Patiesība par Harija Kebēra lietu. Žoels Dikērs

Šai grāmatai es galvenokārt pieķēros tāpēc, ka to saslavēja Asmo un mūsu gaumes bieži sakrīt, arī Zvaigznes meitenes man šo ieteica kā grāmatu, kas man varētu iet pie sirds. Nu, tad jau tur nav ko daudz domāt un jāķeras vien klāt. Grāmata izlasījās pārsteidzošos ātrumos- patiesībā pēdējās 400 lapaspuses es izrāvu cauri vienas dienas laikā. Un galu galā es pat nevaru teikt, ka man šī grāmata nepatika, un tas šinī situācijā ir visšausmīgākais.
Bet par visu pēc kārtas.

1975. gada vasarā idilliskā ASV pilsētiņā Aurora iemīlējās trīsdesmitgadīgais rakstnieks Harijs Kebērs un piespadsmitgadīgā Nola Kellergena. 1975. gada 30. augustā Nola pazuda.
2008. gada vasarā Nolas mirstīgās atliekas atrada Harija Kebēra dārzā.
Bet ir daži, kas netic Kebēra vainai un nu Harija labākais (vienīgais) draugs un māceklis Markuss Goldmens veic savu izmeklēšanu, lai uzrakstītu grāmatu, kas pilnībā attaisnos Hariju Kebēru.

Es atļaušos būt iedomīgi snobiska un šo darbu nosaukšu par kapa pieminekli grāmatai, kas varēja būt izcila, satriecoši lieliska, šedevrs. Protams, grāmatu, kas izdota 32 valstīs un piesaistījusi milzīgu interesi, būtu grūti nosaukt par mirušu, bet man sāp sirds par to, kas šī grāmata varēja būt, bet nav un nekad nebūs.
Šis ir tas skumjais gadījums, kad lieliska sižeta ideja dzimusi galvā rakstniekam, kuram trūkst literārās meistarības lielisko ideju novest līdz lieliskai grāmatai. Pliekana, prasta valoda, neizteiksmīgs stils un nespēja uzrakstīt kaut vienu baudāmu teikumu ir labākais, ko es varu teikt par Dikēra rakstītprasmi.
Tomēr, pirms esmu jūs galīgi aizbiedējusi no šīs grāmatas, atļaujiet teikt, ka man tā patika. Man tā patika tādā mērā, ka es ar šo grāmatu pavadīju visu svētdienu un kategoriski atsacījos doties gulēt, pirms neuzzināšu, kas notika ar Nolu, kuri bija upuri, bet kuri- vainīgie. Dikēra nespēju rakstīt pilnībā atsver viņa savītais sižets, kas izvijas pārsteidzošos līkločos un spēja noturēt intrigu līdz galam. Jā, es tā arī neuzminēju, kurš bija vainīgais, un autora prasme vazāt lasītāju aiz deguna ir absolūti apbrīnojama. Pāris reizes gribējās saukt: “Aha, es jau zināju, ka tā būs.”, bet tad sižets atkal aizvijās tālāk un viss atkal sajuka.
Grāmata ir sarakstīta ļoti veiksmīgā formātā- pagātne mijas ar tagadni, patiesība jūk ar meliem un izdomājumiem, realitāte mijas ar grāmatu fragmentiem. Šī ir grāmata par to, kā Markuss Goldmens raksta grāmatu par to, kā Harijs Kebērs rakstīja savu grāmatu, un tas viss ir neaptverami aizraujoši.
Grāmatu glābj arī spoži izstrādāti tēli un sīkā stāsta detalizācija. Lasītājs iepazīst galvenos varoņus un viņu dzīves, kartona dekorācijas šinī grāmatā nefigurē. Savukārt stāsta detalizācija nodrošina lasītājam iespēju pilnībā ienirt šinī grāmatā un tanī aizmirsties. Kad es pabeidzu šo grāmatu, es vairs nezināju, ko ar sevi iesākt.

Kas mani sanikno, ir tas, ka autors līdz pat stāsta beigām bija turējis rokās spēles lielāko trumpi un vienu brīdi jau šķita, ka beigas būs tik satriecošas, ka tās izglābs visu grāmatu. Bet autors nomuļļāja arī šo iespēju un no beigām uztaisīja samežģītu kišmišu ar rozīnēm, mušām un kotletēm, tā vietā lai grāmatas visnotaļ loģisko atrisinājumu pasniegtu elegantā manierē. O, un grāmatas atrisinājums ir patiesi loģisks un dzīvo saskaņā ar varoņu raksturiem un dzīvēm.
Vēl mani īpaši nepārliecināja autora skatījums uz Ameriku. Tā vien šķita, ka viņam tā ir kaut kāda sapņu zeme, kur rakstniekiem maksā miljonus priekšā un pakaļā, kur rakstnieki dzīvo idilliskos lauku namiņos ar savām mūzām, bet visa valsts lasa grāmatas. Amerikas attēlojums šķita pagalam stereotipizēts un stīvs, un es tā arī nesapratu, kāpēc darbībai bija obligāti jārisinās okeāna otrā krastā. Mani īpaši nepārliecināja arī doma, ka visa Amerika pārstāj lasīt Kebēra grāmatu, jo atklāj, ka no likuma viedokļa viņš ir pedofils. Es ticētu, ka šī grāmata tiek aizliegta skolās un pirmā akmens metēji to noniecina, bet man neviens nekad neiestāstīs, ka grāmatu ar šādu publicitāti izņemtu no pārdošanas, bet Kebēru pasludinātu par ASV nacionālo antivaroni, kuram neatrodas neviens aizstāvis. Cilvēki aiz ziņkāres vien izpirktu visas Kebēra grāmatas un kliegtu pēc vēl, un galu galā atrastos ne viens vien, kas apgalvotu, ka īstai mīlestībai vecums nav nekāds šķērslis.

Visas grāmatas laikā mani nepameta sajūta, ka autors ir mēģinājis radīt krimiķi, kas būtu kaut kas starp Lolitu un Hemingveju, un šis mēģinājums ir katastrofāli izgāzies. Savukārt Asmo šinī grāmatā savilka paralēles ar Kingu, un man ir nopietnas aizdomas par to, ka kāds kārtīgs literatūrzinātnieks šinī grāmatā spētu atrast ne vienu vien aizguvumu no klasiskās literatūras. Es nekādā gadījumā nemēģinu autoru apsūdzēt plaģiatā, no sižetiskā viedokļa mani patiesībā sajūsmina tas, kā autors ir sabāzis vienā maisā visiem sen pazīstamas komponentes, bet izvilcis no tā kaut ko jaunu un svaigu. Mēģinājums vienā grāmatā sabāzt klasiku drīzāk ir negatīvi ietekmējis autora stilu, jo, mēģinot pa drusciņai paņemt no tik dažādiem autoriem un to sakausēt vienā veselumā, čiks vien ir sanācis.

Par šo grāmatu mani plosa ārkārtīgi pretrunīgas izjūtas. No vienas puses- grāmatas stils un valoda šo darbu padara absolūti nebaudāmu un autora nespēja savu ideju pasniegt tai piedienīgā kvalitātē ir sāpīgi mokoša. No otras puses- sižets un intriga ir tik spēcīgi, ka gribas pievērt acis uz autora nemākulību un piedot viņam visu uz šīs pasaules.
Un vēl jau ir Nola. Burvīgā Nola, kas ir viena no brīnišķīgākajām grāmatu varonēm, ko esmu sastapusi. Ne mirkli mani nemāca šaubas par to, kāpēc Kebērs viņā tik neprātīgi iemīlējās. Viņa vienkārši ir lieliska.

Citāti no grāmatas:

“Neviens nezina, ka viņš ir rakstnieks. To viņam pasaka citi.”

“Gadījumā, ja jūs to neesat pamanījis, dzīvei principā nav nekādas jēgas. Izņemot, ja papūlaties tai šo jēgu piešķirt [..]”

“Visa pasaule pamazām pārvēršas par makdonaldu.”

“Patiesība nevar izmainīt jūtas pret otru. Tā ir mūsu lielākā traģēdija.”

Vērtējums:
5/10

Advertisements

About spigana

Atskaņas no Spīganas. Viņa bildē un bildējas pati, lasa, dažkārt naktīs kliedz, bet rītos pieraksta sapņus. Šeit lielākoties tikko izlasīto grāmatu apraksti, pāris sapņi un sadzīves ainiņas. Pārējais: http://www.spigana.com http://spigana.tumblr.com View all posts by spigana

4 responses to “Patiesība par Harija Kebēra lietu. Žoels Dikērs

  • Josephine

    Nepiekrītu. Man ļoti patika. No sākuma bija grūti ielasīties, bet pēc grāmatas ilgi palika pēcgarša un manuprāt viena no labākajām pēdējā laikā izdotajām grāmatām.

  • Ints Valcis (@asmodeus_lv)

    Taisnība jau tev ir, bet man tik un tā grāmata patika. Bija aizraujoša lasāmviela, un lasīšanas laikā izklaide tika garantēta. Kaut ko paliekošu no šādas grāmatas būtu nedaudz par daudz prasīts.

    Un padomā arī par cilvēkiem, kas nelasa tik daudz, viņiem šī grāmata vispār šķitīs ūber 🙂

  • andris

    Pilnībā piekrītu tevis rakstītajam. Ar interesant (par oriģinālu to tomēr laikam nevarētu saukt) ideju diemžēl šoreiz bija par maz. Savukārt par “ja redzēts”, man viens no tēliem tik stipri atsita kādu V.Igo varoni, ka nekādi nespēju noticēt viņa vainai, kaut uz to tika spiests lielu grāmatas daļu.
    Un vēl mani tracināja vietumis neticami stulbā filozofēšana.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: