Smilšu grāmata. Horhe Lūiss Borhess.

Borhess ir autors slavens, no tiem, ar kuru visi, kam vien nav slinkums, iemanās salīdzināt kādu tikko iznākušu grāmatu pat tad, ja no Borhesa sirreālisma tur nav ne smakas, un kritiķis ar to ir tik vien kā neveiksmīgi izteicis savu atzinību dotajai grāmatai.
Tomēr par spīti tam, ka Borhess tiek piesaukts visās malās un pat tam, ka “Smilšu grāmata” manā neizlasīto grāmatu kalnā nostāvējusi jau vairākus gadus, pirmo reizi kaut ko no Borhesa izlasīju tikai pagājušonedēļ.

Diez vai Borhesa stilu kāds var raksturot vēl labāk par viņu pašu:

“Esmu vīlies reālisma paņēmienos, nezinu nevienu samākslotāku žanru par reālismu.”

Lasot Borhesa stāstus (un Borhess rakstīja tikai stāstus vai cita veida īsos gabalus- esejas, poēmas utt.) sajūtu līmenī šķiet, ka notiek balansēšana starp maģisko reālismu un fantastiku, laiku pa laikam vairāk vai mazāk nosliecoties uz vienu vai otru pusi.

Smilšu grāmatā ir iekļauti 13 Borhesa stāsti, no kuriem tikai viens- “Ulrika” ar abām kājām turas pie zemes un mūsdienu fizikas likumiem, pārējie stāsti ļauj Borhesam atkal sevi satikt jaunībā vai ieskatīties tālā nākotnē, kurā sabrukušas valdības un cilvēki ir laimīgi par to, ka visu cilvēci apzināti nolēmuši lēnai pašnāvībai.
Šis stāsts par citādo civilizāciju kaut kad nākotnē- “Noguruša cilvēka utopija” arī bija tas, kas mani no visas grāmatas aizrāva visvairāk. Vēstījuma tonis un sižets mani pārliecināja, es biju pavisam godīgi gatava noticēt, ka reiz pienāks tā diena, kad cilvēki dzīvos līdz un pāri 100 gadu vecumam, kad cilvēki izmisīgi nemeklēs citu cilvēku sabiedrību, kad cilvēki būs pašpietiekami un gan māklsu, gan zinātni radīs paši, savām privātām vajadzībām. Un galu galā- kad cilvēki vienkārši būs noguruši no bezjēdzīgās eksistences tik ļoti, ka visas cilvēces pašnāvība šķitīs kā milzīga laime. Pilnīga utopija bez pieķeršanās pagātnei, par kuru šie nākotnes cilvēki izsaka zināmu neizpratni.

“Vēstniekam vai ministram piemita tāds kā kroplīša liktenis, šos kungus vajadzēja pārvietot skaļi rūcošos, garos automobiļos, motociklistu un grenadieru ielenktus un kaismīgu fotogrāfu vajātus. Tā vien šķiet, ka viņiem būtu amputētas kājas, mēdza teikt mana māte. Attēli un iespiestais vārds bija reālāki par pašām lietām, patiess bija tikai tas, kas bija publicēts.”

Kādā citā stāstā- “Kongress” Borhess caur savu varoni izsaka tik zaimjošu domu, ka man par to nācās domāt tik ilgi, līdz es gandrīz biju gatava tai piekrist:

“Reizi vairākos gados ir jāsadedzina Aleksandrijas bibliotēka.”

Vēl vairākos stāstos parādās doma par viena vārda vai izcila teikuma neierobežoto ietekmi uz cilvēkiem, par to, kā viens vārds maina cilvēka dzīves ritējumu.

Borhesu es noteikti lasīšu vēl un nākamreiz tik ilgi neatstāšu kādu viņa grāmatu aizmirstībā. Bija labi.

P.S.- šī ir no tām grāmatām, kas iepriecina ar lielisku, lielisku dizainu. Grāmatas vākam izmantots Hieronīma Bosa triptihs “Baudu dārzs”.

Advertisements

About spigana

Atskaņas no Spīganas. Viņa bildē un bildējas pati, lasa, dažkārt naktīs kliedz, bet rītos pieraksta sapņus. Šeit lielākoties tikko izlasīto grāmatu apraksti, pāris sapņi un sadzīves ainiņas. Pārējais: http://www.spigana.com http://spigana.tumblr.com View all posts by spigana

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: