Astoņu ziedlapu roze. Oidira Ava Olafsdotira

Līdz šim ir samērā maz nācies saskarties ar islandiešu grāmatām, bet tā kā manā sirdī ir atvēlēta īpaša vieta skandināvu literatūrai, šķita, ka šī islandiešu autores grāmata, kuras anotācija sola juteklisku vīrišķību, man varētu iet pie sirds un ilgi nedomājot tai ķēros klāt.

Arnljots Toris (manas smadzenes atsakās mēģināt izrunāt šo vārdu) ir 22 gadus vecs jauneklis ar neparastu mīlestību pret rozēm. Būdams uzticīgs savam sapnim Arnljots dodas uz pasaulē slavenāko rožu dārzu kādā klosterī, pametot Islandi, tēvu, autisko dvīņubrāli un 6 mēnešus veco meitiņu, ar kura māti Arnljotu nekas nesaista, ja vien neskaita to nakts ceturtdaļu, kuras rezultātā netīšām radās Flora Sola.
Tomēr izrādās, ka Arnljots rožu dārzā meklē nevis sava sapņa piepildījumu, bet gan pats sevi un izpratni par savu miesu un dvēseli.

Šī grāmata par spīti savam visnotaļ lubeniskajam nosaukumam, ir ļoti klusa grāmata bez spilgtiem sižeta pavērsieniem, bez ekstrēmi laimīgām beigām un bez Lielās Mūža Mīlestības. Šī ir grāmata par to, kā dzīvē apjucis jauneklis meklē sevi un savu piepildījumu, un galu galā atrod (nu, vismaz daļēji) to pavisam negaidītā veidā.
Kaut kādā mērā “Astoņu ziedlapu roze” man atgādināja nesen lasīto “Stoner”- tas pats rāmais, brīžiem pat atsvešinātais stāsta ritējums, krāšņu notikumu neesamība un samērā parastā dzīve. Patiesībā divi sižeta galvenie notikumi risinās pirms grāmatas sākuma un tiem autore pieskaras ir milzīgu pietāti, it kā saudzējot galvenā varoņa trauslās jūtas. Tomēr, atšķirībā no mistera Stounera, Arnljots iedziļinās savās emocijās un mēģina sevi izprast, pie kam pret viņu arī nav visa dzīve sazvērējusies.

Sākumā man šķita, ka man šī grāmata riebsies- tulkojums šķita briesmīgi neveikls, savukārt pats Arnljots- nožēlojams čīkstulis, kuru nespēju izturēt. Nē, nopietni, nu kurš cilvēks pirms aklās zarnas operācijas ir pārliecināts, ka viņš nomirs un pēc tam uzlūko šo operāciju kā near-death experience?! Tomēr grāmatai izdevās nemanāmi ievilkt mani savos valgos un klusi iespiesties manā apziņā, un es nepaspēju ne attapties kā man grāmata jau bija iepatikusies. Jāatzīst, ka man pēdējā laikā sāk patikt šādas mierīgas, rāmi plūstošas grāmatas, kas sevī slēpj bezdibeņus un neskaitāmas nozīmes, kuras katram jāšifrē pa savam. Tam klusumam piemīt neatkārtojams valdzinājums un es apbrīnoju rakstniekus, kas spēj lasītāju ieraut šais miegainajās pasaulēs.
Vēl kāds milzīgs šīs grāmatas bonuss manās acīs ir galvenā varoņa vecums- literatūrā ārkārtīgi maz figurē varoņi, kas knapi pārkāpuši 20 gadu slieksni un ir pieauguši cilvēki, kas spējīgi par sevi parūpēties, bet tomēr īsti vēl nesaprot, kur sevi likt un ko ar sevi darīt. Un reti kur man ir gadījies redzēt tik veiksmīgu šī vecuma iekšējās pasaules attēlojumu- to brīdi, kad tu saproti, ka esi pieaudzis, bet īsti nezini, ko ar to visu iesākt.

Bija gan arī lietas, kas kaitināja. Pirmkārt, mani neizsakāmi tracināja tas, ka lasītājam ne reizi netiek pateikts, kur tad Arnljots īsti atrodas (nu, aptuveni jau var nojaust, bet tik un tā). No vienas puses autore ar šādu gājienu, protams, panāk to, ka lasītājs šai vietā jūtas tikpat svešs kā Arnljots, bet mani šī neziņa absolūti nesajūsmināja.
Otra lieta, kas man nepatika ir autores neveiksmīgais mēģinājums grāmatā brutāli iestūķēt sarunvalodu- tas ne tikai šai grāmatai nepiestāv, tas autorei arī pagalam nepadodas un lauž visu stāstu, jo lasītājs aizķeras pie katra šāda sarunvalodas iestarpinājuma un ir grūti atgriezties klusajā līdzsvarā, kas nepieciešams šīs grāmatas lasīšanai.

Un visbeidzot esmu nonākusi pie jautājuma, kas mani nepameta visu grāmatas lasīšanas laiku. Ko, pie velna, anotācijas autors bija domājis ar vārdu savienojumu “jutekliski vīrišķīgs”?! Nevienā pašā vietiņā šī grāmata nav jutekliska un man nudien neceļas roka Arnljotu dēvēt par vīrišķīgu. Nepārprotiet mani, es nebūt neuzskatu, ka viņa mīlestība pret rozēm vai negulēšana ar katru meiteni, ko viņš satiek, darītu viņu nevīrišķīgu. Pasarg dies` ne! Bet Arnljotam trūkst rakstura stingrības, mugurkaula un spējas pastāvet pašam par sevi, lai viņu dēvētu par vīrišķīgu; Arnljots pats vēl atgādina bērnu un lai arī uz grāmatas beigām viņā sāk iezīmēties rakstura īpašības, kas spētu viņu padarīt patiešām vīrišķīgu, šobrīd viņš tāds nav un nevar būt.
Un jāatzīst, ka es uz šo grāmatu pavilkos tikai dēļ šiem diviem vārdiem un to neesamība grāmatā man nāca kā zināms pārsteigums pat tad, ja grāmata man patika arī bez visas tās jutekliskās vīrišķības.

Iespējams, ka šī grāmata būtu vairāk iederīga agra rudens novakarēs, nevis vasarā, kas nospiež ar savu uzmācīgo karstumu un neizturamo sauli, tomēr man itin nemaz nav žēl, ka es šo grāmatu izlasīju, un es iesaku to darīt arī citiem, jo īpaši tiem, kas mīl klusas, ziemeļnieciskas grāmatas.

Vērtējums:
8/10

Advertisements

About spigana

Atskaņas no Spīganas. Viņa bildē un bildējas pati, lasa, dažkārt naktīs kliedz, bet rītos pieraksta sapņus. Šeit lielākoties tikko izlasīto grāmatu apraksti, pāris sapņi un sadzīves ainiņas. Pārējais: http://www.spigana.com http://spigana.tumblr.com View all posts by spigana

Comments are disabled.

%d bloggers like this: