Atriebes ceļi. Pjērs Andresels (Karena Bliksena)

Atriebes ceļi” nu reiz ir grāmata, kas mani pievilka ar savu vāka dizainu, kas, salīdzinājumā ar citiem šīs grāmatas izdevumiem, ir padevies visai veiksmīgs.

Uz pēdējā vāka atrodamā anotācija lasītājam pārdroši apsola “spriedzes pilnu šausmu romānu”, kas mani jo vairāk pamudināja lasīt šo grāmatu, bet jāatzīst tomēr, ka spriedzi es šinī grāmatā neatradu nu itin nemaz un par tām šausmām arī vēl varētu padiskutēt. Atkal sāku atgriezties pie domas, ka grāmatu oficiālās anotācijas ir gluži vienkārši neuzticamas. Vai arī man pēdējā laikā ar tām īpaši nav paveicies.

19. gadsimta vidus. Divas labi audzinātas jaunavas- Lūkana un Zosina- attopas neapskaužamā situācijā- viņas ir palikušas bez pajumtes un bez aizstāvjiem, un nu par izdzīvošanu nākas cīnīties pašām. Mirklī, kad viss jau sāk šķist pagalam bezcerīgs, uzrodas pavecāks skotu mācītājs ar sievu un cēli piedāvā abām jaunavām braukt uz Franciju, kur viņas varēs dzīvot un izglītoties šo žēlsirdīgo cilvēku pajumtē. Tomēr patiesība nebūt nav tik rožaina un drīz abu vecīšu maskas krīt, atklājot necilvēcīgus nodomus.
Romāns balstīts uz patiesiem notikumiem.

Grāmata mani ievilka jau no pirmajām lapaspusēm un es ar lielu aizrautību tai izbūros cauri par spīti tam, ka notikumu pavērsieni bija visai paredzami. Galvenokārt mani pievilka brīnišķīgi glītā un vecmodīgā valoda, kas pilnībā ļāva iejusties tai laikmetā, un tas, ka šī grāmata piedāvā perfektu iespēju ielūkoties divu 19. gadsimta jaunavu domāšanā.

Bet jāatzīst, ka tieši abas jaunavas man sagādāja arī vislielākās problēmas- mūsdienās ir visai grūti sevi iedomāties situācijā, kāda atrodas Zosina un Lūkana. Kā jau 19. gadsimta jaunavām piedienas, viņas ir audzinātas neko nezinot par dzīvi, neviens nekad nav pat ļaunākajos murgos iedomājies, ka viņām kādreiz nāktos parūpēties pašām par sevi un būt kaut kam vairāk par labu sievu un greznumlietiņu mājās. Lūkana un Zosina ir neticami naivas (no mūsdienu viedokļa raugoties, protams), ne mazākajā mērā nepazīst cilvēkus un nenojauš neko par grūtībām, ko dzīve varētu sagādāt. Viņas ir audzinātas vienmēr paļauties uz vīrieti un viņām nekad nav nācies pieņemt savus lēmumus. Tas viss, protams, iederas 19. gadsimtā, bet ar to ir grūti identificēties un ir mazliet sarežģīti izsekot abu jaunavu domu gājienam un izprast viņu rīcības motīvus, jo lai cik labi man strādātu iztēle, šī nu reiz bija loma, kurā es ielekt nespēju. Un bija vēl kāds iemesls, kāpēc es nespēju just līdzi abām nabaga jaunavām- visas tās ķibeles viņas sev uz galvas uzkrāmēja pašas! Ja Lūkanu vēl varētu kaut mazliet saprast- jaunai meitenei ar romantiskiem ideāliem precības ar vecu atraitni nebūt nešķiet simpātiskas, tad Zosina gan rīkojas tīri aiz iecirtības un būtu varējusi gan sev, gan iemīļotajai draudzenei nodrošināt pavisam ērtus dzīves apstākļus, ja vien tik spītīgi neatteiktos glābt īpašumus no tēva kreditoriem vai vismaz sazinātos ar savu bagāto radinieci. Bet, protams, tas droši vien īsti neatbilstu abu jaunavu audzināšanas garam un galu galā- tad arī stāsta nebūtu.

Ak jā, un man vienmēr ir gribējies zināt kā tās 19. gadsimta sievietes iemanās visur un vienmēr zaudēt samaņu. Katrā ziņā šinī grāmatā ģībšanas netrūka.

Šī bija izklaidējoša grāmata ar pievienoto vērtību- iespēju iejusties 19. gadsimta garā, tomēr par spriedzes un šausmu esamību šai romānā gan varētu strīdēties. Romāns rit pārāk lēnā un nesteidzīgā gaitā, lai to no sirds varētu dēvēt par spriedzes piepildītu- pat izšķirošajā naktī abas jaunavas būtībā tikai sēž un gaida un tā pa īstam nekas nemaz nenotiek. Savukārt šausmu esamība vai neesamība jau atkal droši vien ir mūsdienīga skatījuma problēma- mēs esam tik ļoti piesātinājušies ar grafiskiem un intensīviem šausmu aprakstiem vai skatiem, ka bez tā visa šausmas īsti vairs nešķiet īstas. Lai arī, protams, var just līdzi Lūkanai un Zosinai viņu pārliecībā par viņām piespēlēto traģisko likteni, šī līdzjūtība neliek skudriņām skriet pār muguru un ne mirkli neizraisa šausmas. Tā ir un paliek tikai vienkārša līdzjūtība jo vairāk tāpēc, ka ir ļoti viegli prognozēt šīs grāmatas laimīgās beigas.

Tomēr par spīti visam iepriekšminētajam, es grāmatu patiesi izbaudīju un sajūsminājos gan par burvīgo valodu, gan psiholoģiski dziļo varoņu portretējumu. Nepameta sajūta, ka autore ir pamatīgi izklaidējusies, rakstot šo grāmatu un vairāk vai mazāk veiksmīgi slēpjoties aiz pseidonīma, un grāmatas, kuras ir tapšanas procesā pašam autoram radījušas prieku, vienmēr ir viegli un patīkami lasīt, neatkarīgi no sižeta satura.

Citāts no grāmatas:

Lai cilvēks uzvestos kā saprātīga būtne [..] visupirmais nosacījums ir iztēle.”

Vērtējums:

8/10

Advertisements

About spigana

Atskaņas no Spīganas. Viņa bildē un bildējas pati, lasa, dažkārt naktīs kliedz, bet rītos pieraksta sapņus. Šeit lielākoties tikko izlasīto grāmatu apraksti, pāris sapņi un sadzīves ainiņas. Pārējais: http://www.spigana.com http://spigana.tumblr.com View all posts by spigana

2 responses to “Atriebes ceļi. Pjērs Andresels (Karena Bliksena)

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: