grāmatu- “Rakstu vācēja ceļš”. Arī šī grāmata vilties nelika, lai arī žanrs pavisam cits, un ir skaidrs, ka Valka grāmatas es lasīšu vēl, jācer, ka pie trim izdotām grāmatām viņš nedomā apstāties.

Gvido un viņa jaunais pārinieks Gustavs izmeklēšanai saņem šķietami pavisam garlaicīgu uzdevumu- Šmitostā pazudis jauns vīrietis. Negribīgi abi izmeklētāji dodas uz Šmitostu un drīz vien atklāj, ka aiz pazušanas gadījuma slēpjas kaut kas krietni lielāks un nepatīkamāks par cilvēka nozušanu.

Lasot šo grāmatu, mani mēreni mulsināja krimiķim neierastā sižeta uzbūve- lasītājam lielā nozieguma aina ir skaidra jau no paša sākuma un tas, ko atklāj abi izmeklētāji lasītājam nav nekāds pārsteigums. Tomēr nevar apgalvot, ka tas traucētu. Valks ir veiksmīgi sabrūvējis veselu sazvērestību un izdarījis to gana ticami, nekam notikumu izklāstā piekasīties neprasījās.
Bet par galveno grāmatas trumpi ir nosaucama nevis sazvērestība, bet gan autora fantastiskā valoda. Ja Rakstu vācēja ceļā man valoda šķita par daudz piezemēta, tad šeit tieši valoda sajūsmina un apbur visvairāk. Valkam ir izdevies grāmatu sarakstīt absolūti ticamā un kolorītā sarunvalodā, nevairoties no miljons žargoniem un ne tiem pieklājīgākajiem izteicieniem. Valoda ir tik sulīga, ka brīžiem jau bija vienalga, ko tie varoņi dara, galvenais lai tik turpina runāt. Pie kam, ir skaidrs, ka autoram arī humora izjūta ir vislabākajā darba kārtībā un pa nelielam satīriskam jociņam te ir uz katra soļa. Mazliet melni humoristisko noskaņu lieliski papildina arī Gata Šļūkas lieliskie zīmējumi, kas šai grāmatā perfekti iederas.

Es krimiķus neesmu lasījusi jau gadiem ilgi un īsti nevaru šo grāmatu salīdzināt ar citām žanra pārstāvēm, bet šķita, ka intrigas neesamība grāmatu tomēr neuzlabo. Es visu laiku gaidīju, kur tad būs tas lielais pavērsiens sazvērestībā un kas tad vēl lasītājam nav zināms, bet nekā- viss ir lasītājam zināms un grāmatas vienīgie pavērsieni ir ļoti akšonīgi– visādas pakaļdzīšanās, šaušanas un spridzināšanas. Šai jomā gan viss ir labākajās kases grāvēju tradīcijās.

Kopumā grāmata man patika un brīnišķīgā valoda viennozīmīgi izvelk visu šo pasākumu. Sazvērestību brūvēšana acīmredzami ir Valka stiprā puse un šo grāmatu varētu nosaukt par simpātisku eksperimentu krimiķu lauciņā. Un ja reiz Lata romānu sērijā izdod šādas grāmatas, es sākšu pārskatīt savu viedokli par šo sēriju un varbūt pat sākšu uz to skatīties grāmatnīcās.
Ak jā, un autoram bonuspunkts par lielisku poligāmo attiecību dinamikas izpratni.

Vērtējums:
7/10


Karstā ziema. Kaspars Misiņš

Kaspara, Unas un Viestura veloceļojumam pa Indiju es visai pavirši sekoju jau no pirmajiem soļiem, jo jau sen atpakaļ biju piesekojusi Kaspara twitter profilam. Tiesa gan, viņu blogu ierakstus lasījusi nebiju nevienu pašu. Kad Kaspars paziņoja, ka ir pats saviem spēkiem publicējis e-grāmatu par viņu ceļojumu, es jutos mazliet ieientriģēta par spīti tam, ka ceļojumu apraksti absolūti nav mans žanrs. Mana interese gan tobrīd apstājās pie grāmatas cenas- 10 eiro. Secināju, ka tik ļoti grāmata mani neinteresē, pie kam bija aizdomas, ka man tā nemaz nepatiks. Bet tad Kaspars grāmatu blogeriem piesūtīja īpaši glītu atlaidi un tad nu gan es vairs nešaubījos par to, ka grāmatu jāpērk uzreiz un jāķeras tik klāt, jo summa bija gana neliela, lai to noziedotu nelielam literāram eksperimentam.

Kaspars, Una un Viesturs ir trīs latvieši, kas met pie malas drūmo ikdienu, pārdod visu lieko un nolemj ar velosipēdiem šķērsot Indiju. Un dara viņi to absolūti burvīgā veidā- ar brīnišķīgu vieglumu, bez īpaši konkrētiem plāniem, vienkārši brauc un bauda dzīvi. Kā joko paši ceļojuma varoņi: “Maršruts? Kas tas tāds?”

Tieši viņu attieksme pret šo ceļojumu bija tā, kas mani pamudināja lasīt šo grāmatu- es jau zināju, ka te nebūs nekāda pseidofilozofija un sevis meklēšana teiksmainajā Indijā un man nebūs jālasa Zuargusa tipa sviests. Šeit cilvēki izvēlējušies Indiju praktisku apsvērumu dēļ- tur ir lēti un tur ir silts. Iepriecināja arī vēsturisko faktu iztrūkums šinī grāmatā, jo es esmu tas briesmīgais cilvēks, kuru vairāk interesē tas, kas redzams, sagaršojams un sataustāms, nevis tas, kas tur noticis pirms pāris gadsimtiem.
Kad sāku lasīt grāmatu, jutos pārsteigta. Ar 100 eiro vērtu dampi pāri pusindijai? Es jau alkatīgi saberzēju savas drāmas alkstošās roķeles un iekārtojos ērtāk uz sirdi plosošiem aprakstiem par velosipēdu ķibelēm, kas ik uz soļa draud izjaukt ceļotāju plānus. Ne jau tāpēc, ka man būtu ļauna acs uz Kasparu, kārtīgai grāmatai vienkārši ir nepieciešami konflikti un sižeta saasinājumi, nopietnas tehniskās ķibeles tam būtu lielisks pamats. Bet tie sasodītie velosipēdi lika man vilties- kā nelūzt, tā nelūzt, laiku pa laikam tik atmet man kādu mazu tehnisku ķibelīti, kuras diemžēl nav gana dramatiskas, lai apdraudētu visu plānu, un tiek risinātas ar to pašu apbrīnojamo vieglumu, ar kādu ceļotāji vispār pieiet šim pasākumam.
Nu neko, ja velosipēdi mani ir pievīluši, gaidu dramatiskas Indijas ainas ar necilvēcīgiem apstākļiem. Bet rietumnieciskais snobs manī atkal dabū krietni trūkties- izrādās, ka Indija ne tikai var nebūt katastrofāli bīstama vieta, bet piedevām tur vēl atrodas arī superlabi ceļi.
Savu drāmu tā arī nedabūju, kas, protams, iepriecina no cilvēcīgā viedokļa.

Diemžēl ar foršo ceļojuma ideju un paša ceļojuma izpildījumu lasītāja prieks arī beidzas. Lai arī piekrītu Asmo, ka uzreiz ir jāsaprot, ka no šīs grāmatas nekādu dižo mākslu vai literāro līmeni gaidīt nevajag, es tomēr lielākoties lasīju grāmatu ar šim bloga ierakstam līdzīgām domām (nu, ja nu vienīgi mazliet maigākā formā).
“Karsto ziemu” ir grūti nosaukt par grāmatu, tas ir vairāk tāds neapstrādāts un nepieradināts garš bloga ieraksts, grāmatas izstrādājums tā teikt.
Pirmkārt, krietni klibo autora valoda un stils. Protams, ir patīkami lasīt grāmatu, kas rada sajūtu, ka nekas tur nav piepušķots un var nodomāt- nu ja, tā taču cilvēki runā, tomēr kas der sarunvalodai un pat bloga ierakstam, neder grāmatai. Vietām teikumu konstrukcijas ir ārprātīgi neveiklas un pāris vietās bija pat grūti saprast, ko tad Kaspars tur tikko mēģināja pateikt.
Otrkārt, man ļoti, ļoti pietrūka ceļojuma emocionālās un kolorītās puses. Šoreiz apraksts ir sanācis vairāk tehnisks- kādi ceļi, kas noticis ar velosipēdu, cik kilometri nomīti. Indijas daba un redzētās ainas tiek pieminētas tikai garāmejot, bet es jūtos mazliet aplaupīta.

Vispār man Kasparam būtu daži ieteikumi turpmākai literārai darbībai (par spīti kritikai, ceru, ka plinte krūmos vēl gluži nelidos, kā jau visiem zināms- pirmie slīcēni jākucina).
1. Grāmatu vajag rediģēt. Pašam savas kļūdas un neloģismus pamanīt ir grūti, tāpēc rediģēt grāmatu vajadzētu dot kādam citam. Protams, atrast labu redaktoru arī ir māksla un būtu žēl, ja rediģēšanas gaitā izzustu ceļojuma vieglā un pirmatnējā garša, bet rediģēt vajag, citādi tas lasāmais sanāk tāds nebaudāms.
2. Ir jāsaprot, kāpēc grāmata vispār tiek rakstīta. Ar tehniskiem aprakstiem un ceļotājiem noderīgām lietām pietiek bloga ierakstam, bet grāmatai ar to ir krietni par īsu, grāmatai vajag arī emocionālo pusi, kaut ko personīgu, kaut kādus iespaidus.
3. Jāatceras, ka lasītājs nav redzējis to, ko ir redzējis autors. Ja grāmatā ieraksta, ka tur vai tur bija elpu aizraujošs skats vai ka tika novērots kaut kas neparasts, nepietiek ar to, ka tā arī pasaka- šite bija smuki, a šitais bija interesanti. To visu vajag aprakstīt, nodot lasītājam, lai tak pats izfunktierē, ka tas tiešām bija iespaidīgi.
4. 10 eiro par pašpublicētu e-grāmatu ir krietni sālīti un neadekvāti, jo īpaši šādā kvalitātē.
5. Ir lietas, kas būs interesantas tuviniekiem un draugiem, bet lasītājam neko neizsaka. Īpaši grāmatas ievadā bija jūtamas vairākas liekas detaļas, no kurām vajadzēja atbrīvoties. Arī ceļotāju dialogi lielākoties šķita no grāmatas izmetami.

Es ilgi šaubījos par to, kādu vērtējumu gribu dot šai grāmatai- 4 vai 5 balles, bet beigās nosvēros uz 5 ballēm no 10, jo ceļojums tomēr bija ļoti simpātisks un aizraujošs (un es pati nekad dzīvē ne uz ko tādu neparakstītos) un vispār ir jūtams, ka Kasparam ir iekšā rakstīt, vietām apraksti bija pavisam jauki un interesanti, man arī grāmatas nosaukums šķiet ļoti simpātisks. Es ceru, ka kādreiz šis ceļojums pārvērtīsies īstā ceļojuma grāmatā un tad es to ļoti labprāt izlasīšu.

P.S.- ar šo no grāmatu bingo svītroju lauciņu “A book written by someone under thirty”


%d bloggers like this: