The Hunger Games trilogy. Suzanne Collins

Es ļoti ilgi domāju, ka Bada spēles lasīt negribu vispār, jo bija sajūta, ka no ažiotāžas par un ap Bada spēļu grāmatām un filmām jau zinu sižetu lielos vilcienos un bija radies iespaids, ka tas galīgi nav priekš manis. Bet tad es kaut kā ļāvos pierunāties uz šo pasākumu. Un ceļojumam vajadzēja lasāmvielu. Un e-grāmatu komplekts bija smieklīgi lēts. Nu neko, ņēmu un izlasīju.
Un tad atklājās, ka mans iespaids ir bijis visnotaļ maldīgs. Man visu laiku šķita, ka Katnisa varonīgi dodas uz spēlēm māsas vietā, iemīlas Pītā, viņi abi uzvar un tad viņi apprecas, un tas viss pasākums ir izstiepts uz trim grāmatām. Izrādījās, ka pareizs ir tikai pirmais punkts, bet tas nebūt nebija lielākais pārsteigums, kas mani sagaidīja, lasot šīs grāmatas. Galvenais pārsteigums bija tas, ka Bada spēles nav gluži tik sekls jauniešu mīlas romāniņš kā biju domājusi- gan sižeta, gan varoņu izstrāde krietni pārsniedza jelkādas manas ekspektācijas, nebiju gaidījusi no šīm grāmatām arī filozofisku piesitienu.

 

Par spīti patīkamajam pārsteigumam jāsaka gan, ka šī sērija joprojām nav nekāda izsmalcinātā literatūra, bet gan drīzāk būtu pielīdzināma popkornam- ir garšīgi, apstāties nevari, bet paēdis arī nebūsi. Tāda viegla izklaide brīžiem, kad vajag lasīt kaut ko ātru un aizraujošu. Es grāmatā (vienkāršības labad es Bada spēļu triloģiju lielākoties dēvēju par vienu grāmatu) iegrimu ļoti ātri un man bija žēl no tās atrauties par spīti tam, ka grāmatā bija vairākas lietas, kas man ārkārtīgi nepatika.
Pirmkārt, grāmatas valoda ir absolūti briesmīga un nebaudāma. Nu tik nebaudāma, ka grauj visu labo, kas būtu sakāms par šo grāmatu. Prasta, pliekana un neizteiksmīga valoda, kas lasītājam nespēj nodot nekādas emocijas.
Otrkārt, es tā arī nenoticēju pasaules uzbūvei. Ne specializētie rajoni, ne Spēļu pamatojums nešķita īpaši reāli. Es būtu spējusi noticēt tam, ka Spēles ir izdomājuši bagātie Kapitolijas iedzīvotāji izklaides pēc, bet ne spēlēm kā varas atgādinājumam.
Treškārt, nepamet sajūta, ka autore vismaz sākumā pārlieku vieglprātīgi uztver visu to, kas ar varoņiem notiek Spēlēs un pārāk maz pievēršas tā visa psiholoģiskajām sekām.
Ceturktārt, otrā grāmata bija nejēdzīgi iestiepta un garlaicīga, tur nenotiek gandrīz nekas nozīmīgs, savukārt autores literārais talants nepavelk grāmatu, kas nav tīri sižetā balstīta.
Mani mēreni kaitināja arī tas, cik neticami tuvredzīga ir Katnisa un tas, ka viņai nepiemīt empātija ne mazākajā mērā, bet tas īpaši neietekmēja manu skatījumu uz grāmatām kopumā- man vispār škiet negodīgi teikt, ka grāmata ir slikta tikai tāpēc, ka man personīgi nepatīk kāds varonis.

 

Tomēr grāmatai bija arī pozitīvie aspekti. Vispirms jau iepriecina tas, ka beidzot grāmatā ir spēcīga galvenā varone. Es zinu, ka daudzi Katnisu uzskata par vāju, jo būtībā viņa nepieņem nekādus lēmumus, viņu tikai bīda citi, tomēr es uzskatu, ka cilvēka spēks izpaužas dažādos veidos un Katnisai neapšaubāmi ir mugurkauls un viņa spēja izturēt visas tās šausmas, ko ar viņu iesāka.
Vēl mani iepriecināja samērā oriģināls klasiskā mīlas trīsstūra risinājums- šinī gadījumā ir gan spriedze, gan augstas likmes un nav jāklausās asarainās žēlabās par nespēju izlemt, kurš tad nu ir labāks.
Par spīti vājajam Spēļu pamatojumam man ārkārtīgi patika arī spēļu uzbūve- tas, kā šī grāmata hiperbolizē izklaides industriju un groteskā veidolā sakausē glamūru un šausmas, bija teju vai izcili. Katrā ziņā man loti patika grāmatu pamatideja, žēl tikai, ka autore šo ideju ir apbūvējusi ar lētām plastmasas konstrukcijām, kas nespēj noturēt pašas savu svaru.

 

No visas sērijas vismīļākā man viennozīmīgi ir trešā grāmata vairāku iemeslu dēļ.
Pirmkārt, autore beidzot ir pievērsusies Spēļu un Revolūcijas psiholoģiskajām sekām un izdarījusi to diezgan pārliecinoši. Man patika, ka Katnisa nav visur un vienmēr mirdzošā zvaigzne, kas atnāca izglābt pasauli, bet gan meitene, kuru izmantoja kā simbolu un pēc tam vairs nezina, kur viņu nobāzt, lai nemaisās pa kājām. Arī Pītas smadzeņu sačakarēšana bija patīkama atelpa pēc viņa blenšanas uz Katnisu mīlas aizmiglotām ačtelēm.
Otrkārt, man ļoti patīk autori, kuri visu pasauli nepadara melnbaltu. Tas, ka revolucionāri izrādījās nebūt ne balti un pūkaini, bet būtībā tādi paši shēmotāji kā Kapitolija varenie, bija absolūti lieliski un padarīja šo sēriju apmēram divas reizes labāku.
Treškārt, man ļoti, ļoti patika beigas- gan Katnisas izvēles, gan autores izvairīšanās no happily ever after bija lieliski.

 

Kopumā mans vērtējums par Bada spēļu triloģiju ir pozitīvāks nekā biju gaidījusi, bet joprojām nekas spīdošs. Otro un trešo grāmatu mierīgi varēja apvienot un krietni noīsināt un man kārtējo reizi bija žēl, ka interesantu un pat samērā oriģinālu sižetu ir uzrakstījis cilvēks, kura literārās dotības nogalina visu stāstu.
Tomēr par spīti milzīgajiem mīnusiem man sērija pat tīri labi patika, katrā ziņā es īpaši nenožēloju to, ka izlasīju šīs grāmatas. Filmas gan laikam netaisos skatīties, bet kas to lai zina.

Citāti no grāmatas:

I don`t think people in general are his sort of thing.”

But collective thinking is usually short-lived. We`re fickle, stupid beings with poor memories and a great gift for self-destruction.”

Vērtējums:
5/10

Advertisements

About spigana

Atskaņas no Spīganas. Viņa bildē un bildējas pati, lasa, dažkārt naktīs kliedz, bet rītos pieraksta sapņus. Šeit lielākoties tikko izlasīto grāmatu apraksti, pāris sapņi un sadzīves ainiņas. Pārējais: http://www.spigana.com http://spigana.tumblr.com View all posts by spigana

6 responses to “The Hunger Games trilogy. Suzanne Collins

  • biedrs Dže (@Dzherijs)

    Es teiklu – ar tevis minēto popkornu atšķaidīts plaģiātiņš par austrumu kulta gabalu “Battle Royale” 🙂 Protams, tas ir klasiskais “my humble opinion”, ne vairāk par to.

  • biedrs Dže (@Dzherijs)

    Ja tēma interesē, tad te citāts no Wiki:
    In June 2006, Variety reported that New Line Cinema, with producers Neil Moritz and Roy Lee, intended to produce a new American film adaptation of Battle Royale. However, New Line never secured remake rights and after the Virginia Tech massacre in April 2007, Lee stated that prospects for the project had been “seriously shaken.” In 2012, Roy Lee stated a remake would no longer be possible due to the release of the film adaptation of The Hunger Games, which has been criticized for its similarities to Battle Royale, stating that “Audiences would see it as just a copy of Games — most of them wouldn’t know that Battle Royale came first. It’s unfair, but that’s reality.”

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: