Mitago mežs. Roberts Holdstoks

Lūk, šis romāns ir mans tipiskais stāsts par nepareizu piegājienu grāmatai. Samērā nesen Zvaigzne šo izdevusi latviski, es saintriģējos (nu kaut vai brīnišķīgā vāka dēļ vien), salasījos mega labās atsauksmes un ar priecīgu nepacietību ķēros klāt. Un mēreni vīlos. Jo savā galvā tak jau biju izfantazējusi pavisam citu grāmatu, nu tik episku, ka diez vai kaut kas tāds jelkad ir uzrakstīts. 😀

Stīvens pēc tēva nāves atgriežas dzimtajās mājās, lai atkal satiktu savu brāli, kuru nav redzējis visu kara laiku un vēl mazliet. Bet mājās gaida ne ļoti patīkams atklājums- brālis ir kļuvis pagalam līdzīgs izklaidīgajam tēvam, kurš par savu ģimeni nerūpējās nu itin nemaz, pie kam izrādās, ka Stīvena brālis turpina tēva pētījumus par blakus esošo mežu… Bet šis mežs ir ārkārtīgi īpašs, jo tajā no cilvēka apziņas spēj atdzīvoties senie mīti un pieņemt pavisam reālas, lielākoties arī draudīgas, formas.

Jāatzīst, ka uzstādījums par maģisko mežu, kurā atdzīvojas mītu tēli mani vilināt vilināja. Es gan biju iedomājusies, ka vairāk darbības notiks pašā mežā, ka vairāk jutīsim mītiskos tēlus, ka vairāk darbība risināsies tieši viņu ietekmē vai pat no viņu skatu punkta. Bet izrādījās, ka ne. Visa darbība tiek risināta tikai un vienīgi no Stīvena skatu punkta un te sākās viena no manām problēmām ar šo grāmatu- pats Stīvens taču reāli neko nedara! Visas lielās ziepes būtībā ievāra viņa brālis, Stīvens tik sēž maliņā. Tad ierodas Gviveneta, kura ir mitago tēls, ar kuru Stīvens „sarunājas”, lai gan ir pilnīgi skaidrs, ka viņš viņu saprast nespēj, bet nekas, izrādās, ka Gviveneta pāris nedēļu laikā spēj iemācīties angļu valodu un būtībā pielāgoties Stīvena dzīvei (ak vai, cik ērti). Nu labi, uz mežu gan beigās gāja pats, bet tur jau nu ar tiek bīdīts un bakstīts un burtiski visu viņam uz paplātes priekšā pasniedz. Nu nepatīk man galvenie varoņi, kuriem viss tik viegli nāk, nemaz nepatīk.
Otra mana problēma ar šo grāmatu bija tieši varoņi kopumā. Reāli izstrādāts un daudz maz ticams ir tikai Stīvens, bet arī viņam tiek nozagta iespēja augt un attīstīties. Savukārt pārējie varoņi būtībā ir tikai kartona dekorācijas. Ja Stīvena brālis vēl bija daudz maz interesants varonis (lai arī šķietami pārāk viendabīgi ļauns, lai būtu ticams), tad Gviveneta ir vienkārši marionete, kas danco pēc visu citu stabules. Nu uzreiz redzams, ka grāmatu sarakstījis vīrietis.  Starp citu, kas interesanti, šīs grāmatas atsauksmes praktiski šī iemesla dēļ dalās vīriešu un sieviešu frontē- vīriešiem patīk, sievietēm ne pārāk. Un tā nu pirmo reizi šādā situācijā esmu nonākusi sieviešu frontē. 😀

Tiktāl par to, kas man nepatika. Kopumā gan šie divi mīnusi nolīdzinājās uz aizraujošā sižeta fona (lai arī nebija tas, ko biju iedomājusies, darbība tomēr bija ārkārtīgi interesanta). Brīžiem gan arī sižets šķita krietni par daudz likumsakarīgs- nekādu īpašo pavērsienu nebija un darbība raiti virzījās jau iepriekš norādītos ceļos. Bet toties tie mīti! Žetons autoram par to, ka nav izvēlējies iet vieglāko ceļu un grāmatā ievietot lasītājam viegli atpazīstamus mītus, tā vietā mītiskie tēli un viņu stāsti ir visai maz zināmi. Daži likās kaut kur, kādreiz varbūt pa ausu galam dzirdēti, bet lielākā daļa gan šķita pavisam sveši. Tas bija patīkami, derētu vēl kādreiz izpētīt, vai autors ir izmantojis reālus mītus, vai tomēr šie radušies viņa iztēlē.

Kā tad īsti man gāja ar šo grāmatu? Noteikti viss pasākums būtu bijis krietni labāks, ja pirms tam nebūtu sasapņojusies nez ko, bet vispār sausais atlikums ir tāds, ka darbība gan bija gana interesanta un uzstādījums aizraujošs, bet tā kā es absolūti nespēju just līdzi Stīvenam, bet citu reālu varoņu grāmatā nebija, mani šī grāmata beigās atstāja vienaldzīgu. Ne nepatika, bet tieši vienaldzība ir tās visspilgtākās emocijas (cik nu vienaldzība vispār var būt pieskaitāma spilgtām emocijām), kas man palikušas par šo grāmatu. Jāsaka- man būtu ļoti gribējies, lai patiktu vairāk.

Asmodeus gan šī grāmata patika un jāatzīst, ka arī mājās man brīnījās par to, ka mani šī grāmata nespēj sajūsmināt.

Vērtējums
5/10

About spigana

Atskaņas no Spīganas. Viņa bildē un bildējas pati, lasa, dažkārt naktīs kliedz, bet rītos pieraksta sapņus. Šeit lielākoties tikko izlasīto grāmatu apraksti, pāris sapņi un sadzīves ainiņas. Pārējais: http://www.spigana.com http://spigana.tumblr.com View all posts by spigana

10 responses to “Mitago mežs. Roberts Holdstoks

  • Ints Valcis (@asmodeus_lv)

    Man ar Stīvena brālis likās tāds baisais ļaunais. Bet viss nebūt nav tik vienkārši “Gate of Ivory, Gate of Horn” ir spēcīga viņa apoloģija. Jāpiekrīt gan, ka šī grāmata ir na ļubiteļa, pārējās ir vēl dīvainākas. Es jau gan esmu Mitago meža fanbojs un noteikti nemaz objektīvi nespēju uz šo sēriju skatīties 😉

    • spigana

      Es galīgi nevaru saprast, vai lasīt turpinājumus, vai nē. Pagaidām laikam nelasīšu, varbūt vēlāk, kad atmiņā būs palicis tikai grāmatas sižets, nevis vienaldzība. 😀

  • Sibilla

    Šī man vienmēr ir bijusi ļoti mīļa grāmata, kopš deviņdesmitajiem pārlasīta vairākas reizes. Tajā vienmēr var atrast ko jaunu un tie mīti ir ļoti vispārcilvēciski. Nekad nav ienācis prātā to vērtēt sieviešu vai vīriešu literatūras kategorijās. Bet es vispār grāmatas parasti nevērtēju no dzimumu skata punkta, jo nekad nav bijis problēmu uztvert izteikti vīrišķīgu vai sievišķīgu literatūru, ja vien tā ir laba. 🙂

    • spigana

      Man tā gadījās pirmo reizi, parasti es ar tādām lietām uzmanību nepievēršu, bet šoreiz, lasot atsauksmes jau pēc grāmatas izlasīšanas, ļoti iekrita acīs šāds dzimumu sadalījums.

      • Sibilla

        Interesanti, patiešām nebiju pamanījusi, ka ļoti atšķirtos grāmatas uztvere atšķirībā no dzimuma, jo par to ir dikutēts arī ar citām sievietēm citos sociālajos tīklos. Un Asmo ir pirmais vīriešu klārtas pārstāvis, no kura dzirdu, ka viņam tā grāmata ļoti patīk. 🙂
        Iespējams, ka šoreiz tai par sliktu nāca mārketings vai kas tāds, jo labi atceros, kā senajos deviņdesmitajos nopirku mazo, lēto sējumiņu plānajos neizteiksmīgajos vāciņos neko par to nezinot. Un cik aizraujoši bija lasīt kaut ko tik savdabīgu un līdz tam neredzētu. 🙂

  • santasbiblioteka

    Vaı man tikai taa liekas, ka pedeejaa laikaa cilveeki saak tieshaam kritiskaak iztureeties pret graamataam? Katraa zinjaa, shaadi apskati man patiik.
    Man liekas, ka es lasiiju sho graamatu beerniibaa, un taa atstaaja uz mani tik varenu iespaidu, ka nedeelju no vietas man raadaiijaas fantastiski miitiski sapnji un man bija mazliet bail no mezha. Bet laikam tomeer nepaarlasiishu, lai nesabojaatu graamatas iespaidu.

    • spigana

      Es pēdējā laikā cenšos rakstīt mazliet kritiskāk, jo pirms kāda laika pārlasot savu blogu, konstatēju, ka rakstu ļoti koncentrējoties tikai uz grāmatu pozitīvajiem aspektiem, līdz ar to sanāk tādi neobjektīvi apraksti vai arī izklausās, ka man grāmata patika vairāk nekā realitātē.
      Tā teikt- audzinu sevi un raksturu, cenšos rakstīt arī kritiku, ne tikai labo. 🙂

  • Lasītāja

    Piesakos, ka man arī nepatika, gauži sausa likās, nu, ka ir tikai ideja, bet grāmatas nav. (Lasīju “Sprīdīša” izdevumu pavisam pieaugušā vecumā.) Bet man ir kāda draudzene, kurai šī grāmata ļoti patika, un viņu mitoloģija interesē daudz vairāk par literatūru.

  • Stella

    Es šo grāmatu pirmoreiz lasīju kaut kādā pasenā izdevumā (plānā un neizteiksmīgā, laikam jau tas pats, par ko Sibilla runā), kuru atradu vecmammas plauktā starp mammas pirktajām un atstātajām grāmatām. Man bija kādi gadi mazpadsmit, vasarās joprojām man sūtīja pie vecāsmammas uz vasarnīcu.
    Nu lūk, un ar šo stāstu es iepazinos naktī, guļot stiklotā verandā, kurā pa logiem nāk iekšā nakts, gar kuras stikliem strīķējas neredzami koku zari un aiz kuras plānajām sienām pāris soļu attālumā vīdēja tumšs mežs, no kā man bija bail ikvienā naktī. Tas pavisam noteikti bija labākais fons, kāds ir iedomājams “Mitago meža” pasaulei, jo iespaidu atstāja lielisku.

    Tad pirms pavisam neilga laika es kā grāmatnīcas darbinieks ieraudzīju, ka jaunajā pievedumā ir Mitago mežs. Pārizdots! No laimes gandrīz apraudājos un nolēmu, ka noteikti jāpārlasa. (Par dizainu gan jāsaka, ka man ne pārāk patīk. Vāks jau ļoti skaists, bet liek domāt, ka tas ir kaut kāds pliekans pusaudžu romāniņš.) Mazliet gan baidījos (kā te jau kaut kas minēja) sabojāt iespaidu, tomēr vilties nenācās. Jau ar pirmajām lappusēm atkal biju atpakaļ tajā meža tumsā un atkal manas muguras smadzenes savilkās tajā jocīgi savādajā baiļu sajūtā, kas liek tev domāt, ka aiz muguras noteikti kāds slēpjas.
    Ļoti, ļoti gribētos dabūt savās ķepiņās arī pārējās daļas, tomēr JR tīklā nekur tās nav pieejamas.

    Par to, ka darbība pārāk maz norisinās mežā – jā, tas varbūt ir žēl, tomēr man šķiet ārkārtīgi interesanti tās dabiskās bailes no pirmatnīguma un tas, cik mērķtiecīgi Mežs ievelk sevī Ozolmāju. Kad Stīvens beidzot dodas biezoknī, tad, manuprāt, viss labākais jau ir aiz muguras, jo viņš tagad skata sejā to, kas līdz šim bija tikai nojaušams un vien ar pirkstu galiem saskarams. Un tas jau vairs nav tas.

    Re, vesels memuārs sanāca, haha.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: