Laulību sižets. Džefrijs Jūdžinidess

Pirmā lieta, kas jāsaka par šo grāmatu- nekādā gadījumā nevērtējiet to pēc tās vāka. Šoreiz Kilbloka kungs ar vāka dizainu ir nošāvis tik griezi, ka griezāk jau nu vairs nav kur, un pat ne tāpēc, ka vāks būtu neglīts, bet gan tāpēc, kas tas ir pilnīgi un absolūti neatbilstošs grāmatas saturam. Ja šis vāks būtu veidots Danielas Stīlas romānam, es teiktu, ka tas ir labākais vāks, ko romāns piedzīvojis, bet uzstīvēt kaut ko šitādu šai grāmatai? Šis vāks ir sliktākais, kas ar šo grāmatu jelkad būtu varējis notikt.
Ne vienu vien kaislīgu grāmatlasītāju esmu dzirdējusi par šo grāmatu sakām, ka grāmatnīcā pamanījis, bet nav pat uzmetis acis grāmatas aprakstam, jo uzreiz tak skaidrs, ka tas ir kārtējais sieviešu romānelis. Bet nu nav, nu nav šis kārtējais sieviešu romāns.

Madlīna, Mičels un Leonards ir tikko beiguši koledžu un nu dodas garīgā ceļojumā, savas īstās dzīves, sevis un savas vietas meklējumos. Neiztikt bez apjukuma, pieviltām cerībām un iemīlēšanās, reliģijas un īstās filozofijas meklējumiem.

Jau pašā sākumā teicu- šis nav sieviešu romāns, šī nav arī panaiva jauniešu grāmata, es atļautos apgalvot, ka šis ir psiholoģisks romāns, kas lasītāju meistarīgi vada caur trīs dažādu dzīvju līkločiem. Jā, sākums bīstami balansē uz sieviešu romāna robežas, bet tas neturpinās ilgi. Es laikam labprāt noīsinātu to sākumu, bet iespējams, ka tad lasītājam paliktu neatklātas vairakas svarīgas stāsta detaļas. Galu galā- grāmata ir izdota tada, kāda nu ir, un pēc tam, kad tikts pāri mēreni neveiklajam sākumam, stāsts uzņem apgriezienus, aug arvien dziļāks un plašāks.
Man jau parasti ārkārtīgi patīk grāmatas, kurās laika līnija ir nelineāra, samudžinata, katrs dzīves moments atstāstīts tieši tanī brīdī, kad šim atstāstijumam ir vislielākā nozīme. Tieši veiklā atkāpšanās pagātnē ir šīs gramatas spēcīgākā puse, atmiņas stāstā tiek ieslidinātas teju vai nemanāmi, gluži kā dzīvē, kad kaut ko darot attopamies, ka esam aizdomājušies par sen pagājušām lietām. Protams, grāmatai palīdz arī skaistā un vijīgā valoda, kas dažkārt vairāk līdzinās sapnim. Piemēram:

„Tas smaržoja kā Amazones lietusmežs, tas bija kā iebāzt galvu starp kājām iedzimto meitenei, kura nekad nav dzirdējusi par kristietību.”

Un arkārtīgi reti gadās, ka mani patiešām sajūsmina grāmatas beigas, bet šis viennozīmīgi bija tas gadījums. Negribu bojāt grāmatu citiem, stāstot, kāpēc mani tās beigas tik ļoti sajūsmināja, bet vispār man tās šķita absolūti perfektas, tādas, kas organiski iekļāvās stāstā un ideāli to pabeidza. Nemaz tik daudzas grāmatas nevar lepoties ar patiešām labām beigām, pārāk daudzās ir jūtama vēlme obligāti visu pabeigt uz happy end nots pat tad, ja tas galīgi neatbilst sižeta virzībai.

Bija gan arī mulsinošas lietas. Piemēram, es nekādīgi nespēju saprast, kā tie nabaga studenti spēj viena priekšmetā raut cauri pa divām smagām grāmatām nedēļā. Un tas taču noteikti nav vienīgais studiju priekšmets, ne? Jā, un tā mūžīgā filozofijas grāmatu pieminēšana un citēšana teju vai katrā studentu sarunā mani galīgi nepārliecināja, tas izklausījās pēc tādas mērenas rakstnieka dižošanās- paskat, paskat, arī šito grāmatu es zinu! Bet no otras puses- var jau būt, ka anglicistikas studenti tā arī runā, kas to lai zina.

Kopumā- ļoti laba grāmata, kas mani aizrāva. Sižets uz priekšu virzās gana žigli, valoda ir ļoti skaista, pārdomas par dzīvi interesantas un beigas teju vai neaizmirstamas. Šo grāmatu man gribētos ierindot sadaļā „skumjās grāmatas”, jo, godīgi sakot, tā arī nepameta sajūta, ka neviens no grāmatas varoņiem savu dzīvi tā arī nesakārtos, viņi visi turpinās meklēt sevi un tā arī nekad neatradīs, jo paši sev stāv ceļā.
Manuprāt šīs gramatas galveno domu var perfekti izteikt ar nelielu citātu no šīs pašas grāmatas:

„Cilvēks nevar glābt citu cilvēku. Cilvēks var glābt tikai sevi.”

Vērtējums:
8/10

 

The Dervish House. Ian McDonald

Šī ir grāmata, par kuru jāsaka- mani tai piesaistīja ne tik daudz pazīstama lasītāja silts ieteikums un grāmatas iespiešana man rokās, bet gan skaistais vāks. Jā, vāks ir svarīga grāmatas sastāvdaļa, tā ir grāmatas seja, pirmais iespaids, ko gūstam par grāmatu, tāpēc mani izbrīna cilvēki, kas vīpsnā par grāmatas vērtēšanu pēc vāka. Protams, protams, jāņem vērā, ka vāki mēdz būt izcili neveiksmīgi un maldinoši, bet labu vāka dizainu es saožu pa gabalu un lielākoties labie vāki nemaldina, tieši tā ir arī ar šo grāmatu- aiz laba vāka lasītājam atklājas labs, noslēpumaini burvīgs stāsts.

Netāla nākotne (2027. gads), nanotehnoloģijas, piecas dienas Stambulā, sešu dažādu cilvēku dzīvesstāsti, kas vijas ap noslēpumaino sprādzienu tramvajā un veco māju, kurā mitinās visi grāmatas varoņi, un vilinošs ieskats svešā pasaulē.

Šī man bija no ārkārtīgi lēnajām grāmatām. Pirmo reizi mēģināju šo lasīt pirms gada, sapratu, ka patiks, bet nav noskaņojuma un laika lasīt „lēno” grāmatu. Bet nu pieķēros grāmatai ar apņēmību to pieveikt un izlasīju ar. Tiesa gan, man tās 350 lapaspuses aizņēma teju vai divas nedēļas, bet viss process bija ārkārtīgi baudāms un grāmata man patika.
Šķiet, ka iemesls lēnajam tempam varētu būt meklējams grāmatas uzbūvē- paralēli risinās seši dažādi stāsti, katra nodaļa veltīta citam varonim un katra nodaļa ir kā miniatūra filma- ar ievadu, kulmināciju un lielākoties ironiskām beigām. Ja ar citām grāmatām ir tā, ka gribas pēc katras nodaļas rauties uz priekšu un iesūkt sevī vēl un vēl grāmatas tekstu, tad šoreiz pēc katras nodaļas gribējās apstāties, ļaut tai nosēsties un tikai tad ķerties pie nākamās. Pie kam, lai arī visa grāmata rakstīta trešajā personā, no katras nodaļas skan konkrētā varoņa balss, katram varonim atšķirīga un specifiska. Lai arī visus tos vārdus ne uzreiz bija viegli atcerēties (nu labi, tas bija gandrīz neiespējami, blakus varoņu vārdus līdz pat grāmatas beigām nespēju atminēties), katra varoņa stāsts bija diezgan viegli atšķirams no pārējiem, jo katrs no tiem ir individuāls, tikai šim varonim specifisks. Un mani ārkārtīgi sajūsmināja tas, cik ticami ir tēlots deviņgadīgais puika, pieaugušo literatūrā bērni parasti sanāk par daudz pieauguši un nebērniski, bet šis nebija tas gadījums. Autoram ir veiksmīgi izdevies vienā grāmatā ieburt sešus lieliskus varoņus, visiem gribas just līdzi un cerēt, ka viss izdosies. Tiesa gan, grāmatas beigas mani īpaši nesajūsmināja, bet grāmatu nespoilošu un nestāstīšu kāpēc.

Nākamā lieta, kas mani sajūsmināja- ļoti ticamā un neuzbāzīgā zinātniskās fantastikas piedeva. Es pilnībā spēju noticēt tam, ka nemaz tik tālā nākotnē cilvēki tiešām lietos grāmatā aprakstītās tehnoloģijas. Nu labi, liela daļa līdz 2027. gadam vēl nebūs, bet tas īpaši netraucē, šinī grāmatā ir perfekts dzīvesstāstu un zinātniskās fantastikas balanss- tieši, kā man patīk. Bija arī perfekta deva filozofijas un ļoti labs reliģijas formulējums.
Vēl viens iemesls, kāpēc šī grāmata šķiet tik ticama- tā patiesībā runā par problēmām, kas ir aktuālas jau šobrīd- arvien pieaugošs tehnoloģiju daudzums mūsu dzīvēs, cīņa starp konservatīvo un progresīvo, doma par Turcijas pievienošanos Eiropas Savienībai- caur nedaudzām cilvēku dzīvēm visas šīs problēmas tiek aprunātas un apskatītas, tas viss šķiet reāls un pazīstams.

Es gan joprojām nevaru saprast, vai man patika tas, kā autors apraksta Stambulu, islāmu un dzīves paražas- tā, it kā lasītājs jau to visu zinātu, viss tiek pieminēts tikai garām ejot, kā pašsaprotama lieta. Protams, ir patīkami, ka autors neuzbāžas ar idiotiskiem skaidrojumiem un nelej visu ar karotīti mutē, bet šī ir tā retā grāmata, kuru lasot man ļoti bieži vajadzēja vērsties pie tantes gūgles pēc palīdzības. Bet varbūt tas nemaz nav slikti.

Jā, un, lasot šo grāmatu, es atklāju interesantu lietu par savu lasīšanas stilu- es ar sportisku azartu vienmēr mēģinu paredzēt grāmatas sižeta pavērsienus un tās atrisinājumu, bieži pat mēdzu ieviest vairākas teorijas un izsecināt, kura ir ticamākā, kādā virzienā sižets aizies. Apmēram 90% gadījumu man tas izdodas ļoti precīzi un jo tuvāk esmu paredzējusi un tikusi sižetam, jo lielāku prieku man sagādā grāmata. Bet ar šo grāmatu… es biju tikusi līdz pusei un man nebija nevienas pašas idejas par to, kas varētu risināties tālāk. Jā, uz beigām sāka parādīties minējumi, bet vispār noslēgums man tomēr nāca kā neliels pārsteigums un sižeta paredzēšana man galīgi nevedās. Tā nu šī grāmata izvērtās par jaunu pieredzi manā lasītājas karjerā.

Kopumā šī ir aizraujoša grāmata, kas lasījās gandrīz mokoši lēni, bet par spīti tam bija pat ļoti baudāma. Patiks tiem lasītājiem, kurus nebiedē vairāki spilgti varoņi un daudzslāņains stāsts, tiem, kuriem patīk tāds viegls sci-fi un grāmatas par eksotiskām vietām un notikumiem.

Citāts no grāmatas:

„Legends should stay legends, otherwise they just become history when the natural course of things is the other way around, from history to legend.”

Vērtējums:
9/10

 

Tibetietes māja. Frederika de Česko

Vispirms es biju plānojusi izlasīt pirmo vai pirmās divas nodaļas un tad darīt citas lietas. Attapos pēc 150 lapaspusēm. Tad es nosolījos vēl tikai pabeigt lasīt to nodaļu un iet gulēt. Un attapos 3 nakti. Un tad divas nākamās dienas es nemierīgi dīdījos līdz brīdim, kad beidzot atkal tiku pie grāmatas. Un pie visa vainīga tikai un vienīgi nesen Zvaigznes izdotā „Tibetietes māja”- teiksmaina grāmata, kas ievelk sevī, aizved uz Tibetu un lasītāja iztēlē veido krāsainas un pavisam dzīvas ainas.

Dolkara ir dzimusi un augusi Šveicē, bet viņas māte ir tibetiete, kas aizbēgusi no nežēlīgās Ķīnas okupētās Tibetas. Tomēr Dolkaras māte nekad tā pa īstam nav stāstījusi par savu dzīvi Tibetā, bet nu ir pienācis laiks Dolkarai to uzzināt.

Šī ir burvīga grāmata, kas lasītājus vispirms iepazīstina ar augstmaņu idillisku dzīvi Tibetā, laimīgu ģimeni, kas ne vienmēr padodas sabiedrības uzspiestajām normām, dzīvi, kas līdzinās sapnim, bet tad tas viss pamazām sagrūst, nemanot pietuvojas šausminošais laiks, kad Ķīna okupēja Tibetu un tibetiešus pakļāva neiedomājamām mocībām revolūcijas, jaunās idejas vārdā. Grāmata veiksmīgi iepazīstina lasītāju ar Tibetas un budisma paražām, dzīvi „pirms Ķīnas” un pēc tam autore tikpat meistarīgi rāda pārmaiņas cilvēku dzīvē, attēlo kara šausmas un to, kā dzīve var apmesties kājām gaisā.
No vienas puses šo grāmatu var uztvert kā niansētu ģimenes sāgu vairāk kā pusgadsimta garumā, bet šī grāmata ir arī kas vairāk- vēsturisks stāsts, stāsts par cilvēka cīņu ar sevi vai citiem, stāsts par izturību, spītību, nodevību un piedošanu.
Šī nav īpaši viegla grāmata- aprakstītā ķīniešu nežēlība ir gandrīz neiedomājama, cilvēciskas traģēdijas šeit sastopamas bieži un ir sāpīgas pat lasītājam.
No vienas puses varbūt žēl, ka šeit visi ķīnieši pataisīti par neprātīgi ļaunajiem tēliem, jo no citām grāmatām ir zināms, ka pašiem ķīniešiem jau tanī Ķīnas revolūcijā neklājās labāk, bet laikam jau šis ir gadījums, kad grāmata zaudētu daļu sava spēka, ja galveno varoņu pretspēks nebūtu tik nežēlīgs. Un galvenie varoņi šinī grāmatā ir burvīgi- viegli saprotami un iemīlami, viņiem ir viegli just un dzīvot līdzi, kas labai grāmatai ir ārkārtīgi svarīgi. Starp citu, man galvenajos varoņos, ap to laiku, kad Ķīna vēl tikai pamazām tuvojās Tibetai, patika tas, ka viņi nav viennozīmīgi noskaņoti pret revolūciju, viņi labi saprot, ka pārmaiņas ir nepieciešamas, bet viņi nav arī sapņotāji ar rozā brillēm, kuri revolūciju redz kā apsolīto zemi un visu problēmu risinājumu. Patīkami lasīt grāmatas par saprātīgiem, daudzšķautnainiem cilvēkiem, kuri pieļauj domu, ka pasaulē var eksistēt vairākas patiesības, nevis tikai viena.

Vienīgo darvas karoti medus podā iemet darbība, kas risinās mūsdienās. Nu kā, nu kā var tik burvīgā grāmatā vardarbīgi iegrūst veselus gabalus, kas tik šausmīgi neatbilst pārējās grāmatas noskaņai un pat stilam, bet vairāk atgādina fragmentus no lētas lubenes?! Tanīs daļās, kur darbība risinās mūsdienās, dialogi ir nedzīvi, darbība stīva un vēl te nez kāpēc ielikta Dolkaras draudzene, kurai stāstā vispār nav nekādas nozīmes. Man būtu teikšana, es praktiski visus mūsdienu gabalus no šīs grāmatas izgrieztu un atstātu tikai stāstam visnepieciešamākos. Tā vien šķiet, ka autore spēj krietni vien labāk iejusties senākos laikos, nekā mūsdienās.
Vēl gan arī bija dažas niecīgas vietas, kas šķita neveiklas, bet tas šoreiz laikam tulkojuma dēļ, neveiksmīgas vārdu izvēles dēļ (nu, piemēram, audumu auž, nevis vērpj), bet kopēju noskaņu šie sīkumi traucēt nespēja, vien dažas reizes gribējās izbrīnā saraukt uzacis.

Bet kopumā šī ir patiesi brīnišķīga grāmata, kura viennozīmīgi pelna vietu manu favorītu plauktā. Patiks gan tiem, kam tīk lasīt ģimenes sāgas, gan tiem, kam pie sirds iet vēsturiski romāni par eksotiskām vietām. Šī ir tāda skaista, sāpīga un pat krāšņa grāmata.

Vērtējums
8/10 (jā, jā, apaļš 8 par spīti tām mūsdienīgajām vietām grāmatā)

 

Grāmatu cilvēki #2

Grāmatu cilvēku Spīganas fotogrāfijās kļūst arvien vairāk un nu var publicēt otro porciju bilžu.
Idejas kļūst arvien interesantākas un trakākas, un Spīgana joprojām cer uz jauniem dalībniekiem, jo projektu ir plāntos vēl turpināt un turpināt, un turpināt… Un šinī sakarā man ir lūgums- man projektā gribētos iekļaut ne tikai jauniešus, bet arī bērnus un vecākus cilvēkus, tāpēc, ja Tavi bērni, vecāki vai vecvecāki ir kaislīgi lasītāji un būtu ar mieru bildēties projektam- būšu pateicīga, ja nodosi viņiem informāciju par projektu.
Un beidzot Grāmatu cilvēkiem ir arī atsevišķa galerija manā mājaslapā, kuru turpmāk papildināšu ar jaunajām bildēm, savukārt blogā tikai reizi pa reizei nopublicēšu jaunāko fotogrāfiju apkopojumu.

Kristiāna (16), skolniece. Henrika Ibsena “Brands”. Lasīšana cilvēku padara gudrāku, interesantāku un skaistāku. Bet galvenokārt tas vienkārši ir patīkami.

Ieva (29), copywriter. Džons un Stasija Eldredži “Valdzinošās”. Grāmatas lasa tāpēc, ka tās rada filmas galvā, mūziku ausīs un tūlītēju laimi dvēselei. Izklausās pēc narkotikām un ir vēl labāk.

Andris (22), students. “The Scarlet Citadel” Robert E. Howard. Lasa, jo patīk, jo grāmatas ir logi uz citām pasaulēm.

Una (45), fotogrāfe, datorgrafiķe. Džordžs R. R. Martins “Karaļu cīņa”. Lasa, lai atslēgtos no ikdienas, nesaprot, kā vispār dzīvot bez grāmatu lasīšanas. (Savukārt kaķene Tokija grāmatu lasīšanu uzskata par lielisku pasākumu, kad beidzot mājās ir miers un var pagulēt.)

Andrejs (69), astrofizikas doktors, zinātnieks, pētnieks. Mīlenbaha-Endzelīna latviešu valodas vārdnīca. Par lasīšanas iemeslu nosauc ziņkārību.

Līva (23), studente, žurnāliste. Rejs Bredberijs “451 grāds pēc Fārenheita”. Lasa tāpēc, ka literatūra ļauj ne vien bagātināties ar zināšanām, padarīt savu valodas krājumu pilnīgāku un aizmirsties no ikdienas realitātes nedienām, bet arī izdzīvot savā vienā dzīvē tūkstošiem citu dzīvju. “Lasītājs nodzīvo tūkstoš dzīves pirms nomirst. Cilvēks, kurš nelasa, izdzīvo tikai vienu.” /Džords R.R. Mārtins, “Deja ar pūķiem”/

Frederika (25), māksliniece, dizainere, dejošanas pasniedzēja. Pārlasa Lavkrafta stāstus. Lasīšana palīdz izdzīvot tūkstošiem dzīvju. Katram darbam ir sava neatkārtojama atmosfēra. Reizēm tā iedvesmo. Un, protams, literatūrā var atrast tiešām vērtīgas atziņas.

Mārtiņš (28), programmētājs. Klausās Azimova “David Starr, Space Ranger” audiogrāmatas veidā. Grāmatas lasa, jo tās vienlaikus izklaidē un izglīto (kas arī ir labākais iespējamais izglītības veids).

Sandra (27), programmētāja un racionāliste. Kā audiogrāmatu klausās Greg Egan “Diaspora”. Lasa tāpēc, ka tas ļauj redzēt citu cilvēku domas, iekļūt viņu ādās, un reizēm saprast viņus.

 

Camera Lucida. Piezīme par fotogrāfiju. Rolāns Barts

„Camera Lucida” ir viena no divām grāmatām, kas obligāti būtu jaizlasa katram fotogrāfam (Otra ir Sūzanas Sontāgas „On Photography”). Jā, es zinu, ka tas ir skaļš un bravūrīgs apgalvojums, tomēr es esmu par to pārliecināta. Tas gan vēl nenozīmē, ka lasītājam ir jāpiekrīt visam , kas šinī grāmatā rakstīts, tieši otrādi- ir nenoliedzami vērtīgi galvā diskutēt ar šīs grāmatas mēreni iedomīgo un, iespējams, pat snobisko autoru. Tomēr šī grāmata piedāvā vērtīgas pārdomas par fotogrāfiju, kas noderēs ikvienam fotogrāfm.

Rolāns Barts (1915-1980) ir franču literatūrkritiķis, semiotiķis, lingvists, filozofs, kurš spēcīgi ietekmējis vairākas teorijas skolas, piemēram, semiotiku un strukturālismu. Par viņa slavenāko darbu droši vien varētu pasludināt „Mitoloģijas”- eseju apkopojumu, kurā Barts runā par mūsdienu mītiem, kurus rada sociālo vērtību sistēmas. Šķiet, tieši pētot šos mūsdienu mītus, Bartā ir radusies interese arī par fotogrāfiju. Barts pats gan nekad nav pievērsies fotogrāfijai kā fotogrāfs, tomēr viņu tā interesēja no skatītāja, filozofa, semiotiķa viedokļa.
Manuprāt, tieši tas, ka Barts pats nav fotogrāfs, ir viens no iemesliem, kas šo grāmatu padara tik nozīmīgu. Parasti grāmatas par fotogrāfiju raksta labāki vai sliktāki fotogrāfi un tās lielākoties arī lasa fotogrāfi, tā nu fotogrāfi maļās paši savā vidē, bieži piemirstot, ka fotogrāfija būtībā ir paredzēta skatītājam. Tieši tāpēc katram fotogrāfam būtu vērtīgi izlasīt šo grāmatu- tas ir ieskats fotogrāfijā no skatītāja viedokļa. Ļoti advancēta skatītāja, tas gan jāatzīst, bet tomēr skatītāja.

Barts šinī grāmatā lielākoties apspriež fotogrāfijas saistību ar nāvi, to, vai fotogrāfija spēj atklāt cilvēka būtību, to, kā fotogrāfijas izgudrošana mainīja cilvēka skatījumu uz dzīvi, to, kā cilvēks pozējot kamerai tēlo sevi vai sev vēlamo tēlu. Barts iztirzā fotogrāfijas nozīmi savā dzīvē un to, kas ir laba fotogrāfija.
Iespējams, Barta attieksmi pret fotogrāfiju varētu nosaukt par snobisku, daži fotogrāfi pat varētu justies aizvainoti, tomēr jāpatur prātā, ka katrs skatītājs patur tiesības izvēlēties fotogrāfijas, kas viņam šķiet saistošas, bet pārējās uzskatīt par nekam nederīgām, pie kam, nedrīkst aizmirst ari Barta specifisko skatījumu uz dzīvi- viņš nav nekāds parastais skatītājs, kurš fotogrāfijas vērtē patīk-nepatīk kategorijās.
Piemēram, starp citām teorijām, Barts izvirza interesantu ideju par to, kas ir izcila ainavas (lauku vai urbānas) fotogrāfija- par izcilu ainavu saucama nevis tā fotogrāfija, kuru skatītājs vēlas aplūkot atkal un atkal, bet gan tāda, kura izraisa vēlmi dzīvot fotogrāfijā attēlotajā vietā.

Es šeit necentīšos atstāstīt Barta teorijas, jo viņš pats jebkuram lasītājam tās izklāstīs krietni vien labāk, nekā es jelkad to spētu. Jāpiebilst vienīgi vēl tas, ka Bartu ne vienmēr ir viegli lasīt, viņa darbā ir „jāielasās” un vismaz man bieži gadījās uz Bartu arī dusmoties, tomēr es uzskatu, ka šis fakts vien pats par sevi liecina, ka šī grāmata ir lasīšanas vērta- ja jau autors spēj mani savas domas tīklos ievilkt tik dziļi, ka es sāku uz viņu dusmoties, viņš ir paveicis veselu varoņdarbu, ievedot lasītāju svešā pasaulē un radot plašu vidi pārdomām.

Kāpēc fotogrāfiem šis būtu jālasa? Pirmkārt jau, lai ielūkotos fotogrāfijā no skatītāja perspektīves, bet otrkārt tāpēc, ka patiešām labam fotogrāfam nepietiek ar tehniskām zināšanām vien, fotogrāfiskajai domāšanai ir nepieciešama arī teorija un filozofija, lai attīstītos un radītu labākas fotogrāfijas.
Vai šī grāmata patiks arī nefotogrāfiem? Jā, daļai noteikti patiks, īpaši tiem, kas interesējas par filozofiju vai fotogrāfijas ietekmi uz cilvēku uztveri, vai fotogrāfijas ietekmi uz vēstures attēlojumu vai par fotogrāfiju vispār.

Noslēgumam mani mīļākie citāti no „Camera Lucida”:

„”Es” nekad nesakrīt ar savu attēlu.”

„”Privātā dzīve” nav nekas cits, kā tas telpas un laika apgabals, kur man ir tiesības nebūt attēlam.”

„Fotogrāfija ir apvērsums nevis tad, ja ta biedē, satriec vai pat uzliek kauna zīmi, bet gan tad, ja tā ir domīga (vedina uz pārdomām).”

„Fotogrāfijai ir jābūt klusai, tas ir nevis „taktiskuma”, bet gan mūzikas jautājums. Absolūtu subjektivitāti var sadzirdēt tikai klusumā, piepūlē.”

Un tagad es jūsu uzmanībai piedāvāju manu visu laiku mīļāko citātu par melnbalto/krāsu fotogrāfiju. Citāta izcelsme, protams, ir „Camera Lucida”.

„Manā uztverē Krāsa ir parūka un smiņķis (ar ko piekrāso līķus).”

Vērtējums
10/10

 

Sasodīts! Pasaule Klārksona acīm. Džeremijs Klārksons

Gana nesen Zvaigzne izdeva Klārksona grāmatu, kurā apkopoti īsi humoristiski pastāstiņi, kas ņemti no Klārksona iknedēļas slejas laikrakstā. Lai arī nevienu „Top Gear” sēriju no sākuma līdz beigām noskatījusies neesmu, man jau uzreiz bija skaidrs, ka šo grāmatu lasīt vēlos, jo visi Klārksona izteikumi, ko esmu internetos manījusi komiksveidīgos izgriezumos no raidījuma, skaidri un nepārptotami liecina to, ka Klārksonam piemīt tā humora izjūta, kas aizvaino vismaz trīs ceturtdaļas pasaules iedzīvotāju un nebeidzami sajūsmina mani.

Šī ir Klārksona trešā grāmata, kas spriežot pēc turpat internetos lasītajām atsauksmēm, ir labākā no visām viņa grāmatām. Šinī apkopotas slejas no 2006. un 2007. gada un tās aptver plašu tematiku- kāpēc bagātnieku bērniem būtu jāmācās privātskolās, kāpēc Lielbritānijai vajadzētu atteikties no reliģijas un apēst pa kādam vegānam, Klārksona sievas rokassomiņas saturs un kā pareizi svinēt Ziemassvētkus vai pavadīt svētdienas.

Par šo grāmatu galvenokārt vēlos teikt vienu- cilvēkiem bez humora izjūtas un agresīvām feministēm (nu labi, tas gan ir viens un tas pats) no šīs grāmatas ir jāturas pa gabalu. Ļoti lielu gabalu. Jo Klārksona izteikumi aizskars ikvienu, kurš iedomāsies tos uztvert simtprocentīgi nopietni. Klārksonu mierīgi varētu nosauktpar mačo un šovinistu cūku un diez vai kādam tas liktos pārspīlēti (jo īpaši viņam pašam), tomēr es drīzāk teiktu, ka viņš ir viens saprātīgs cilvēks ar lielisku humora izjūtu.
Vienā no atsauksmēm Goodreads tiek izvirzīts viedoklis, ka Klārksonam droši vien nav bail no lodēm, ja ņem vērā to, cik cilvēku viņš iemanās apvainot ar vienu nelielu grāmatiņu. Manupāt, tas ir ārkārtīgi precīzs novērojums, jo Klārksona apskatīto tēmu loks ir patiešām plašs, bet viņa izteiksmes veids- bezgalīgi aizskarošs. Viņš vairākas reizes iemanās sīki un smalki paskaidrot to, kāpēc Amerika vispār nav uzskatāma par normālu valsti vai, piemēram, to, ka vides aizstāvji galu galā sagraus mūsu planētu. Jā, patiesībā pēc šīs grāmatas izlasīšanas man nav īsti skaidrs, ko Klārksons ienīst vairāk- Ameriku vai vides aizstāvjus.
Protams, pa vidu bija arī pastāstiņi, kas mani īpaši nespēja aizraut, jo tajos bieži tiek pieminētas slavenības, bet es slavenību vārdus nespētu atcerēties pat tad, ja man par to maksātu. Bet īpaši jau nu šis robs manā izglītībā netraucēja, varbūt viens otrs joks palika nesaprasts, bet tā nu nav liela nelaime. Savukārt pamatzināšanas par Lielbritānijas „uzbūvi” gan būtu nepieciešamas, jo bez tām grāmata varētu šķist neizturama un nesaprotama.

Kā vienīgo šīs grāmatas trūkumu es varētu minēt tulkojumu. Protams, ir grūti novērtēt tulkojumu, ja neesmu lasījusi oriģinālu un britu humoru pārcelt citā valoda vispār ir uzskatāms par varoņdarbu, tomēr tulkojums vietām šķita smagnējs un neinteresants. Piemēram, stāstiņi par valodu bija mēreni nebaudāmi, bet es joprojām neesmu pārliecināta, ka pie tā var vainot tulkotāju. Tā nu es nevaru izlemt- tulkojums ir mēreni neveiksmīgs vai šādu grāmatu vienkārši ir neiespējami pārtulkot labi. Visticamāk patiesība ir meklējama kaut kur pa vidu.

Bet grāmata man galu galā patika un es apsveru domu palasīt arī pārējās Klārksona grāmatas, un, visticamāk, beidzot noskatīšos arī kādu „Top Gear” raidījumu. Katrā ziņā šī ir viena asprātīga grāmata, kuru ir vērts lasīt.

Vērtējums
8/10

 

Un ēzelis ieraudzīja eņģeli. Niks Keivs

Reiz pienāca tāda diena, kad Spīganai atkal gribējās lasīt ko sulīgi, drūmi melnu, kaut ko, kas uzceptu smadzenes. Un viņa zināja, ka Spīganas grāmatplauktā ir atrodama tieši viena tāda grāmata- Nika Keiva „Un ēzelis ieraudzīja eņģeli”. Jā, tas ir tas pats Niks Keivs, kurš slavenais mūziķis un jā, viņa grāmata ir tieši tāda pati kā viņa mūzika.

Eikrids piedzimst mēms un izstumts, bet viņam ir dievišķs uzdevums. Viņa māte ir nevīžīga žūpa, bet viņa tēvs savas dienas vada, taisot nežēlīgus slazdus dzīvniekiem. Viņš dzīvo baismīgajā Ukuloras ielejā, kuras galvenie iedzīvotāji ir fanātiski ticīgie, kuru nežēlība nepazīst robežas. Un, kad mazā Beta tiek atzīta par svēto, izredzēto, tikai Eikrids ir tas, kurš zina patiesību.

Man vienmēr ir patikušas drūmas vai šizofrēniskas grāmatas, bet šī visā manā grāmatu lasītājas karjerā ir vienīgā, kas spējusi manī izraisīt patiesu riebumu un pretīgumu. Parasti, lasot grāmatas, es mēdzu našķoties, bet šoreiz es pavisam ātri atklāju, ka vienlaicīgi dabūt lejā šo grāmatu un ēdienu ir krietni pāri maniem spēkiem, un ēšanai atmetu ar roku, jo no grāmatas atrauties nespēju. Tiesa gan, kad pirms vairākiem gadiem šo grāmatu mēģināju lasīt pirmo reizi, es netiku tālāk par 20 lapaspusēm, es vienkārši nespēju izturēt toreiz šo grāmatu, bet šoreiz bija vēlme tieši pēc tādas un es jau zināju, kas mani sagaida, pie kam, šķiet, ka pēc tām 20-30 lapaspusēm pie grāmatas pamazām pierod un tā ievelk sevī.
Šo grāmatu pretīgu nepadara sižets. Protams, arī tas nav nekāds saulainais un notikumi ir šausminoši, bet ar briesmīgiem notikumiem vien riebumu nevienā neizraisīsi. Nē, šīs grāmatas galvenais trumpis ir fantastiskā valoda, kas galvā zīmē drūmi krāšņas ainas un liek sāpēs saviebties pie grāmatā tik bieži sastopamās vardarbības. Tieši autora stils un valoda ir tas, kas šo grāmatu no vienkārši riebīgu notikumu apraksta paaugstina par ģeniāli pretīgu literāru mākslas darbu.

Atļaušos citēt fragmentu no grāmatas anotācijas, jo es nudien nespēju vēl precīzāk aprakstīt šo grāmatu:

„Spēcīga, poētiska un nevaldāma proza. Neatvairāma un satriecoša savā barokālajā krāšņumā. Ja sen meklējat kādu, kas spēj rakstīt kā visrūdītākais klasiķis un pārsteigt ar pārdroša teksta ambīciju pamatotību, — tad tieši šo grāmatu ir vērts izlasīt. Nika Keiva pirmais un atzinību guvušais romāns ir fantastisks ceļojums gotiskas traģēdijas pasaulē.”

„Un ēzelis ieraudzīja eņģeli” ir neprātīga, piesātināta un brīnišķīga grāmata, kura atmiņā kavēsies vēl ilgi jo ilgi.
Un tomēr par spīti savai sajūsmai par šo grāmatu, es neesmu pārliecināta, vai es apņemtos to kādam ieteikt lasīt. Bukovska faniem droši vien jā un cilvēkiem, kam patīk melnas grāmatas, bet noteikti ne visiem.

Vērtējums:
9/10